Kafijas posts, Ņujorka Rumbulā un kam pieder "Līvi" – "Delfi" redaktori iesaka lasāmvielu brīvdienām

Aizvadītā nedēļa daudzos radīja neizpratni, jo nebija skaidrs, kā 21. gadsimtā mazs bērns var nomirt no difterijas. Izrādās, ka var, ja vecāki nav bērnu vakcinējuši. Var daudz spriest par un ap vakcināciju, bet viens ir skaidrs, ja bērnam būtu bijusi vakcīna, bērns būtu dzīvs. Notikums arī uzjundīja jautājumus par obligātām vakcīnām, par to, ko darīt, ja vecāki negrib vakcinēt un tamlīdzīgi. Tamdēļ "Delfi" žurnāliste Sarmīte Gaidule sarunājās ar zvērinātu medicīnas tiesību advokātu Ronaldu Rožkalnu, kurš atgādināja, ka ir slimības, tostarp difterija, pret kurām nepieciešams vakcinēties obligāti.

Tāpat lielas bažas šonedēļ raisīja gaidāmais budžets. Ja katru gadu tas tiek gaidīts ar bailēm, tad šis gads izceļas ar to, ka bailes vairs nav vien īstermiņa, bet arī ilgtermiņa, jo, lūkojot lāpīt caurumus, politiķi sākuši pārdalīt pensiju iemaksas. Kāds tad būs šis budžets? Ko tas mums nesīs, un kas paliks dārgāks, bet kas, varbūt lētāks? Uz šiem jautājumiem lūko atbildēt Raivis Spalvēns.

Pieredze liecina, ka Eiropas Savienības tematika reti, kad raisa milzīgu skatītāju interesi. Vienlaikus skumji un saprotami – ES ir milzu nozīme mūsu visu dzīvēs, bet izmaiņas tajā notiek reti un savienības iestāžu struktūra ir tik samudžināta, ka universitātēs tai veltītas veselas studiju programmas. Ceru, ka šo Anša Īvāna vadīto diskusiju noskatīsies pēc iespējas lielāks cilvēku skaits – pielikām pamatīgas pūles, lai uzaicinātu uz to tādus ekspertus, kuri izpilda ļoti reti sastopamos kritērijus – gan saprot ES padziļinātā līmenī, gan spēj par to pastāstīt normālam cilvēkam saprotamā valodā.

Man ir viens kolēģis, kurš lepojas, ka dienā izdzer "padsmit" krūzes espresso. Nu, nezinu vai lepojas, bet to noteikti neslēpj. Man tas nav saprotams, pats izdzeru labi ja krūzi dienā, un arī tad drīzāk pienu ar kafijas piegaršu, ne espresso. Jebkurā gadījumā, mans kolēģis tika pieminēts šī raidījuma viesiem, un ārsta reakcija bija – sūtiet viņu ātrāk pie manis.

"Līvi" ir mūžam dzīvi? Lai kādas pārdomas atstātu "Līvu" pēdējās desmitgades daiļrade, no Liepājas nākusī grupa nospiedumu atstājusi katrā no mums. Vismaz tajos, kuri ar to uzauga, neatkarīgi no tā, vai paši reiz kopēja ierakstus vai "Dzimto valodu" pirmoreiz dzirdēja, vēl tenterējot pa māju mazgājamajos autiņos. Pats drīzāk atbilstu šai otrajai grupai. Tāpēc, gluži kā daudzi "Delfi" lasītāji, gribēju saprast, ko gan daži no grupas labākus laikus pieredzējušākajiem dalībniekiem mūsdienās nespēj sadalīt. To īsi, saistoši un juridiski korekti atšķetinājusi kolēģe Nora Rieksta.

"Uzmini, kas tā par pilsētu!" man pirms laika rakstīja Viesturs Radovics, atsūtot melnbaltu foto. To, ka tā ir Rīga, sazīmēju pēc fotogrāfijā redzamajiem Lucavsalas un Zaķusalas apveidiem. Lai gan minējums bija pareizs, tomēr pārliecināts nebiju, jo neviena no fotogrāfijā redzamajām ēkām šodien nav saglabājusies vai arī nav pietiekami zīmīga galvaspilsētas panorāmā. "Tās ir no 1865. gada," viņš priecīgi pastāstīja par savu jaunāko atradumu Latvijas Valsts arhīvā. Citiem vārdiem – tās ir vienas no pirmajām mūsu megapoles fotogrāfijām vai pat pašas vecākās, kādas līdz mūsdienām ir saglabājušās. Lai gan citos uzietajos šīs sērijas foto pazīstamu pilsētas vaibstu bija vairāk, joprojām pa brīdim atgriežos šajās bildēs, atrast un salīdzināt sev zināmo ar tajās redzamo.

Tehnoloģiju jaunuzņēmumi un to potenciāls kļūt par vienradžiem daudziem asociējas ar lielas peļņas iespējām, un retāk dzirdam par tiem, kuriem lietas nogājušas greizi. Tā noticis kaimiņos Igaunijā, kur pamatīgās finanšu problēmās nonācis aizdevumu risinājumu jaunuzņēmums "Planet42". Uzņēmums iepriekš tika uzskatīts par uzlecošo zvaigzni, tam izdevies piesaistīt 115 miljonus eiro izaugsmei, tostarp no labi zināmiem Igaunijas finanšu jomas spēlētājiem, paļaujoties uz kuriem arī citi cilvēki ieguldīja šajā uzņēmumā. Tas Igaunijā aktualizējis jautājumu par finanšu jomas satura radītāju ietekmi un spēju dot kvalitatīvus padomus.

Cerams pilnīgi pretēja nākotne – tāda ar lielu izaugsmi un mērķu sasniegšanu – sagaida Latvijas uzņēmumu "Swotzy". Tā līdzdibinātājs Lauris Rutkis intervijā "Delfi Bizness" stāsta, ka, tieši strādājot lēnām, var stabili un daudz ātrāk tikt uz priekšu. Varētu teikt, ka Rutkis iet pret straumi ar šādu mantru, jo ASV plaši iecienīts ir jaunuzņēmumu moto "Rīkojies ātri, pat ja kas jāsaulaž" (Move fast and break things – red.). Pārbaudījuši savu ideju un sapratuši, ka tirgū ir vieta "Swotzy" risinājums, uzņēmuma līdzīpašnieki jau oktobrī cer izvērst darbību ASV. Viņiem ir augsti mērķi.

Gandrīz vai perfekta vētra – tā varētu raksturot vētru "Boris", kas Centrāleiropas zemēs atnesa ārkārtas situāciju un sev līdzi paņēma arī cilvēku dzīvības. Cikloni, kas pēc meteoroloģiskajiem raksturlielumiem ir līdzīgi Centrāleiropā pēdējo gadu postošākos plūdus atnesušajam "Boris", Eiropā nav nekas rets, taču, kādēļ tieši šī atnesusi tādu postu? To "Campus" redaktoram Edžum Miķelsonam pastāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas sinoptiķis Kristiāns Pāps.

Ar jaunu sezonu pie skatītājiem atgriezies raidījums "Par TO pašu". Pirmajā epizodē spoži izgaismojas tas, ka atkarības cilvēkus nešķiro, un ar azartspēlēm aizraujas arī mūziķi un politologi. Atklāti savos stāstos raidījumā dalās mūziķi Normunds Jakušonoks un Pēteris Upelnieks, un politologs Andis Kudors.

Jakušonoks atklāj, ka viņa azartspēļu atkarība beidzās tikai tad, kad tika pazaudēti 10 tūkstoši eiro. Viņš uzskata, ka pa īstam neviens neizārstējas no atkarībām, bet gan vienkārši tās aizstāj ar citām.

Ja gribas izbaudīt īstu Amerikas sajūtu, nekur tālu nedodoties, jābrauc uz Rumbulu. Pirms pāris gadiem Rīgā tika uzņemta filma "Ļimonovs: Balāde", kuras laikā Rumbulas lidlaukā tika uzbūvētas grandiozas dekorācijas ar 70. gadu Ņujorkas ielām. Gadi jau pagājuši, bet Ņujorka aizvien tur palikusi! Turklāt to apskatīt var doties jebkurš ziņkārīgais.

Šīgada 25. septembrī krievu režisora Kirila Serebreņņikova uzņemtā filma piedzīvos Latvijas pirmizrādi kinoteātrī "Splendid Palace".

Pirms nepilniem desmit gadiem Edgars Kulda bija Latvijas hokeja uzlēcošā zvaigzne – viens no spilgtākajiem spēlētājiem Kanādas junioru hokejā, prestižākā turnīra čempions un tā vērtīgākais spēlētājs. Šobrīd? Vēl nesasniedzis 30 gadu slieksni, viņš jau vairākus gadus pelna iztiku sportiski pieticīgajā Čehijas otrajā līgā... Brīdī, kad izvēlējāmies rakstīt par Edgaru, mums šķita, ka tā būs sāga par tēmu "kā būtu, ja būtu" – pamācošs stāsts par kļūdām, nerealizētu potenciālu hokejā un nenotikušu NHL spēlētāju. Taču izrādījās absolūti pretēji! Ceļā uz savu otro maģistra grādu un ar lielisku ģimeni sev līdzās, viņš nenožēlo nevienu pašu savas dzīves virāžu. Stāsts par to, ka hokejs nebūt nav dzīves piepildījums, bet gan instruments ceļā uz to.

Pirms mēneša Latvijas Olimpiskā komiteja savā interneta mājas lapā nopublicēja kādu šķietami sausu ziņu par olimpiešu sociālā fonda pēdējo iniciatīvu – piešķirt mūža pabalstus vairākiem Latvijas sporta izcilniekiem. Starp nosauktajiem bija arī basketbolista Igora Miglinieka vārds... Tā sākas Armanda Pučes jaunākā sleja, kas šoreiz nedaudz atšķiras no citām. Virtuozas vārdu spēles, asas atziņas, atkailinātas patiesības – ne šoreiz. Drīzāk – īss ceļojums laika mašīnā. "Šī būs tā reize, kad ir vērts nevis moralizēt, bet – atgādināt..." paskaidro Armands.