ATMOSTAS BALTIJA...
ATMOSTAS BALTIJA...

1989. gada 23. augustā, 50 gadus pēc Hitlera-Staļina pakta parakstīšanas, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā notiek akcija “Baltijas ceļš”. Aptuveni divi miljoni cilvēku uz 15 minūtēm sadodas rokās, izveidojot dzīvu ķēdi gandrīz 670 kilometru garumā un savienojot visas trīs Baltijas valstis. No mutes mutē skan vārdi “laisvė”, “vabadus”, “brīvība”. Demonstrācija pievērš pasaules uzmanību vēsturiskajiem notikumiem, kuru dēļ cietušas Baltijas valstis.

Baltijas ceļa mērķi:

  • pieprasīt Padomju Savienībai atzīt Hitlera-Staļina paktu un tā slepenos protokolus par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža;

  • ar Baltijas ceļa vērienu pierādīt pasaulei, ka prasība pēc savu valstu neatkarības ir Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tautu griba;

  • demonstrēt visu trīs Baltijas tautu apņēmību vienoti atgriezties Eiropā.


Izdevums “Baltijas ceļš 30”. KM Latvijas valsts simtgades birojs, 2019.

“Kā jau tas tika nolemts Baltijas Asamblejā maijā, tad 15. jūlijā Pērnavā sanāca pirmā Baltijas Padomes sēde. [..] Tur, Pērnavā, Edgars Savisārs ierosināja izveidot dzīvu cilvēku ķēdi caur trim Baltijas valstīm, lai atzīmētu 23. augusta tumšo jubileju – 50 gadus, kopš tika noslēgts Ribentropa-Molotova pakts. Šo priekšlikumu atbalstīja visas trīs tautas kustības, un, lai gan bija paredzēti arī citi pasākumi, piemēram, protesta parakstu vākšana Lietuvā un vairākas zinātniskas konferences Latvijā un Igaunijā, tomēr tieši Baltijas ceļš kļuva par Baltijas valstu atbrīvošanās kustības nozīmīgāko un simboliskāko manifestāciju, kas dziļi ir iespiedusies pasaules atmiņā.”

Sandra Kalniete. Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza. 2000, e-grāmata – “Publicētava”, izdevējs – “Jumava”.


Sprīdītis uz naža asmens

Saruna ar Latvijas Tautas frontes pirmo priekšsēdētāju, publicistu un politiķi Daini Īvānu

Esejā “Latvijas mājupceļš”1 Dainis Īvāns, viens no mūsu tautas Atmodas laika spilgtākajiem simboliem, atsaucas uz Annas Brigaderes Sprīdīti. “Divām paaudzēm Kremļa vara potēja, ka atgriešanās no viņējās laimes zemes ir neiespējama un bīstama. Neticību izrādošos sodīja. Sprīdīša cīņa pret nelabo tomēr beidzās kā atgriešanās Latvijā – ar puķu un dziesmu revolūciju. Mēs esam laimīgie, kas to piedzīvoja.”

Īvāna stāsts par pieciem sešiem nevardarbīgas cīņas gadiem sākas ar adatas dūrienu totalitārā režīma biezādainajā pēcpusē – ar rakstu pret Daugavpils HES būvi laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1986. gada oktobrī (to Īvāns publicē kopā ar Artūru Snipu). Publikācija pamatīgi satricina, vara salecas un dažu gadu laikā pieredz šahu un matu. Līdz tam nepieredzēti masveidīgi un vienoti izskan baltiešu sauciens pēc brīvības. Ne kā pazemīgs lūgums, bet kā negrozāma prasība.

Raksts pret Daugavpils HES būvi laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1986. gada oktobrī

Jūsu esejā ir atsauce uz Sprīdīti, kurš līdz ar neatkarības atgūšanu atgriežas mājās. Vai šodien jums nešķiet, ka Sprīdīša ceļš tobrīd patiesībā tikai sākās?

Sprīdītis jau ir ceļā gandrīz visu laiku. Es teiktu, ka tā ir bijusi atgriešanās Eiropā, Eiropas mājās. Faktiski jau Baltijas ceļa manifestā pirmoreiz tika formulēta šī doma, ka mēs stāvam uz Eiropas ceļa. Mēs klauvējam pie Eiropas vārtiem – vai jūs vērsiet vaļā vai ne, mēs tur atgriezīsimies. Neprasīdami atļauju ne Maskavai, ne arī kādai citai lielvalsts galvaspilsētai.

1986. gadā publicētajam rakstam laikrakstā “Literatūra un Māksla” un akcijām pret metro būvi Rīgā 1987. gadā sekoja ļoti daudz notikumu, kas pamazām tuvināja Latviju brīvības iespējai. Kurā brīdī jūs sajutāt, ka šie Eiropas “vārti” sāk vērties vaļā?

Tāda sajūta man bija jau Tautas frontes dibināšanas laikā. Citādi domāt un just jau nemaz nedrīkstēja. Pēc tam, kad mani ievēlēja par Tautas frontes priekšsēdētāju, bija kāds gadījums, kas deva man milzīgu impulsu. Es eju cauri Vērmaņdārzam, nodūris galvu, man pretī nāk jauna sieviete un piepeši vaicā: “Kāpēc jūs tik bēdīgs, kas ir noticis?” Es atbildu, ka viss kārtībā, un viņa man paskaidro – tad, kad es izskatos drūms, cilvēkiem šķiet, ka ir noticis kas nelāgs. Un otrādi. Es to ielāgoju un visā turpmākajā Tautas frontes priekšsēdētāja karjeras laikā mēģināju iztaisnot plecus un smaidīt. Arī tad, ja man šķita, ka smaidīt nav par ko. Kad izveidojās Tautas fronte, man bija skaidrs, ka es iešu līdz galam. Mani vecāki atsūtīja vēstuli – dēliņ, met plinti krūmos, kamēr nav par vēlu! Viņi ir piedzīvojuši represijas, zināja, ko tas man var maksāt. Tomēr es sapratu, ka plinti krūmos nemetīšu un atpakaļ vairs negriezīšos.

Mēs klauvējam pie Eiropas vārtiem – vai jūs vērsiet vaļā vai ne, mēs tur atgriezīsimies.

Tas, ka šis process ir kļuvis neatgriezenisks, – to spilgti visai pasaulei parādīja Baltijas ceļa akcija. Toreizējais Padomju Savienības cara Gorbačova padomnieks Čerņajevs ir publicējis atmiņas, kur lasāms, kā viņi Kremlī skatās Baltijas ceļa video. Un viņi ir panikā, jo redz, ka baltieši viņiem ir zuduši, viņi aiziet. Tāda pati atskārsme nāca arī Rietumu politiķiem, jo Baltijas ceļa emocionālais lādiņš bija tik spēcīgs, ka Rietumos cilvēki, sabiedriskā doma sāka spiest uz saviem politiķiem.

Bet tie politiķi tolaik jau vēl nekādi nadzīgie mūsu aizstāvji nebija.

Tur jau tā lieta. Līdz Baltijas ceļam tā saruna pamatā bija tāda: “Jā, jūs esat netaisnīgi okupēti. Runājiet ar Gorbačovu un kārtojiet to paši.” Tagad mēs zinām arī toreizējā Vācijas kanclera Helmūta Kola pozīciju, kurš Gorbačovam esot personīgi solījis, ka Baltijas dēļ viņš ar PSRS komfortu un labsajūtu neriskēšot. Baltijas ceļš emocionāli ļoti spēcīgi uzrunāja šos cilvēkus – tas jau arī bija mūsu mērķis. Rietumu cilvēki arvien uzstājīgāk sāka jautāt saviem politiķiem – ko jūs esat darījuši, lai šo starptautisko noziegumu novērstu? Turklāt jāņem vērā, ka visu trīs Baltijas valstu tautfrontieši tolaik bija PSRS tautas deputāti, mums bija pieejama vissavienības tribīne. Bijām izveidojuši Molotova-Ribentropa pakta izmeklēšanas komisiju, un noklusētā patiesība sāka velties laukā.

1989. gadā mēs, Tautas frontes līderi, pirmo reizi nonācām aiz dzelzs priekškara. Zviedrijas Tautas frontes grupa Ata Lejiņa un Imanta Grosa vadībā mūs uzaicināja pie sevis, un tur es pirmo reizi sastapu politiķi Karlu Biltu [vēlākais Zviedrijas premjers un ārlietu ministrs, aut.], kurš entuziastiski metās mums palīgā. Vēlāk viņš Zviedrijas Riksdāgā organizēja konferenci ar ļoti drosmīgu nosaukumu “Baltijas neatkarība – Eiropas drošība”. Starp citu, konferencē piedalījās jaunais eksperts no Vācijas – Egils Levits.

Vai zināt, kam pieder Baltijas ceļa ideja?

Pērn šo jautājumu uzdevu Edgaram Savisāram [viens no Igaunijas Tautas frontes dibinātājiem, aut.], un viņš tā noslēpumaini atbildēja, ka viena autora nav, ka ideja ir kopīga. Jāatceras, ka pirms Baltijas ceļa latviešu, igauņu un lietuviešu trimdiniekiem bija kopīgi baltiešu pasākumi – 23. augustā viņi rīkoja tā saucamās melno lentīšu dienas, kad viņi gāja pa dažādu pasaules pilsētu ielām, lai atgādinātu par noziedzīgo paktu. Atgādināja Rietumu politiķiem, ka Baltijas okupācijas jautājums nav atrisināts. Esmu lasījis, ka šo pasākumu ietvaros viņi arī sadevās rokās. 1987. gadā Vides aizsardzības klubs Latvijā, Lietuvā un Igaunijā organizēja akciju “Lūgšana pie jūras”, kad cilvēki arī sadevās rokās. Taču Baltijas ceļa politiskā programma tika formulēta 1989. gada 13., 14. maijā Baltijas Asamblejā Tallinā, kad 500 dalībnieki no visām trim tautas kustībām pulcējās koncertzālē “Estonia” un paziņoja, ka Baltijas brīvības ceļš ir trīs Baltijas valstu atgriešanās Eiropā.

Vajadzētu atcerēties arī to, ka šajā ķēdē stāvēja visu paaudžu cilvēki un šie trīs vārdi “vabadus”, “laisvė”, “brīvība” gāja mums cauri kā dzirkstele, kā augstsprieguma strāva.

Ko mēs noteikti nedrīkstētu aizmirst no Atmodas laika?

Cilvēcisko solidaritāti, ko šajā laikā piedzīvojām, un tās milzīgo spēku. Bezprecedenta gadījums, ko apbrīnoja visa pasaule, – ka trīs valstu cilvēki spēj sadoties rokās. Vajadzētu atcerēties arī to, ka šajā ķēdē stāvēja visu paaudžu cilvēki un šie trīs vārdi “vabadus”, “laisvė”, “brīvība” gāja mums cauri kā dzirkstele, kā augstsprieguma strāva. Tas ir ierakstīts mūsu gēnos. Šis mirklis paliks uz visiem laikiem. Tā bija nevardarbīgas pretošanās uzvaras stunda. Pasaulē pazīstamais nevardarbīgo pretošanās kustību pētnieks ASV profesors Džīns Šārps par Baltijas ceļu ir teicis: “Tās bija jūsu cīņas, jūsu uzvaras. Nevienam jūs par to neesat pateicību parādā.”

Jāatceras arī tas, ka nekad nedrīkst ielaisties kompromisos ar totalitāriem režīmiem. Ar noziedzīgiem grupējumiem valstu vadībās. Nevar neko mēģināt sarunāt, jo Baltijas ceļa ideja bija tieši tāda – mēs nerunājam ar jums, ar Kremļa kriminālo režīmu, mēs runājam ar jauno demokrātiju Krievijā. Mēs ejam pilnīgi citu un skaidru ceļu un norobežojamies no meliem. Tas bija ārkārtīgi svarīgi, ka mēs nepieļāvām kompromisus. Ja būtu tādos ielaidušies, ja būtu prasījuši atļauju Maskavai rīkot šo akciju, droši vien pie mums būtu kā Ukrainā, Moldovā vai Piedņestrā. Bija svarīgi, ka mēs gājām savu ceļu. Ka atļauju neprasījām nevienam un tajā pašā laikā deklarējām mūsu solidāro, kopīgo mērķi par tādu Eiropu, kāda tā ir šodien. 

1 Eseja publicēta Atmodas periodam veltītā grāmatā “Baltijas brīvības ceļš: Baltijas valstu nevardarbīgas cīņas pieredze pasaules kontekstā”. Latvijas Inteliģences apvienība, sast. Jānis Škapars, Rīga, Zelta grauds, 2005.

Vēsturisko Baltijas ceļu atceroties

Andrejs Cīrulis

Foto: Indulis Zālīte

Man ir bijusi tā lielā laime līdzdarboties gandrīz visos Latvijas neatkarības atjaunošanas notikumos, un Baltijas ceļš tajos ieņem īpašu lomu. Par tās dienas notikumiem plašsaziņas līdzekļos esmu rakstījis un stāstījis vairākkārt, bet šoreiz man gribas par šo notikumu runāt daudz plašākā kontekstā nekā par skaistu un pacilājošu notikumu vien. Man gribas izstāstīt, kā šī ideja par Baltijas ceļu radās, kāda nozīme tam bija un kādas sekas tas radīja. Tā spožā un pacilājošā vienotības liesma, ko ieraudzīja visā pasaulē, uzšāvās no uguntiņas, kas zem dziļas un latviešu tautu aizvainojošas pelnu kārtas bija gruzdējusi daudzus gadu desmitus.

Tagad, kad ikvienam interesentam ir pieejami Latvijas Nacionālās bibliotēkas periodikas krājumi, varam redzēt to, ko mēs, parasti padomju cilvēki, izlasīt nevarējām. Pat tādā gadījumā ne, ja ļoti būtu gribējuši. Bet latviešu trimdas prese neatlaidīgi un pamatīgi šķetināja Molotova-Ribentropa pakta un tā slepeno pielikumu saturu, norādot uz to lielo netaisnību, kas nodarīta trim maziņajām valstiņām pie Baltijas jūras un tajās mītošajām tautām. Latviešu trimdas avīzes arī ikreiz ziņoja saviem lasītājiem, ja par Molotova-Ribentropa paktu un tā slepenajiem pielikumiem rakstīja rietumvalstu lielās avīzes, tādējādi šo problēmu paturot karstu un aktuālu ikdienas politikai.

Man šķiet, ka par Latvijas Trešās atmodas sākuma datumu būtu pareizi nosaukt 1986. gada 15. septembri, kad Jūrmalā sākās PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tā sauktā Čatokvas konference.

Dzīvojot Brežņeva tumsonīgajā laikā, kad Rīgu un visu Latviju pārpludināja padomju armijas virsnieku un kareivju bezgalīgās masas, kas bija izvietotas vairāk nekā 300 bezgala piegānītās dislokācijas vietās, kad Baltijas Kara apgabala koris un orķestris ar saviem maršiem un “pļaskām” sacūkoja Latvijas Dziesmu un deju svētkus, latviskuma idejas nācās pieklusināt un apslāpēt. Piemēram, ja istabā, kur runāja piecpadsmit latvieši, ienāca un sarunai piebiedrojās kaut viens vienīgs krievs, bija nekavējoši jāpāriet uz krievu valodu. Tādi bija noteikumi, kas jāievēro, lai dzīvi neapgrūtinātu nepatikšanas. Rusifikācija sita augtu vilni. Krievu valodas skolotājiem maksāja par piecpadsmit procentiem lielāku algu nekā pārējo priekšmetu pasniedzējiem. Bija arī kuriozi – padomju laikā krievu cilvēku nedrīkstēja nosaukt par krievu. Tas bija nepieklājīgi un nepieļaujami. Bija jāsaka – krievu tautības pārstāvis. Šī tradīcija mainījās tikai pēc Tautu foruma 1988. gada decembrī.

Pēc tam, kad Leonīds Brežņevs ar skaļu būkšķi tika iemests kapā Maskavas Sarkanajā laukumā, pie varas nāca rietumnieciskais Mihails Gorbačovs ar savu koķeto un simpātisko Raisas kundzi. Maskavas inteliģences laikraksti un žurnāli pirmie apjēdza par pārmaiņām, un aizvien biežāk un biežāk parādījās brīvdomīgi un dumpinieciski raksti, kas bezgala kaitināja boļševistiski domājošos. Biezajā Maskavas lielformāta laikrakstā “Ļiteraturnaja gazeta” (Literatūras Avīze) darbojās arī juridisko zinātņu doktors Boriss Kurašvili, kas savu ideju par tautas fronti 1988. gada martā aizveda uz Igauniju, kur tā kļuva ārkārtīgi populāra, un tā strauji atceļoja uz Latviju un Lietuvu.

Baltijas ceļā Grenctālē. Andrejs Cīrulis priekšplānā vidū. Avots: "Bauskas Dzīve". Foto: G. Šlosbergs

Tomēr man šķiet, ka par Latvijas Trešās atmodas sākuma datumu būtu pareizi nosaukt 1986. gada 15. septembri, kad Jūrmalā sākās PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tā sauktā Čatokvas konference. Šī tikšanās tika organizēta, pateicoties Mihaila Gorbačova “atklātuma un pārbūves” politikai. Nekas tāds iepriekš Padomju Savienībā vispār nebija pieredzēts. Daudzie Latvijas PSR žurnālisti bija pacilāti un iedvesmoti, Latvijas Radio un Televīzijā šim notikumam piešķīra papildu raidlaiku. Arī klausītāji ne tik daudz ar prātu kā ar dvēseli juta, ka sākas kaut kādas pārmaiņas. Es šajā notikumā biju iesaistīts tādējādi, ka varēju sekmēt un līdzdarboties pirmās Latvijas neatkarības atgūšanas tēmai veltītās grāmatas “Jūrmalas dialogi” izdošanā 40 000 eksemplāru tirāžā, kas klajā nāca 1987. gada 21. augustā – pāris dienas pirms tādas pašas konferences Čatokvā, ASV.

Pēc Jūrmalas konferences lielu tautas viļņošanos izraisīja “Literatūrā un Mākslā” publicētais Daiņa Īvāna un Artura Snipa raksts “Par Daugavas likteni domājot”, kas aizsāka plašu kampaņu Daugavas aizstāvēšanai. Pirmo reizi pēckara gados tauta sāka apjaust savu patieso spēku.

1987. gads Latvijas vēsturē iegājis ar iepriekšējā gadā dibinātās “Helsinki-86” grupas aktivitātēm pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā un 23. augustā. Latvijas iedzīvotāji par tām uzzināja vienīgi no radiostaciju “Amerikas Balss” un “Brīvā Eiropa” pārraidēm. Republikas masu informācijas līdzekļos strādājošie žurnālisti tika pazemoti, jo Latvijas Komunistiskās partijas vadība viņiem uzdeva drukāt nosodošus rakstus, kas tapa gausi, negribīgi un formāli.

Par vispasaules notikumu kļuva Latvijas deputāta Vilena Tolpežņikova pārsteidzošā un negaidītā nokļūšana kongresa tribīnē vēl pirms foruma atklāšanas, piecus tūkstošus lielās auditorijas piecelšanās kājās, lai godinātu desantnieku Tbilisi pastrādātā mežonīgā slaktiņa upurus un iesniegtu savu pieprasījumu izmeklēt šo noziegumu.

Tajā pašā 1987. gadā Imants Ziedonis nodibināja Latvijas Kultūras fondu, bet 21. novembrī laikraksts “Padomju Jaunatne” sadarbībā ar Latvijas Televīziju iesāka plašu kampaņu V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas grāmatu glābšanai, kas piesaistīja plašu sabiedrības uzmanību. Šai kampaņai bija divi pozitīvi rezultāti – pirmkārt, Ministru Padome pieņēma lēmumu par jaunās bibliotēkas būvēšanu, piešķīra zemes gabalu pie tagadējā Akmens tilta un finanšu līdzekļus projekta sākšanai un, otrkārt, tika nodibināta populārā TV programma “Labvakar”.

1988. gada martā Latvijas PSR Rakstnieku savienība izveidoja Personības kulta upuru literārās piemiņas komisiju un Reabilitācijas komisiju netaisni notiesāto, izsūtīto un iznīcināto latviešu rakstnieku attaisnošanai. “Padomju Jaunatnē” un “Literatūrā un Mākslā” tika publicēti aicinājumi 25. martā nolikt ziedus pie Mātes Latvijas Brāļu kapos, kas izvērtās par milzīgu, vēl nebijušu klusējošu manifestāciju ar ziediem, degošām svecītēm un piemiņu sirdī.

1988. gada 1. un 2. jūnijā Latvijas sabiedrība ar aizturētu elpu sekoja ziņām par Radošo savienību plēnuma norisi, kur Mavriks Vulfsons, klātesot partijas Centrālkomitejas vadībai, pirmo reizi publiski okupāciju nosauca par okupāciju.

Šim graujošajam notikumam sekoja nākamais – pie tagadējā Kongresu nama notika sēru mītiņš, ko organizēja Vides aizsardzības klubs un ko vajadzēja vadīt man kā laikraksta “Padomju Jaunatne” galvenajam redaktoram. Var jautāt: kāpēc Sabiedrisko klubu padome ar Valdi Turinu priekšgalā un Vides aizsardzības klubs ar Arvīdu Ulmi priekšgalā pieņēma šādu lēmumu? Atbilde ir vienkārša: lai tāds mītiņš vispār varētu notikt. Atļauja bija jāsaņem no Rīgas pilsētas izpildkomitejas, un bija risks, ka tādu varētu neizsniegt. Lielas avīzes galvenā redaktora uzņemšanās vadīt šo mītiņu pozitīvās iespējas palielināja. PSRS likumdošana noteica īpašas tiesības preses izdevumiem. Piemēram, ikvienai iestādei, uzņēmumam vai amatpersonai bija jāsniedz rakstiska atbilde reakcijai, ja tika publicēti kritiski materiāli. “Padomju Jaunatnes” iesaistīšana nozīmēja arī komjaunatnes centrālkomitejas atbalstu, kas bija ļoti pozitīva demokrātijas virzienā. Šajā mītiņā, pretēji Borisa Pugo izteiktajām vēlmēm, vārds tika dots līdz tam pilnīgi noklusētajam Eduardam Berklavam, kas negaidīti strauji un spoži atgriezās politiskajā apritē.

Centrālkomitejas plēnumā sēdošās militārpersonas un partijas funkcionārus apklusināja Ādažu agrofirmas priekšsēdētājs Alberts Kauls, piedraudot pārtraukt pārtikas piegādes Latvijā dislocētajam PSRS karaspēkam.

14. jūnija mītiņa sākumu Latvijas Radio translēja tiešraidē, Rīgas centrs satiksmei tika slēgts. Pēc tam gājiens uz Brīvības pieminekli virzījās pa toreizējo Gorkija ielu un Padomju bulvāri. Visiem pilnīgi negaidīti kolonnas priekšgalā nostājās Konstantīns Pupurs, kas, neviena netraucēts, nosoļoja līdz Brīvības piemineklim, tālāk – līdz Raiņa piemineklim un Brāļu kapiem.

Pēc šī notikuma ļoti strauji pieauga preses, radio un televīzijas loma tā laika sabiedrības, ja tā varētu teikt, pārvaldīšanā. Visas problēmas tika iztirzātas laikrakstu lappusēs – metro, migrācija, vēsturiskais taisnīgums, attieksme pret pieminekļiem, arhitektūra, dabas aizsardzība, kultūra, veselības aizsardzība, armija un tā tālāk.

Situācija Latvijā bija tāda, ka līdz Latvijas Tautas frontes nodibināšanai partijas Centrālkomiteja it kā zaudēja bravūru, redzot, ka aizvien lielāku noteikšanu iegūst preses izdevumi, radio un TV. Izčākstēja LKP CK mēģinājums 1988. gada 18. jūnija plēnumā saukt pie atbildības tā laika lielākos dumpiniekus “Padomju Jaunatnes”, “Sovetskaja molodež” un “Literatūras un Mākslas” galvenos redaktorus Andreju Cīruli, Aleksandru Bļinovu un Māri Čaklo. Ar varenu spēku partijas Centrālkomitejas plēnumā sēdošās militārpersonas un partijas funkcionārus apklusināja Ādažu agrofirmas priekšsēdētājs Alberts Kauls, piedraudot pārtraukt pārtikas piegādes Latvijā dislocētajam PSRS karaspēkam.

Spoži rezultāti bija “Padomju Jaunatnes” un “Cīņas” rosinātajai diskusijai par sarkanbaltsarkano karogu. Jau oktobra sākumā karoga un nacionālajās krāsās veidoto simbolu lietošana tika atļauta.

Vēl tikai 1988. gada 30. augustā “Padomju Jaunatne” publicēja Ainas Blinkenas rakstu “Par latviešu valodas statusu – esošo un vēlamo”, bet jau pēc nepilna mēneša, 1988. gada 6. oktobrī (pāris dienas pirms LTF kongresa atklāšanas), Latvijas PSR Augstākā Padome piešķīra latviešu valodai valsts valodas statusu.

1988. gada 23. augustā “Padomju Jaunatne” pirmo reizi Latvijas vēsturē publicēja Molotova-Ribentropa pakta slepenos protokolus. Galvenā literatūras pārvalde (Glavļits) bija spiesta piekāpties, jo šie teksti bija iekļauti pārpublicējumā no Igaunijas KP CK laikraksta “Rahva Hääl”. Tas bija Igaunijas kompartijas galvenais laikraksts, un tādu rakstu cenzori aizliegt nevarēja.

Oktobra sākumā visas Latvijas cilvēku prāti bija aizņemti ar Latvijas Tautas frontes dibināšanu, bet 1989. gada sākumā – ar PSRS tautas deputātu vēlēšanām, kas bija pirmās demokrātiskās vēlēšanas Padomju Savienībā vispār, bet Latvijā – kopš 1931. gada.

Talsu rajonā 1984.g. D. Kārkluvalka foto

PSRS tautas deputātu vēlēšanās Latvijas Tautas frontes atbalstītie kandidāti ieguva 80% mandātu. Par deputātiem kļuva seši LTF domes valdes locekļi, LTF priekšsēdētājs un pieci domes locekļi vai komiteju vadītāji. No 52 Latvijas PSR ievēlētajiem PSRS tautas deputātiem 40 pārstāvēja LTF intereses. Un pieci bija žurnālisti, kas apliecināja žurnālistu augsto prestižu tālaika sabiedrībā. “Padomju Jaunatnes” spožo reitingu demonstrēja tie 93,2%, ko man dāvāja Bauskas rajona iedzīvotāji.

Par PSRS tautas deputātu 1. kongresu jāstāsta atsevišķi, bet šoreiz īpaši pieminamas divas lietas. Pirmkārt, šo kongresu tiešraidē rādīja visā Padomju Savienībā, tāpat kā septiņus mēnešus iepriekš Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu translēja Latvijas Televīzija. Un, otrkārt, triju Baltijas valstu spožā sadarbība, par ko brīnījās visa pasaule. Par vispasaules notikumu kļuva Latvijas deputāta Vilena Tolpežņikova pārsteidzošā un negaidītā nokļūšana kongresa tribīnē vēl pirms foruma atklāšanas, piecus tūkstošus lielās auditorijas piecelšanās kājās, lai godinātu desantnieku Tbilisi pastrādātā mežonīgā slaktiņa upurus un iesniegtu savu pieprasījumu izmeklēt šo noziegumu. Gandrīz visa gruzīnu delegācija raudāja vienā balsī, un kongress tādu izmeklēšanas komisiju arī nodibināja. Latvijas ārsta Tolpežņikova vārds kļuva pazīstams visā pasaulē, un tas ļoti sekmēja to, ka kongress baltiešu deputātos (tā mūs tolaik sauca) ieklausījās.

Bet galvenais Latvijas, Lietuvas un Igaunijas deputātu mērķis bija panākt, lai izveidotu komisiju, kas izmeklētu visu, kas saistīts ar Molotova-Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem. Pateicoties ITF, KTF un “Sajūdis” organizētajām iepriekšējām konsultācijām, visu triju republiku deputāti darbojās saskaņoti un pārliecinoši.

PSRS Tautas deputātu kongress, ņemot vērā daudzu, arī mūsu republikas deputātu, izteiktos ierosinājumus, izveidoja PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augustā noslēgtā neuzbrukšanas līguma politiskās un tiesiskās izvērtēšanas komisiju. Komisijā, ko vadīja PSKP CK Politbiroja loceklis, PSKP CK sekretārs Aleksandrs Jakovļevs, tika iekļauti un aktīvi līdzdarbojās PSRS tautas deputāti Nikolajs Neilands, Mavriks Vulfsons un Ivars Ķezbers.

Tobrīd tas bija ar prātu neaptverams sasniegums, ko mūsdienu vēsturnieki savas aprobežotības dēļ diemžēl nespēj saprast.

***

Kamēr komisija darbojās, bija nepieciešams šo ideju atbalstīt. Baltijas Padomes tikšanās reizē Igaunijas Tautas frontes līderis un Igaunijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Edgars Savisārs LTF un Lietuvas kustībai “Sajūdis” piedāvājis izskatīt iespēju Hitlera un Staļina vienošanās gadadienu atzīmēt ar sadošanos rokās un dzīvās ķēdes veidošanu cauri visu republiku teritorijām. Šī ideja guva dzīvu atsauksmi. Latvijā viss notika brīnišķīgi, pateicoties Sandras Kalnietes spožajām organizatores prasmēm. Tā dzima pasākums, ko mūsu talantīgais un aizrautīgais Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns nosauca par svētku un uzvaru dienu.

Baltijas ceļa sakarā man jāpiemin vēl trīs lietas, par kurām maz tiek runāts. Liels mītiņš notika ne tikai uz Igaunijas robežas, ko mēdz daudzināt nemitīgi.

Pirmkārt, es toreiz, būdams PSRS tautas deputāts no Bauskas rajona, braucu uz Latvijas un Lietuvas robežu. Izbraucām agri, bet jau Bauskā iekļuvām sastrēgumā. Līdz robežai tikām laikā, jo mūsu “Padomju Jaunatnes” redakcijas mašīnai palīdzēja Bauskas miliči, toties mēs redzējām lielu ceļa posmu, kas viss jau bija ļaužu piepildīts pat dažas stundas iepriekš.

Tūdaļ tapa “Aicinājums Latvijas tautai” un nikna telegramma Gorbačovam. Maskava bija tā apstulbusi, ka neticēja savām acīm.

Uzstājos mītiņā, kur vienkopus pulcējās lietuvieši un latvieši. Latvijas Tautas fronti pārstāvējām divi LTF domes valdes locekļi – profesors Jānis Freimanis un es. Pateicoties tolaik pavisam jaunā politiķa Romualda Ražuka iniciatīvai un darbotiesgribai, mītiņā iztikām bez krievu valodas – tobrīd tur un tajā situācijā tā būtu bijusi galīgi neiederīga. Romualds pats runāja abās valodās un tulkoja arī mūs.

Otrkārt, virtuālo Baltijas ceļu faktiski iesāka “Padomju Jaunatne” dažus mēnešus iepriekš – no 1989. gada 22. marta ar ziņu jaunumiem kaimiņrepublikās Igaunijā un Lietuvā. Katru pirmdienas pēcpusdienu no abu republiku centrālo jaunatnes laikrakstu “Noorte Haal” (Jauno Balss) un “Komjaunimo Tiesa” (Komjaunatnes Taisnība) kolēģiem “pa vadiem” pieņēma informāciju, pretim noraidot jaunumu hroniku par aizvadīto nedēļu Latvijā.

22. martā igauņu un lietuviešu lasītāji no latviešiem uzzināja, piemēram, par 12. marta manifestāciju Daugavmalā, par žurnāla “Ogoņok” galvenā redaktora Vitālija Korotiča viesošanos Latvijā, par ekspozīciju Latviešu sarkano strēlnieku muzejā “Latviešu strēlnieki – staļiniskā režīma upuri”, par svinīgo sarkanbaltsarkanā karoga nomaiņas ceremoniju Svētā Gara tornī, kas šoreiz bija uzticēta žurnālistiem (arī “Padomju Jaunatnes” pārstāvjiem) un par LTF organizētajiem trīs vakaru koncertiem “Roks par neatkarību”. Mūsu žurnālisti izteica cerību, ka informētība palīdzēs izsargāties no baumām, nepamatotiem spriedumiem un pārsteidzīgiem lēmumiem.

Šis virtuālais Baltijas ceļš “Ko tie mūsu kaimiņ' dar'?” darbojās līdz 1990. gada 17. aprīlim un ietvēra 54 ziņojumus gan uz Lietuvu, gan Igauniju un arī pretējā virzienā.

Treškārt, sestdienas, 1989. gada 26. augusta, vakarā plkst. 20.00 visu Latviju satricināja pērkons no skaidrām debesīm – vissavienības TV programmā “Vremja” (Laiks) nolasīja iznīcinošo PSKP CK 26. augusta paziņojumu, kas Baltijas ceļā draudēja neatstāt akmeni uz akmens. Man par to uz mājas telefonu piezvanīja kāds vīrietis, kas nevēlējās atklāt savu vārdu. Arī Dainis Īvāns šo paziņojumu nebija dzirdējis, bet Imants Daudišs tekstu bija paguvis ierakstīt magnetofonā. Mēs sapratām, ka jārīkojas strauji un drosmīgi, un ar Latvijas Televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja Jāņa Lejas ziņu LTF namā nākamajā dienā, kas bija svētdien, sasaucām PSRS tautas deputātus un vecā sasaukuma Latvijas PSR deputātus. Tūdaļ tapa “Aicinājums Latvijas tautai” un nikna telegramma Gorbačovam. Maskava bija tā apstulbusi, ka neticēja savām acīm. Tā atsūtīja komisiju, kas apstaigāja deputātus un pārprasīja, vai tā viņi patiešām domā un vai tas ir viņu paraksts. Tas bija pats pēdējais PSKP CK paziņojums vispār. Maskavas Centrālkomitejai Baltijas ceļš iesprūda rīklē.

***

Baltijas ceļa virsuzdevums tika paveikts spoži. 1989. gada 24. decembrī PSRS tautas deputātu 2. kongress pasludināja Molotova-Ribentropa paktu un tā slepenos protokolus par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža.

Tika iegūts juridiskais pamats Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atjaunošanai.

Vienīgi jāpauž nožēla, ka ne visi politiķi, vēsturnieki un žurnālisti to saprot, bet patiesība nav tālu jāmeklē – tā atrodas bibliotēkās.

Kas bija Molotova-Ribentropa pakts

  • Molotova-Ribentropa pakts ir pazīstams arī kā Hitlera-Staļina pakts, Nacistu-padomju pakts, Neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS.

  • Tas tika noslēgts Maskavā 1939. gada 23. augustā.

  • To parakstīja PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops.

  • Vienošanās saturēja arī trīs slepenus papildprotokolus, kas paredzēja Austrumeiropu sadalīt PSRS un Trešā reiha interešu sfērās.

  • 1939. gada 28. septembrī tika parakstīts vēl viens papildprotokols par vācbaltiešu izceļošanu no PSRS ietekmes zonas.

  • Parakstītais pakts bija pamats Vācijas un PSRS agresijai pret Polijas Republiku, aizsākot II pasaules karu, PSRS agresijai pret Somiju, Rumāniju, Igauniju, Lietuvu un Latviju, kā arī pamats Baltijas valstu okupācijai 1940. gadā.

Raksta noformējumā izmantotie attēli: Aivars Liepiņš/F64, AFP, Gintauts Vīksne/europeana.eu, Panevėžio miesto kraštotyros muziejus/europeana.eu, Guntis Grīnšteins/europeana.eu, Rokiškio krašto muziejus/europeana.eu, Zigsmunds Segliņš/Latvijas Nacionālais arhīvs, RIA Novosti/Scanpix, Vida Press.

Projekts tapis sadarbībā ar
U.S. Embassy Riga
Projekta ''1989'' veidotāji: saturs – Osvalds Zebris un Anna Ūdre, foto un video – Patriks Pauls Briķis un Miks Siliņš, dizains – Ilze Vanovska un Artis Gulbis, izstrāde – Karīna Sabecka un Uldis Olekšs, projektu vadītājas – Marta Cīrule un Kristīne Melne. Projekta tapšanā īpašs paldies par atbalstu Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam un Latvijas Nacionālajam arhīvam.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.