VĀRDS “OKUPĀCIJA” IR GAISĀ,
LŪST BAIĻU LEDUS
VĀRDS “OKUPĀCIJA” IR GAISĀ, LŪST BAIĻU LEDUS

1988. gada 1.–2. jūnijā notiek Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums ar citu radošo savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos. Žurnālists, Valsts mākslas akadēmijas profesors Mavriks Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvijā nav notikusi sociālistiskā revolūcija, bet okupācija. Plēnums lika pamatus ceļam uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ziņas par latviešu inteliģences sanāksmi izskanēja pasaulē, runas citēja ārvalstu mediji.

Tomēr nebija tā, ka neatkarības kustība būtu aizsākusies tieši 1988. gada vasarā, – pirms tam, 1986. gada oktobrī, laikrakstā “Literatūra un Māksla” bija publicēts visā PSRS skandalozais Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts pret Daugavpils HES būvniecību. Tas kļuva par bezprecedenta gadījumu – tautai izdevās apturēt vienu no t.s. komunisma celtnēm. 1987. gadā Rīgā notika protesti pret metro būvniecības ieceri – ne jau pazemes vilciens bija cilvēku protesta objekts, bet gaidāmais metro cēlāju pieplūdums no “brālīgajām republikām”. Pēc līdzīga scenārija sākās tautas viļņošanās Igaunijā – tur protesta vilni izraisīja slepena iecere par fosforīta raktuvju būvniecību, pret kuru iestājās radošā inteliģence.

Iepriekš jau bija nodibināta kustība “Helsinki-86”, arī Vides aizsardzības klubs, LNNK. Cilvēki lasīja, gāja uz teātri un kino, lai, kā toreiz sacīja, – lasītu starp rindām. Tas nozīmēja spēju mākslas darbā saskatīt to īpašo kodu, kas bija “gaisā” un aizvien skaļāk čukstēja par tautas kopīgo sapni. Par brīvību, savu valodu, par savu zemi. Tomēr līdz brīdim, kad Rīgas ielās izgāja desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku un tapa Tautas fronte, tas aizvien vēl bija baiļu laiks. Kā Tautas frontei veltītā grāmatā saka mācītājs Juris Rubenis: “[..] par spīti tam, ka daudzi cilvēki daudz ko domāja sevī iekšā, tā neticība un bailes bija daudz lielākas, nekā mēs šodien to mēģinām iedomāties.”

Pēc gadiem parādījās teorija, ka teju viss tolaik notikušais esot plānots “no augšas”. Vāji laikam bijuši plānotāji, ja no sarunām par autonomiju dažu mēnešu laikā visa Baltija ar atklātu liesmu dega prasībā pēc pilnīgas brīvības un neatkarības no PSRS. “Gorbačova reforma bija kā Pandoras lāde, kuru atverot totalitārā režīma gadu desmitos iekrātās problēmas ne tikai sabruka pār pašu reformatoru, bet arī iznīcināja reformējamo objektu. Pēc mazliet vairāk nekā pieciem gadiem, 1991. gada decembrī, Padomju Savienība beidza pastāvēt,” grāmatā “Baltijas brīvības ceļš” raksta Sandra Kalniete.

Avoti: Latvijas Tautas fronte. 1988–1991. Latvijas Inteliģences apvienība, Rīga, Jāņa sēta, 1998.                                                                                                                                                                          Baltijas brīvības ceļš: Baltijas valstu nevardarbīgas cīņas pieredze pasaules kontekstā. Latvijas Inteliģences apvienība, sast. Jānis Škapars, Rīga, Zelta grauds, 2005. 

Palīdzēja tas, ka zinājām ļoti maz

Saruna ar kādreizējo laikraksta “Literatūra un Māksla” darbinieci (1978–1988), Latvijas Tautas frontes informācijas centra vadītāju un ilggadējo laikraksta “Diena” galveno redaktori Sarmīti Ēlerti.

Kampaņa pret Daugavpils HES būvi 1986. gadā un protesti pret metro būvi Rīgā 1987. gadā tiek uzskatīti par diviem spilgtiem Atmodas sākuma punktiem. Laikraksts “Literatūra un Māksla”, kur tika publicēts Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts pret HES būvi, tolaik bija tava darbavieta. Kā tu atceries šo laiku kā redakcijas darbiniece?

80. gados “Literatūra un Māksla” bija kļuvusi par tādu kā magnētu un pievilkšanās centru intelektuālajai domai. “Literatūra un Māksla” kļuva arvien publicistiskāka, parādījās dabas tēma – interesantā kārtā Padomju Savienībā tā tika uztverta kā tāda nevainīga tēma. Un tieši šie vides jautājumi kļuva par pamatu pamatīgai tautas viļņošanai.

Tomēr tieši pateikt, ka, re, – te ir tas sākums, nav iespējams. Tāda zemdega pastāvēja nepārtraukti. Sākoties izmaiņām PSRS un Gorbačova cerībai, ka viņš to valsti varētu saremontēt, un vienīgais veids bija atlaist grožus, šīs zemdegas sāka gruzdēt un reizēm – degt. Par sākuma posmu runājot, – tā bija rakstnieku un inteliģences loma, kas kļuva aizvien kritiskāka, un, protams, divas lielās kampaņas. Vācot parakstus, cilvēki... viņi atrada viens otru, jo tajā laikā cilvēki vēl bija kā tādas atsevišķi nodalītas molekulas. Tu runāji tikai ar tiem, kam tiešām uzticies. Jo nekad nezināji, kādas ausis vēl ir tuvumā.

Pamats Tautas frontes organizatoriskajai un informatīvajai dzimšanai bija divas lielās kampaņas – pret Daugavas HES būvēšanu un pret metro celtniecību Rīgā. Kampaņa pret Daugavas HES nozīmēja daudzu parakstu vākšanu, un vēlāk Tautas frontes darbībā šī metode tika vairākkārtīgi izmantota. Veidojās it kā kapilāru tīkls. Nākot jaunām asinīm, kapilāru tīklu ir viegli iedarbināt. Sarmīte Ēlerte, "Baltijas valstu nevardarbīgas cīņas pieredze pasaules kontekstā", "Baltijas brīvības ceļš"

Uzskatu, ka ir vēl viens būtisks pamats tam absolūtajam fenomenam, ka pēkšņi 1988. gada beigās un 1989. gadā Baltijā pastāvēja pilsoniskā sabiedrība, kura spēja sadarboties, vienoties, kopā darboties, panākt savus mērķus. Un šis vēl viens pamats ir dziesmu un deju, teātru un citu amatieru kopu kustība, kur padomju laikos veidojās sadarbības vietas. Tātad sadarbības forma jau pastāvēja. Gorbačovs to nenovērtēja – domājot, ka, palaižot brīvāk grožus vārda brīvības jautājumos, šis PSRS monstrs kaut kā aizvirzīsies demokrātiskā virzienā. Viņš nesaprata, cik spēcīgs ir nacionāli demokrātiskais jautājums. Nacionālais un demokrātiskais. Jo sabiedrisko sarunu centrā drīz vien izvirda jautājums: kas ir noticis ar Latviju pagātnē? Rakstnieku kongresā pirmo reizi izskanēja vārds “okupācija”.

Vai “Literatūras un Mākslas” redakcijā bija sajūta, ka ar šo rakstu tiešām izdosies HES būvi apturēt?

Ļoti gribējās, lai tā būtu. Bet teikt – bija cerība, ka izdosies apturēt, īsti nevar. Jānis Škapars [“Literatūras un Mākslas” galvenais redaktors, aut.] jau bija atlaists – tieši viņš taču izveidoja “Literatūru un Mākslu” par laikrakstu, kur varēja parādīties Daugavpils HES raksts. Toreiz tā bija redaktora atbildība, cik lielu drosmes platību viņš uzņemas. Škaparu atlaida tieši par šīm lielajām diskusijām, kas ļoti būtiski rosināja domāšanu un vēlāk arī darīšanu.

Nākamais solis bija 1988. gada jūnija Radošo savienību plēnums.

Jā, notikumi tajā laikā skrēja uz priekšu milzīgā ātrumā. Tas, par ko tika runāts Radošo savienību kongresā, – par okupāciju, par to, ka latvieši riskē kļūt par mazākumu paši savā zemē, jo latviešu skaits bija 52%, par to, ka migranti plūst iekšā un ka Latvijas zeme ir izpostīta. Tas bija milzīgs brīvās domas trieciens, bet zināmai ļaužu grupai tas tomēr šķita par maz. Gribējām panākt apņemšanos dibināt Tautas fronti, lai tas tiktu ierakstīts Radošo savienību kongresa rezolūcijā. Jo laiks jau prasīja nākamos soļus.

Tad Tautas frontes ideja vasarā jau bija gaisā?

Igauņi to jau bija izdiskutējuši [Igaunijas Tautas fronte formāli tika dibināta kongresā 1988. gada 1. oktobrī, bet ideja tika formulēta 13. aprīlī, aut.]. Mums arī vajadzēja, jo bija skaidrs, ka ar to inteliģences cepurīti vairs nepietiek. Ka ir jāatrod veids, kā organizēties tautai.

Kāda šajos notikumos bija mediju loma?

Jāņem vērā padomju varas savdabība attiecībā uz cenzūru. Atskaitot vairākas pilnīgi nepārprotami aizliegtas tēmas, nebija jau tūkstošiem punktu, kas teiktu, ko drīkst un ko ne. Bija gan pašcenzūra. Tāpēc ļoti daudz bija atkarīgs no mediju redaktoru drosmes – uz ko redaktors TV, radio vai drukātajā medijā bija gatavs iet. Jāatceras, ka tā laika tipiskais cilvēka veidols ir ar radio aparātu pie auss. Bija taču jāzina, vai nav kaut kur jādodas, jāpiedalās. Cilvēki zināja, kas notiek.

Tautas frontē vadīji informācijas centru, kas nodarbojās arī ar ārvalstu mediju informēšanu.

Tautas frontē es sāku strādāt oktobra beigās, pēc dibināšanas kongresa. Mani uzaicināja Jānis Škapars. Atceros, ka, salīdzinot ar to milzīgo vētru, kas visā Latvijā bija valdījusi kongresa laikā, tagad Rakstnieku savienības telpās Krišjāņa Barona ielā bija tāds mazs pulciņš ļaužu, kuriem nu bija jāsāk darīt praktiskas lietas. Jo tauta bija aizgājusi mājās. Mans uzdevums bija panākt, lai Tautas frontes lēmumi nonāk medijos, bet pamazām, jau 1988. gada beigās, mēs sākām regulāri informēt ārvalstu medijus. Katru dienu sūtījām ziņas uz “Reuters”, “Associated Press”, franču ziņu aģentūrai. Žurnālisti pamazām saprata, ka pie mums var dabūt informāciju. No visas pasaules sāka braukt gan rakstošie žurnālisti, gan televīziju komandas. Mums bija brīnišķīgas attiecības – žurnālisti veda mums kafiju un kafijas automāta filtrus. Viņi saprata mūs, un saprata arī tās praktiskās vajadzības.

Saprata, jā, bet cik nopietni uztvēra iespēju par neatkarības atgūšanu? Vai šajā attieksmē bija kāds lūzuma punkts?

Man ir atmiņa no vizītes ASV. Kopā ar mammu bijām apciemot viņas brāli, un cita starpā es tikos ar tautiešiem, stāstīju par Tautas fronti un Latvijā notiekošo. Kādā brīdī viņi saprata, ka mani vajag aizvest uz ASV Valsts departamentu, kur es satikos ar mums labi pazīstamo baltiešu draugu Polu Goublu. 1989. gada janvārī es viņam stāstu par norisēm PSRS, par to, ka šī valsts sabruks un Latvija būs neatkarīga. Viņš mani uzmanīgi noklausās un saka: “Ziniet, tas, ko jūs stāstāt, ir ļoti interesanti, bet Padomju Savienība ir ļoti stipra, tā nesabruks.” Tie taču bija labi informēti cilvēki, bet reālās pārmaiņas, valsts sairumu no malas sajust nevarēja. Kā arī – viņi vēl neapzinājās baltiešu milzīgo spēku.

Mēs ļoti skaidri zinājām un sapratām, ka pasaules uzmanība ir vienīgais mūsu stiprais balsts. Jo cilvēki jau bija slepkavoti Armēnijā un Gruzijā, tāpēc tas, ka mēs varējām piesaistīt uzmanību, bija ārkārtīgi svarīgi. Kā tagad zinām, demokrātijā mediji iespaido politiķus, un mūsu pusē vispirms bija mediji. Tikai tad pamazām sāka mainīties arī politiķu attieksme.

Protams, zināms lūzuma punkts bija Baltijas ceļš, kas apzināti bija iecerēts kā vizuāla akcija. Vēl viena pakāpe baltiešu atbrīvošanās cīņā bija Baltijas Asamblejas izveide, bez kuras Baltijas ceļš nebūtu bijis iespējams. Tur saslēdzās Baltijas tautas frontes ar savām milzīgajām ietekmēm, un šī rūpīgi plānotā akcija pastiprināja spiedienu uz Rietumu politiķiem.

Valsts, kura ir divas reizes ieguvusi neatkarību – vienu reizi ieguvusi un tad to atjaunojusi, ja vajadzēs, paveiks to arī trešo reizi.

Nebija bail no pretsitiena?

Palīdzēja tas, ka mēs ļoti maz zinājām. To, cik stipra ir armija, cik karavīru ir karabāzēs, – to visu mēs uzzinājām tikai pēc tam. Iespējams, ja būtu zinājuši vairāk, būtu bijis vairāk baiļu. Zviedru diplomāta Larsa Fredēna grāmatā1 par šo laiku ir norādīts, ka vēl pēc 1991. gada Rietumos neviens neticēja, ka te nepaliks karabāzes. Izšķiroša bija baltiešu politiķu absolūtā pārliecība, ka tas tā vienkārši būs. Tie ir unikāli brīži tautu vēsturē, ka milzīga pārliecība par kaut ko, vienkārši izslēdzot daļu no informācijas, kā tādu lielu straumi aiznes līdz mērķim.

Ko vajadzētu atcerēties no tā laika?

Tajā laikā ļoti dažādi, atšķirīgi cilvēki spēja vienoties par vienu kopīgu mērķi. Un pakāpeniski gāja, lai šo mērķi sasniegtu. Ārkārtas gadījumos var būt brīži, ka šis piemērs ir jāatceras – ka cilvēki spēj vienoties par vienu mērķi. Valsts, kura ir divas reizes ieguvusi neatkarību – vienu reizi ieguvusi un tad to atjaunojusi, ja vajadzēs, paveiks to arī trešo reizi.

1 Larss Pēters Fredēns. Atgriešanās. Zviedrijas drošības politika un Baltijas valstu atgūtās neatkarības pirmie gadi 1991–1994. Atēna, 2011.

Opozīcijas spēki pirms Tautas frontes

“Helsinki-86” 

1986. gada 10. jūlijā Liepājā tika izveidota Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa “Helsinki-86”, kuras nosaukums norāda uz PSRS parakstīto 1975. gada Helsinku vienošanos par cilvēktiesību ievērošanu. Grupa apvienoja cilvēkus, kuri par savu mērķi izvirzīja latviešu ekonomisko un kultūras tiesību aizstāvību un 1987. gadā sarīkoja pirmās publiskās manifestācijas.

1986. gada 6. jūlijā grupa “Helsinki-86” vērsās pie PSKP ģenerālsekretāra ar lūgumu palīdzēt īstenot LPSR Konstitūcijas 69. pantu, kurā teikts, ka Latvijas Republika patur sev tiesības izstāties no Padomju Savienības. “Lūdzu, cieniet mūsu tautas intereses. Ļaujiet mums savā valstī runāt un tikt saprastiem latviešu valodā. Ļaujiet mums pašiem lemt savu likteni referenduma ceļā. Juris Vidiņš, “Viņi bija pirmie”, “Baltijas brīvības ceļš”

Atdzimšana un atjaunošanās

1987. gada 14. jūnijā vairāki luterāņu mācītāji, kuriem nebija pieņemama padomju varai paklausīgā luteriskās baznīcas vadība, izveidoja garīdznieku kustību “Atdzimšana un atjaunošanās”. Savos sprediķos viņi pauda kritiskas atziņas par valdošo režīmu, saskaroties ar varasiestāžu un baznīcas vadības represijām.

LNNK

1988. gada 10. jūlijā notika Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) atklātā dibināšanas pilnsapulce. LNNK programma paredzēja okupācijas izbeigšanu un 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas atjaunošanu.


Jau šajā pirmajā sapulcēšanās reizē tika izteikts pats galvenais – pēc visiem pazemojumiem, pēc 50 gadus ilgušās okupācijas latviešiem ir tiesības prasīt savu valsti, savu neatkarīgu valsti, brīvu no jebkādām saiknēm un saistībām ar PSRS. Baiba Pētersone, “Neuzticības ģenealoģija. Latvijas neatkarības kustības, to sadarbība un savstarpējās pretrunas”, “Baltijas brīvības ceļš”

VAK

Protestējot pret dabai un kultūrvidei postu nesošajiem valdības lēmumiem, 1987. gada 28. februārī dibinātais Vides aizsardzības klubs (VAK) veicināja iedzīvotāju iesaisti demokrātiskos procesos. Vides problēmas tas drīz sāka skatīt plašākā sociāli politiskā kontekstā. 

1987. gadā kopā ar brāli Arvīdu Ulmi Rīgā nodibinājām Vides aizsardzības klubu – šīs kustības aizsācēju Latvijā. Oktobrī notika pirmais lielākais mītiņš. Māksliniece Aija Zariņa savā darbnīcā bija izgatavojusi lielus plakātus, ko mēs nogādājām pie VEF. No vēstures ainas šis fakts ir pazudis, un daudzi šo mītiņu vairs neatceras, bet tas bija pirmais. Ūdens jau bija sakustējies, un tam sekoja inteliģences plēnumi un citi notikumi. Juris Putriņš, “Ieklausīties, lai saprastu”, “Baltijas brīvības ceļš”

Avoti: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļa Baltijas brīvības ceļš: Baltijas valstu nevardarbīgas cīņas pieredze pasaules kontekstā. Latvijas Inteliģences apvienība, sast. Jānis Škapars, Rīga, Zelta grauds, 2005. 

Atmodas sākums Igaunijā

Reins Jarliks, “1987. gads jeb kā igauņu tauta ienāca politikā”, “Baltijas brīvības ceļš”

“Jau daudzus gadus bija klīdušas baumas par jaunu fosforīta raktuvju iekārtošanu ziemeļaustrumu Igaunijā. Presē jau pirms tam bija parādījušies igauņu zinātnieku raksti par bagātīgām fosforīta atradnēm Tolsē un Kabalā. Šaurākā cilvēku lokā, kā arī dažās iestādēs bija zināms par jau uzsāktiem projektēšanas darbiem jaunu pilsētu celtniecībai raktuvju strādnieku izvietošanai. Neraugoties uz slepenību, šis tas bija nonācis atklātībā. Ģeologi centīgi turpināja veikt urbumus, un sabiedrībai bija zināms, ka pēc tam daudzas akas Virumā palikušas bez ūdens. Pirmais trauksmes zvans bija izskanējis. 1986. gada novembra beigās Igaunijas PSR Rakstnieku savienības gada pilnsapulcē pret Virumā iecerētām fosforīta raktuvēm ļoti asi uzstājās rakstnieki Arvo Valtons un Lennarts Meri. [..]

Tas nozīmēja, ka kopā ar ģimenes locekļiem Igaunijā ieplūdīs no 30 līdz 40 tūkstošiem svešvalodīgo migrantu. Bet igauņu īpatsvars, kas 40 gados bija samazinājies par 30 procentiem un 1987. gadā bija 62 procenti, būtu turpinājis samazināties, un ātri vien igauņi savā tēvu zemē nonāktu mazākumā. [..]

Visaptverošs tautas protests pieņēmās spēkā. Tieši fosforīta karš saasināja jautājumu: ko tad īsti nozīmē padomju republikas suverenitāte PSRS sastāvā? Ja tā ir ne tikai uz papīra, tad kādas tiesības padomju republikai tā dod? Apmēram tajā laikā dzima arī deklarācija “Par Igaunijas PSR suverenitāti”, kas tika pieņemta pusotru gadu vēlāk, 1988. gada 16. novembrī. [..]

26. septembrī Tartu laikraksta “Edasi” slejās tika izteikts priekšlikums Igaunijas PSR kļūt ekonomiski patstāvīgai. Priekšlikuma autori rakstīja, ka Igaunijas pāreja uz ekonomisko patstāvību ieviestu patiesas pārmaiņas. Republikas teritorijā esošā rūpniecība, dzelzceļš, kuģniecība un vissavienības pakļautības uzņēmumi jānodod Igaunijas pakļautībā. Preču apmaiņai ar citām republikām jānotiek pēc tirgus principiem, un kā starptautiski atzīts norēķinu līdzeklis jāievieš konvertējamais rublis. Priekšlikumu bija parakstījuši Sīms Kallass, Tīts Made, Edgars Savisārs un Miks Tītmā. Autoru ierosinātā plašā programma, kas tūlīt tika iesaukta par pašsaimniekojošo Igauniju (igauniski: isemajandav Eesti, saīsināti IME; ime – latviski: brīnums), bija kā trieciens gadu desmitiem valdošiem iecementētajiem uzskatiem. Daudzi cilvēki aiz apvāršņa jau redzēja pilnīgu neatkarību – sākumā kļūsim brīvi ekonomiski, gan jau vēlāk kļūsim brīvi arī politiski! Sākās domu apmaiņa gan presē, gan plašās tautas sanāksmēs. 

1987. gads tuvojās beigām. Fosforīta karā Igaunija varēja svinēt uzvaru – 14. novembrī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu apturēt fosforīta raktuvju projektēšanu Igaunijā. [..] Radošo savienību Kultūras padomes uzsāktais darbs vainagojās ar 1988. gada 1.–2. aprīlī notikušo Radošo savienību plēnumu, kas bija viens no nozīmīgākajiem soļiem Igaunijas valstiskās neatkarības atjaunošanā. Bet 1987. gada oktobrī dzimušajā raidījumā “Padomāsim vēl” 1988. gada 13. aprīlī tika pasludināta iecere dibināt Tautas fronti.”

Avots: Baltijas brīvības ceļš: Baltijas valstu nevardarbīgas cīņas pieredze pasaules kontekstā. Latvijas Inteliģences apvienība, sast. Jānis Škapars, Rīga, Zelta grauds, 2005. 

10 citāti par zīmīgo 1988. gada 1.–2. jūnija Radošo savienību plēnumu

1988. gada 1. un 2. jūnijs kļuva par nozīmīgu pagrieziena punktu Latvijas brīvības ceļā. Vispirms šis ceļš bija jāmēro katram pašam. Sevī pārvarot bailes, uzdrīkstoties no čukstiem pāriet uz skaidru valodu. “Lietas tika nosauktas vārdos,” – par Radošo savienību plēnumu saka Arnolds Klotiņš. Kad nu viņi – pazīstamie rakstnieki, pasniedzēji, žurnālisti, mākslinieki – bija uzdrīkstējušies lietas nosaukt, varēja celties un šos vārdus piepildīt.

Latvijas PSR rakstnieku savienības plēnums. Rīga, 1988. gada 1.jūnijs. Foto: Māris Bērsons, Latvijas Nacionālais arhīvs

Kad 1988. gada 7. oktobrī Mežaparkā notika lielākā manifestācija visā latviešu vēsturē un 8. oktobrī tika nodibināta Tautas fronte, cilvēki Latvijā jau bija psiholoģiski gatavi veidot savu nākotni ārpus disciplināras kontroles un izteikt paši savas domas, nebaidoties apliecināt tās ar parakstiem. Tautas pašapziņu un drosmi pārsteidzoši strauji bija ietekmējis tā paša gada vasarā, 1. un 2. jūnijā, notikušais Rakstnieku savienības valdes sasauktais plēnums ar Latvijas Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienības vadītāju un ekspertu piedalīšanos – tāds ir oficiālais šī saieta nosaukums. Tautā to dēvē par Radošo savienību plēnumu, kaut gan pārējās savienības rakstnieku valde vienkārši uzaicināja piedalīties.” Jānis Peters, “Latvijas sirds vēl dzīva – tā rakstīja trimdā par 1. un 2. jūnija saietu Rīgā”, “Baltijas brīvības ceļš”

Padomju varas izveidošana Latvijā bija izlemta 1939. gada 23. augustā PSRS un hitleriskās Vācijas neuzbrukšanas līgumam pievienotā slepenā protokola 1. pantā. Tas determinēja Latvijas likteni. Mavriks Vulfsons, citāts no uzrunas plēnumā, “Radošo savienību plēnums: 1. un 2. jūnijs”


Rakstnieku plēnums 1988. gada 1.–2. jūnijā palīdzēja atdot tolaik nomāktajiem latviešiem pašapziņu, pārvarēt vairāk nekā 50 gadus ilgušo baiļu sindromu, apātiju un neticību, ka mūsu dzīvē kaut kas vēl mainīsies. Dienas kārtībā nāca latviešu valodas tiesības, demogrāfiskās situācijas normalizēšana, iestāšanās pret forsēto industriju, pret nacionālo un sociālo netaisnību, par Latvijas vēstures objektīvu izvērtēšanu. Uzdevums bija – pamodināt tautu, nāciju, atdot tai ticību pašai sev. Plēnumā pirmoreiz izskanēja maģiskais vārds – “Trešā atmoda”, sākās ceļš uz valstisku neatkarību, kas vainagojās ar panākumiem. Jānis Stradiņš, citāts no Radošo savienību plēnuma 25. gadskārtai veltīta atmiņu apkopojuma, “www.makslinieki.lv”

Savā runā vēlējos pateikt dažas būtiskas lietas – sākot ar protestu pret režīma kalpiem, Drošības komiteju un partijas augstāko vadību un beidzot ar prasību, kas faktiski pirmo reizi izskanēja jau 1986. gada Rakstnieku kongresā, – noteikt latviešu valodu kā valsts valodu. Es arī uzskatīju, ka ir nepieciešams nostāties pilnīgā opozīcijā pret padomju rakstniecības pīlāriem, ko tajā brīdī vēl reprezentēja Arvīds Grigulis, cilvēks, kuram bija tieša saite ar partijas CK un kuram joprojām bija liela ietekme uz konkrētiem rakstnieku likteņiem. Es viņam ielēcu acīs tieši un atklāti. Māra Zālīte, citāts no intervijas, “Radošo savienību plēnums: 1. un 2. jūnijs”

1988. gads Latvijā. Foto: žurnāls "Liesma"


Kādas straujas un asas dienas, kāds urdošs un dziedējošs laiks! Atmosfēra ir uzlādēta, un pozitīva attīstība ir vienīgā izeja. [..] Varam gandarīti teikt: dzejnieki neklusēja. Neklusē arī šodien. Protams, ka es te nedomāju dzejniekus vien, latviešu demokrātiskā kultūra neklusēja. Māris Čaklais, “Literatūra un Māksla”, 10.06.1988.

Runa nav par reformu, bet – par revolucionāru sabiedrības kapitālremontu.[..] Pamatjautājumiem tomēr jābūt izlemtiem plēnuma ietvaros. Manuprāt, tie ir: ekonomiskās attīstības preambula, republikas saimnieciskais aprēķins, ekoloģiskās konsekvences, attieksme pret republikas vadību, izpildvaras nodalīšana no likumdevējas varas, konstitucionālās tiesības, pilsonība, latviešu valoda – valsts valoda, kultūras attīstības programma, attieksme pret staļinismu, tautas frontes vai foruma nepieciešamība...” Viktors Avotiņš, citāts no uzrunas plēnumā, “Radošo savienību plēnums: 1. un 2. jūnijs”

Latvijas PSR rakstnieku savienības plēnums. Rīga, 1988. gada 1.jūnijs. Foto: Māris Bērsons, Latvijas Nacionālais arhīvs

Mums tagad ir ziedu nolikšanas laiks. Mēs noliekam ziedus uz savām brūcēm cerībā, ka tās ātrāk sadzīs. Bet neiztīrītas brūces nedzīst. Mums nav jābaidās un jākaunas no savām rētām, tās tik un tā paliks. Mums ir jābaidās par jau gadu desmitiem čūlojošām vātīm mūsu dvēselēs. Un tādēļ skan ļoti kategoriska prasība oficiāli atzīt par nelikumīgām 1941. un 1949. gada izsūtīšanas Latvijā, tāpat arī skan prasība atdot labo vārdu tiem, kuriem tas ir atņemts, un atņemt tiem, kuri to ir sev paši piesavinājušies. Anda Līce, citāts no uzrunas plēnumā, “Radošo savienību plēnums: 1. un 2. jūnijs”

Tika pateikts daudz kas tāds, ko agrāk runāja tikai virtuvēs. Jo ir taču galu galā tā, ka cilvēks valda pār lietām tad un tieši pār tām lietām, ko viņš ir spējis nosaukt vārdos. Plēnumā tas notika – lietas tika nosauktas vārdos. [..] Galu galā mūsu plēnuma ļaužu kodols jau vismaz daļēji veda uz Tautas fronti. Arnolds Klotiņš, citāts no intervijas, “Radošo savienību plēnums: 1. un 2. jūnijs”

1988. gads Latvijā. Foto: žurnāls "Liesma"


Mūsu pašreizējā dzīve atgādina milzīgus Augeja staļļus, tikai trūkst mums Hērakla, kas spētu pagriezt upi, lai vienā mēzienā iztīrītu gadu gadiem krātos mēslus. Jānis Rukšāns, citāts no uzrunas plēnumā, “Radošo savienību plēnums: 1. un 2. jūnijs”

Ierosmi plēnumam deva igauņi. Anna Žīgure pārbrauca no Tallinas un pastāstīja par neparasti drosmīgo, aso, kritisko igauņu inteliģences sanāksmi, kuras noslēgumā radošās savienības pieprasījušas atkāpties no amatiem visu augstāko Igaunijas PSR vadību ar CK pirmo sekretāru Vaino priekšgalā. Ilgi nebija jādomā, un mēs arī nolēmām saukt kopā radošo savienību spilgtākās personas, noformējot iecerēto pasākumu kā plēnumu ar ekspertiem. Nekļūdījāmies arī, veltot to partijas 19. konferencei, kura patiešām lika pamatu nedzirdētam pasākumam PSRS vēsturē – alternatīvām vēlēšanām visu padomju līmeņos. Jānis Peters, “Latvijas sirds vēl dzīva – tā rakstīja trimdā par 1. un 2. jūnija saietu Rīgā”, “Baltijas brīvības ceļš”

Avoti: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļa Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodikas krājums Baltijas brīvības ceļš: Baltijas valstu nevardarbīgas cīņas pieredze pasaules kontekstā. Latvijas Inteliģences apvienība, sast. Jānis Škapars, Rīga, Zelta grauds, 2005. Radošo savienību plēnums: 1. un 2. jūnijs. Rīga, Jumava, 2010. http://www.makslinieki.lv/  

Raksta noformējumā izmantotie attēli: Gunārs Janaitis, Aivars Liepiņš/F64, AFP, RIA Novosti/Scanpix, Panevėžio miesto kraštotyros muziejus/europeana.eu, Guntis Grīnšteins/europeana.eu, Rokiškio krašto muziejus/europeana.eu, Laimonis Stīpnieks/europeana.eu, Uldis Briedis/europeana.eu, Gintauts Vīksne/europeana.eu, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Latvijas Nacionālais arhīvs

Projekts tapis sadarbībā ar
U.S. Embassy Riga
Projekta ''1989'' veidotāji: saturs – Osvalds Zebris un Anna Ūdre, foto un video – Patriks Pauls Briķis un Miks Siliņš, dizains – Ilze Vanovska un Artis Gulbis, izstrāde – Karīna Sabecka un Uldis Olekšs, projektu vadītājas – Marta Cīrule un Kristīne Melne. Projekta tapšanā īpašs paldies par atbalstu Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, 1991. gada barikāžu muzejam un Latvijas Nacionālajam arhīvam.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.