Neatņemama Aukstā kara sastāvdaļa bija dažādas spiegošanas aktivitātes un neredzamā cīņa starp PSRS un Rietumu specdienestiem. Atslepenoti ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) dokumenti liecina, ka specdienesta interešu lokā bija arī tolaik okupētā Latvija.

ASV Nacionālā arhīva publicētajos atslepenotajos CIP dokumentos izmantoto kriptonīmu atšifrējums atklāj virkni norāžu par izlūkdienesta pievēršanos Latvijai pēckara gados un konkrētām iesaistītajām personām.

Šifrētais nosaukums AEBALCONY ir no 1960. līdz 1962. gadam spēkā esošs plāns izmantot ASV pilsoņus, kas brīvi runā kādā no Baltijas valstu valodām, lai tie kā legāli ceļotāji veiktu uzdevumus okupētajā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Ar šo projektu bijis saistīts Vilis Hāzners (viens no Daugavas vanagu dibinātājiem) un Edgars Laipenieks, liecina arhīva dokumenti.

Programma paredzēja uz PSRS sūtīt baltiešu izcelsmes aģentus, kuru piesegs būtu dzimtenes apmeklēšana un radinieku apciemošana.

Aģenti bijuši sagatavoti jebkurai politiskai diskusijai, gatavi oponēt padomju propagandai, izplatīt literatūru un padomju režīmu graujošas baumas. Tāpat viņi strādājuši, lai iegūtu operatīvo izlūkošanas informāciju, iegūtu uzticību un kontaktus ar režīma pretiniekiem, kurus vēlāk izmantot, piemēram, padomju atomenerģētikas un raķešu zinātnieku vervēšanai, jau rakstīja portāls "Delfi".

Kāda AEBALCONY atskaite no 1962. gada atklāj interesantu faktu. Kādas Zviedrijā izdotas daiļliteratūras grāmatas latviešu valodā sižetā esot aprakstīta divu personu, kuru vārdi dokumentā nav redzami, operācijas laikā 1960. gadā gūtā pieredze. Atskaitē teikts, ka minētās personas tikšot nopratinātas par informācijas nodošanu autoram, kura grāmata var nelabvēlīgi ietekmēt AEBALCONY operācijas.

AEFREEMAN bija 1953. – 1964. gada operācija, kas ietvēra vairākas apakšprogrammas, kuru mērķis bija stiprināt pretestību komunismam un vājināt padomju režīmu Baltijas valstīs. Konkrēti uz Latvijas PSR attiecās operācija AEFLAG.

Šie projekti nodrošināja izlūkošanas un operatīvos datus no Baltijas valstīm ar radio starpniecību, vēstulēm, sadarbību ar trimdinieku organizācijām, izmantojot legālos ceļotājus un citus līdzekļus. Saistībā ar šīm aktivitātēm dokumentā pieminēti Viļa Hāznera un Ilgvara Skaistlauka vārdi.

Lai apmācītu personas, ko potenciāli nodarbināt ar Latviju saistītās operācijās, darbojies projekts ar kodēto nosaukumu AEBLOSSOM. Kā iespējamie iesaistītie pieminēts Rūdolfs Kociņš un Juris Spāde.

Izlūkdienesti arī nodarbojušies ar slepeno aģentu iefiltrēšanu un izfiltrēšanu no okupētajām teritorijām, kā arī PSRS dzīvojošo, sevišķi Latvijā, rekrutēšanu. Šīs darbības notikušas 1950. gadā apstiprinātas operācijas AECOB ietvaros.

AECOB paspārnē bija programma darbam ar 1944. gadā izveidojušās Latvijas pretošanās kustību (Nacionālajiem partizāniem) PSRS iekšienē ZRLYNCH. Tā paredzēja kā politiskās, tā psiholoģiskās aktivitātes, atklāj dokumenti. ZRLYNC projekts tika pārtraukts 1955. gadā, bet AECOB – 1959. gadā.

ZRLYNC pārtraukšana sakrīt ar laiku, kad partizānu kustība Latvijā jau bija krietni iznīcināta un apsīkusi. Pēdējie aktīvie partizāni ieročus nolika 1956. gadā.

No 1953. līdz 1959. gadam darbojās programma AEMARSH, kuras mērķis bija ievākt izlūkošanas informāciju no PSRS caur Latvijā dzīvojošiem avotiem, legāliem ceļotājiem un citos iespējamos legālos veidos. Kā aizsegs operācijai tika izveidots Latvijas Kultūras institūts, kam jānodarbojas ar latviešu kultūras saglabāšanu trimdas latviešu aprindās, teikts dokumentos.

Ar projektu saistīti Alfrēds Bērziņš, Aleksandrs Burmeisters, Jānis Cīrulis, Vilis Hāzners, Pēteris Janelsiņš, Freds Launags un Herberts Žagars.

Aukstā kara apstākļos notiekošais ASV un PSRS izlūkošanas un spiegošanas duelis nav noslēpums, portālam "Delfi" skaidro vēstures doktors Kārlis Dambītis.

"Šāda veida operācijas ar atšķirīgu intensitāti un sekmēm norisinājās jau kopš Otrā pasaules kara beigām un jau līdz šim samērā droši varēja apgalvot, ka operāciju realizācijā tika iesaistīti trimdā nokļuvušie baltieši. Arī Latvijas teritorija, kā viena no tobrīd militarizētākajām teritorijām Eiropā, atradās Rietumvalstu uzmanības lokā," skaidro Okupācijas muzeja vēsturnieks.

Šajā gadījumā publicētie dokumenti jāvērtē katrs atsevišķi, jo daļa liecina par CIP plāniem un centieniem rekrutēt aģentus no baltiešu vides, savukārt citi liecina par sagatavoto aģentu sarežģījumiem operāciju laikā, padomju pretdarbību, sadarbību ar citiem rietumvalstu izlūkošanas dienestiem, kā arī PSRS aizsardzības resora infrastruktūru Latvijas teritorijā, viņš uzsver.

"Domāju, ka šie dokumenti ir nozīmīgi Latvijas 20. gadsimta vēstures izpētē, jo pat, ja nesniedz konkrētas atbildes, vismaz norāda virzienus, kuros tās turpmāk meklēt, ne vien pētot šos gadījumus, bet arī KGB pretdarbību, kas jau pamazām šobrīd tiek veikts," pasvītro Dambītis.

Tikmēr dokumentos minētie vārdi nav liels pārsteigums, norāda speciālists. Daļa no tiem bija latviešu sabiedrībā labi pazīstami sabiedriskie darbinieki, līdz ar to interesanti CIP.

Tas, ka daļa minēto personu ir bijusi saistība ar dažādu valstu specdienestiem cīņā pret padomju varu un cenšoties atjaunot Latvijas neatkarību, ir bijis jau zināms, viņš atzīmē.

Arhīva dokumenti: Kādas slepenās operācijas CIP vadīja okupētajā Latvijā