Fоtо: AFP/Scanpix/LETA

Ņemot vērā varas centralizāciju Krievijā, atslēgas loma valsts kursa noteikšanā ir Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Tas attiecināms ne vien uz valsts iekšējo un ārējo politiku, bet arī informatīvajām aktivitātēm. Vēl pirms 2022. gada plašā iebrukuma Ukrainā Krievijā informatīvās telpas kontrole tika īstenota Krievijas prezidenta administrācijas līmenī, regulāru tikšanos ietvaros starp administrācijas un lielāko Krievijas informācijas kanālu pārstāvjiem. Arī pašlaik Putina kā Krievijas varas centra izteikumi zemāka līmeņa politiķiem iezīmē politiskās un informatīvās prioritātes. Tāpēc papildu uzmanību vērts pievērst 5. jūnijā notikušajai Putina sarunai ar 15 ārvalstu informācijas aģentūru pārstāvjiem, kurā bija novērojama jau esošo Krievijas dezinformācijas tēmu nostiprināšana, tēmu aktualizācija un noteikta sentimenta radīšana augstākajā politiskajā līmenī no Krievijas režīma līdera puses.

Krievijas prezidenta sarunā ar žurnālistiem dominēja ārpolitikas tematika, īpaši izceļot Krievijas agresiju Ukrainā un ar to saistītās starptautiskās politikas norises. Šis raksts būs veltīts Ukrainas kara tematikai, un raksta otrajā daļā tiks apskatīta dezinformācija par starptautiskajiem procesiem un Krievijas ārpolitiku.

Vislabākā aizsardzība ir uzbrukums

Atbildot uz jautājumiem, kas skar kara Ukrainā tematiku, Putins noliedza jebkādu Krievijas vainu un atbildību agresijas uzsākšanā, tā vietā konflikta izcelsmi skaidrojot ar 2014. gada varas maiņu Ukrainā: "Visi uzskata, ka Krievija sāka karu Ukrainā. Bet neviens – es vēlos to uzsvērt – neviens Rietumos, neviens Eiropā nevēlas atcerēties, kā šī traģēdija sākās. Tā sākās ar nekonstitucionālu apvērsumu Ukrainā. Tas bija kara sākums."1 Krimas aneksiju Putins skaidro kā pussalas iedzīvotāju pašnoteikšanās izpausmi, bet Krievijas veicināto Doņeckas un Luhanskas reģionu separātismu kā šī reģiona iedzīvotāju pretošanos "Kijivas režīmam".

Krievijas loma kopš 2014. gada esot bijusi konstruktīva, iesaistoties regulējuma meklēšanā un 2015. gadā parakstot Minskas vienošanos, ko savukārt ne Ukraina, ne Vācija, ne Francija nav bijusi gatava pildīt. Savukārt 2022. gada 24. februāra iebrukumu Ukrainā Krievijas prezidents raksturo kā palīdzības sniegšanu reģioniem, kas cīnās pret Kijivas agresiju, un nevis kā uzbrukumu, bet aizsardzību. Krievijas rīcības pamatošanai Putins arī min Kosovas atzīšanas piemēru kā identisku Krievijas pieejai attiecībā uz Ukrainas reģioniem.

Putina komentāros par iebrukumu Ukrainā novērojama mākslīga cēloņsakarību radīšana, minot, ka 2014. gada notikumi automātiski noveduši pie 2022. gada iebrukuma. Savā retorikā Putins izmanto faktus un notikumus, kas vietām ir arī patiesi, bet selektīvi atlasīti un maldīgi atspoguļoti. Piemēram, pieminot Minskas vienošanos, apzināti tiek noklusēts, ka Krievijai un Ukrainai bija atšķirīga nostāja par kārtību, kādā katrs no vienošanās punktiem ir īstenojams, – ja Ukrainas prioritāte bija sākotnēja kontroles atjaunošana pār Doņeckas un Luhanskas teritorijām un tikai tad vietējo vēlēšanu organizēšana, tad Krievija uzstājīgi aicināja uz vēlēšanu organizēšanu (Krievijas bruņoto spēku un drošības dienestu klātbūtnē) un tikai tad iespējamu Ukrainas kontroles atjaunošanu.2

Lai gan Krievija piedalījās Minskas formāta sarunās, tās praktiskā rīcība nekad nav bijusi uz kompromisu un vienošanās izpildi vērsta. Šāda Krievijas pieeja diplomātijas teorijā tiek raksturota kā novilcināšana – izpildot formālos diplomātiskos kritērijus, piemēram, piedaloties sarunās, bet patiesībā nedarot neko, kas veicinātu sarunu progresu, vai pat slēpti kavējot vienošanās panākšanu, piemēram, izvirzot jaunas prasības, jau sākotnēji zinot, ka otrai pusei tās nebūs pieņemamas.

Atbildot uz AFP galvenā redaktora jautājumu par Krievijas zaudējumiem Ukrainā, Putins izvairās minēt konkrētus zaudējumu apmērus, bet atsaucas uz karagūstekņu piemēru – ka Ukrainā ir 1348 karagūstekņi no Krievijas, bet Krievijā gūstā atrodas 6465 ukraiņu militārpersonas. Nevienu no skaitļiem nav iespējams pārbaudīt, izmantojot publiski pieejamo informāciju. Tomēr, izmantojot šo piemēru, Putins skaidro, ka līdzīga attiecība – apmēram viens pret pieci Krievijai pa labu – ir arī bojāgājušo statistikā. Nav iespējams Putinam pārmest bojāgājušo skaita neminēšanu, jo šādu informāciju karojošās puses konflikta laikā tiecas nepubliskot.

Tomēr tālākā informācija par bojāgājušo attiecību, izmantojot analoģiju ar karagūstekņiem, ir uzskatāma par maldinošu, jo abi lielumi nav simetriski. Ir gana daudz faktoru, kas var ietekmēt karagūstekņu vai bojāgājušo skaitu, piemēram, karagūstekņi var tikt saņemti plašāku aplenkumu dēļ, savukārt lielāks bojāgājušo skaits var veidoties artilērijas un raķešu uzbrukumu dēļ, kā arī uzbrukuma operāciju laikā.

Tālākajā atbildē uz jautājumu Putins kā vispārzināmu faktu min ASV it kā izdarīto spiedienu uz Ukrainu, lai tā samazina bruņotajos spēkos iesaucamo vecumu uz 18 gadiem (šī gada aprīlī Ukrainā iesaucamo vecums tika samazināts no 27 uz 25 gadiem), papildinot: "Es ticu, ka Savienoto Valstu administrācija piespiedīs pašreizējo Ukrainas vadību pieņemt lēmumus par mobilizācijas vecuma pazemināšanu uz 18 gadiem, un, kad tas būs paveikts, viņi vienkārši atbrīvosies no Zelenska."3

Šādi Putins tiecas pastiprināt vienu no Krievijas ārpolitiskās retorikas līnijām – ka karš Ukrainā nav Krievijas karš ar Ukrainu, bet gan ar ASV un to sabiedrotajiem.

Šāds izklāsts ļauj Krievijas sabiedrībai izskaidrot, kāpēc militāri spēcīgā Krievija jau vairāk nekā divu gadu garumā nespēj uzveikt relatīvi vājāk bruņoto Ukrainu, kā arī klāstīt, ka Ukrainas suverenitāte faktiski ir tikai mīts un valsts vadība izpilda ASV norādes. Savukārt, aktualizējot mobilizējamo vecuma jautājumu un ASV it kā izdarīto spiedienu par tā radikālu samazināšanu, Putins tiecas veidot neuzticību Ukrainas sabiedrības un politiskās elites attiecībās, izmantojot situāciju, ka mobilizācijas vecuma samazināšana ir gana jutīgs jautājums Ukrainas iekšpolitikā.

Šķelšanas pieeju Putins pielietoja arī starpvalstu līmenī, piemēram, komentējot Krievijas un Turcijas attiecības, minēja labo sadarbību energoresursu jomā, īpaši "TurkStream" dabasgāzes cauruļvadu Melnajā jūrā, ko Krievija aizsargājot pret Ukrainas sabotāžām. Šādi izteikumi paredzēti, lai attēlotu Krieviju kā konstruktīvu, uz sadarbību orientētu partneri, bet Ukrainu kā valsti, kuras rīcība kaitē citu valstu attīstībai un labklājībai. Līdzīgi Krievijas amatpersonu izteikumos Ukraina regulāri tiek dēvēta par valsti, kas karo ar teroristu metodēm.

Šāds solis ir īpaši svarīgs, ņemot vērā Turcijas svārstīgo nostāju Krievijas–Ukrainas karā, kur Turcija tiecas ievērot neitralitāti un uzņemties vidutāja lomu – gan 2022. gadā uzņemot abu pušu delegācijas sākotnējās miera sarunās, gan vēlāk uzņemoties atslēgas lomu vienošanās par graudu eksporta koridora nodrošināšanu. Tajā pašā laikā Turcija saglabā aktīvas ekonomiskās saites ar Krieviju, tostarp uzņemot Krievijas tūristus tās kūrortos un turpinot lidojumus uz un no galamērķiem Krievijā. Savukārt Ukrainas kā teroristiskas valsts rāmējums paredzēts, lai pastiprinātu Ukrainas negatīvo atainojumu, jo pret terorisma fenomenu iestājas lielākā daļa pasaules valstu.

Uzņemot ārvalstu ziņu aģentūru pārstāvjus, Vladimirs Putins izmanto iespēju tieši izplatīt Krievijai izdevīgu Ukrainas notikumu atspoguļojumu, un, lai gan rietumvalstīs pastāv kritiskāka attieksme pret Krievijas amatpersonu izteikumu uzticamību, citos pasaules reģionos Putina izplatītie vēstījumi atrod vairāk dzirdīgu ausu. Kopumā tikšanās laikā Putins izmantoja vairākas dezinformācijas pieejas, piemēram, mākslīgu cēloņsakarību veidošanu, tostarp minot, ka 2014. gadā notikušie Maidana protesti tieši izraisīja 2022. gada Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tāpat sarunā novērojama selektīva faktu vai nepārbaudāmu datu izmantošana, lai pamatotu Putina argumentācijas līnijas. Saturiski viņa izteikumos novērojama Krievijas kā konstruktīvā un "labā spēlētāja" lomas konstruēšana, pretstatot "sliktajai" Ukrainai un Rietumiem.

*Faktu pārbaudes materiālu finansē Eiropas Mediju un informācijas fonds (EMIF), ko pārvalda "Calouste Gulbenkian Foundation".

1 Встреча с руководителями международных информагентств. 2024. gada 5. jūlijs, Sanktpēterburga, http://kremlin.ru/events/president/news/74223

2 Marie Dumoulin. Ukraine, Russia, and the Minsk agreements: A post-mortem. https://ecfr.eu/article/ukraine-russia-and-the-minsk-agreements-a-post-mortem/

3 Встреча с руководителями международных информагентств. 2024. gada 5. jūlijs, Sanktpēterburga, http://kremlin.ru/events/president/news/74223

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !