Cenā bijušas iekļautas arī trīs ēdienreizes nama restorānā. Ierodoties nama iemītnieki tikuši sadalīti pa četri pie galdiņiem, kur ieturēt maltīti visu uzturēšanās laiku. "Reiz ziemā biju komponistu jaunrades namā, kad to izmantoja arī Marģeris Zariņš, tas jau bija viņa dzīves pēdējos gados. Mūs ēdnīcā sasēdināja pie viena galdiņa. Atceros, ka viņš vienmēr uz ēšanas reizēm, kas parasti bija vienu stundu, ieradās ļoti, ļoti sakopies. Varēja saprast, ka viņš uz šīm reizēm nāk ļoti savācies, jo iziet publiski. Viņš paēda, bija dažas interesantas sarunas, un ļoti ātri pazuda atpakaļ savā numuriņā, jo viņš tajā laikā daudz rakstīja literāros darbus, ne tik daudz vairs komponēja. Radošam darbam tur bija labi, jo tiešām varēja visu laiku strādāt, arī pastaigāties gar jūru. Allaž varēja atrast kādu interesantu sabiedrību. Atceros, ka nelaiķe muzikoloģe Brigita Briede bija varena staigātāja gar jūru. Mums bija garu garās pastaigas gar krastu. Tāpat arī citi mūziķi tur parādījās, šķiet, vienreiz bija arī dzejnieks Jānis Rokpelnis uz kādu ziemas periodu," atceras Breģe.

Visos numuros bijis telefons un televizors. Ēkā notika gan konferences, gan semināri, gan dažādi pasākumi. Mellužu namā noticis arī, piemēram, viens no slavenā kinofestivāla "Arsenāls" noslēguma pasākumiem. Jūrmalniece, Augstākās padomes deputāte Velta Čebotarenoka, kuras brālēns bija "Arsenāla" tēvs Augusts Sukuts, to atceras šādi: "Toreiz viena siena bija ar zelta lietu. Kaut kas ļoti neparasts. Tas bija, šķiet, noslēgums vienam no "Arsenāliem". Zelta lietus jeb drīzāk pat (gaismas) salūts tika laists pret stiklu – tas bija kaut kas pasakains! Šķiet, tas bija astoņdesmito beigās."

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijas Komponistu savienība negaidīti tika pie vairākiem vērtīgiem īpašumiem, tostarp, tai oficiāli tika nodots nesen ar vērienu par PSRS Mūzikas fonda līdzekļiem uzceltais jaunrades nams. Daudzi tajā brīdī lika lielas cerības uz to, ka ar šo māju izdosies pelnīt, iespējams, pat maksāt stipendijas komponistiem no ienākumiem. Diemžēl realitāte izrādījās pilnīgi cita, un komponisti kā ar burvju nūjiņas pieskārienu nekļuva par veiksmīgiem viesnīcniekiem un biznesmeņiem, savukārt aktīvi darboņi gan ātri savija visai iespaidīgu shēmu ap šo iekārojamo īpašumu.

Komponistu savienība sākotnēji nodibināja uzņēmumu, kam vajadzēja nodarboties ar jaunrades nama apsaimniekošanu. Tā vadītājs bija bijušais kaskadieris Uldis Jānis Veispals. "Brīdis deviņdesmito gadu sākumā bija diezgan smags, visi maksājumi ļoti auga, bet tās mājas bija saceltas, nerēķinoties, ka izmaksas būs tik augstas. Kad sāku tur strādāt, tā tika izmantota kā viesnīca, nevis kā jaunrades nams, kur notiktu kādi pasākumi. Kopējā kvadratūra bija ārkārtīgi liela – tur bija gan koncertzāle, gan milzīga bibliotēkas zāle. Pirmajā stāvā bija tikai šādas telpas, bet tās jau ir arī jākurina. Notika jau pasākumi. To māju uzturēju, galvenokārt tikai pateicoties lielajiem pasākumiem, bet tiem bija sezonāls raksturs. "Jaunais vilnis" tur nāca iekšā vasaras periodā, tad noslogojums bija liels," atceras Veispals.

"Viņš vienā dienā izdomāja, ka nemaksās mums naudu. Algu visiem strādniekiem, jo mums algu maksāja nomnieks, par to, ka uzturējām visu kārtībā, lai tur var notikt pasākumi un izīrēt numurus. Parādīju Brēmeram līgumu. Tur bija rakstīts, ka es uzņemos atbildību par mājas ekspluatāciju. Ja viņš lauž ar mani līgumu un atsakās maksāt par to, ka esmu uzņēmies atbildību, lai mājai nekas nenotiktu, es ņēmu un noslēdzu elektrību un siltumu, un sāku konservāciju. Tad, kad to izdarīju, viņš domāja, ka, būdams liels kungs, pieslēgs to ar bruņotiem vīriem," atceras Veispals, kas par šo konfliktu ar uzņēmēju vērsās Saimnieciskajā tiesā.

"Neatkarīgās Cīņas" publikācijā Drošības dienesta ierašanās saistīta ar Brēmera ciešajām attiecībām tolaik valdošajā "Latvijas ceļā". Toreizējais KS priekšsēdētājs komponists Artūrs Maskats gan tagad saka, ka publikācijā, iespējams, sabiezinātas krāsas, jo galvenā cīņa bijusi juridiska, tiesas zālē, nevis ar automātiem. Bet tas, ka pie nama durvīm tā gada februārī nograndis neliels sprādziens, gan esot fakts. "Attieksmi viņi rādīja. Stresainas un ļoti saspīlētas tās attiecības bija. Tiesā to pusi pārstāvēja slavenais advokāts Platacis (advokāts Ainārs Platacis, kas nu jau 10 gadus tiek uzskatīts par pazudušu, – aut.). Atceros tos tiesas procesus, viegli nebija, bet juristi bija principiāli un izšķīra par labu savienībai," atceras Maskats.

"(Maksātnespējīgais)"Linkejs" ar mītisku vērienu atdzimis firmās LINKSA un PET ROLINKS. Pirmā vairākos darījumu dokumentos Mellužu namu uzrādījusi kā savu," tajā laikā rakstīja Dainis Īvāns. "Otrā, kuras priekšplānā figurē nevis Jāņa, bet gan Valda Brēmera vārds, veikusi dažus "Linkeja" maksājumus. 70% "Linksas" akciju pieder maksātnespējīgajam (!) "Linkejam", bet 30% vienlīdzīgās daļās Saeimas deputātam Edvīnam Inkenam un Rīgas domniekam Edvīnam Samulim. Arī uzņēmējs Jānis Brēmers, kurš aizvien dzīvo komponistu ēkā, nav aizmirsts."

Brēmers gan vairākās atbildes publikācijās turpat "Neatkarīgajā Cīņā" rakstus par viņa uzņēmuma darbību komponistu namā sauc par sagrozītu un tendenciozu informāciju, kas neatbilst patiesībai. Šis bijis pavisam parasts juridisks strīds, kuru žurnālisti pasniedz kā sensāciju.

Tomēr Saimnieciskā tiesa izšķīra strīdu par labu savienībai, un līgums tika lauzts. "Vienīgais izlīgums bija iespējams tāds, ka lauza līgumu ar mani, bet visu naudu, kas bija saistībā ar ekspluatāciju un nomas maksu, saņēma Komponistu savienība. [..] pagāja četri mēneši, un Brēmera kungs pārstāja maksāt vispār. Ko darīja – klapēja ciet, " stāsta Veispals. Viņš gan vēlāk atkal īslaicīgi piesaistīts nama apsaimniekošanā.

Diemžēl īstenojās sliktākais scenārijs un parādu jūgs tikai auga. "Komponistu savienība, cik nu bija tās iespējās, centās uzsākt kādu saimniecisku darbību. Skatoties no šodienas skatpunkta, tas neliktos diez cik cerīgi. Tas nams bija milzīgs un prasīja resursus un investīcijas. Astoņdesmitajos tur dzīvība notika, bet deviņdesmitajos tas bija kluss un kaut kādā mērā pamests, jo tas, kas notika iepriekšējās formācijas laikā, Vissavienības kongresi, tas jau vairs nenotika. Jūrmala bija diezgan pamirusi pilsēta. Viss gāja kā pa celmiem," portālam "Delfi" stāsta Maskats.

Maskats, 1996. gadā sākot darbu Latvijas Nacionālajā operā, pameta KS priekšsēdētāja amatu, un to ieņēma Leons Amoliņš. Arī viņa laikā kādu brīdi neveiksmīgi mēģināts īstenot viesnīcas funkcijas Jūrmalas namā, bet beigu beigās savienības valde izšķīrusies Komponistu jaunrades namu 1998. gada 10. martā pārdot par 777 343 dolāriem jeb 455 910 latiem.

Lasmanis, kas ir ilggadējs Komponistu savienības revīzijas komisijas vadītājs, stāsta, ka ir iepazinies arī ar jaunrades nama pārdošanas apstākļiem un dokumentiem, cik nu tie pieejami savienības arhīvā. "Tas bija strauju sociālu pārmaiņu laiks. Komponistu savienībai jaunajos, neatkarīgas Latvijas apstākļos, vairs nebija līdzekļu, par ko uzturēt biedrības darbu. Veidojās parādi; arī apsaimniekot milzu īpašumu Mellužos nebija viegli. Par pārdoto Mellužu īpašumu tika nopirkts dzīvoklis Baznīcas ielā 37, kas joprojām kalpo par savienības biroja mājvietu. Galvenais ir, ka pārmaiņu laiks laiks pārdzīvots, Komponistu savienība rosīga, radoša un materiāli stabila. Komponistu galvenais uzdevums ir radīt, un radošie nami vajadzīgi tiktāl, ciktāl kalpo šim mērķim." Lasmanis saka, ka pats "trūkstošo" Mellužu sajūtu kompensējot, pēdējos gados vairākkārt dzīvojot un strādājot Rakstnieku savienības rezidencē Dubultos, Aspazijas ielā 4, kā arī Ventspils starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā.

Savukārt Veispals apšauba lēmuma pārdot iespaidīgo īpašumu Jūrmalā pareizību. Ivestīcijas namā iespēju robežās veiktas, turklāt tādu namu ar vairāku hektāru zemi pie kāpām, vietā, kur atrodas vieni no dārgākajiem Jūrmalas īpašumiem, pārdot par 500 tūkstošiem latu pat toreiz bijis pārāk lēti. Ja toreiz būtu atrasta iespēja apsaimniekot namu, tagad tas nestu peļņu, uzskata kādreizējais izpilddirektors.

Diemžēl pārbūvē ļoti cieta sākotnējā nama grandiozā ideja, tika likvidēti visi tās īpašie elementi. Arhitekte Vera Savisko jauno nama veidolu sauc par "arhitektūras brāķi". "Varbūt neētiski rakstīt par savu bijušo objektu, kuru pārprojektējuši citi arhitekti un inženieri un kurš tāds, kāds ir tagad, man nepatīk," Vera Savisko tolaik rakstīja avīzē "Jūrmalas Vārds". "Saprotot situācijas sarežģītību, arhitektūras un plānošanas uzdevumā 1999. gadā bija norādīts, ka pārplānojumi un pārbūves pieļaujami, saglabājot ēkas kopējo tēlu, un pārbūves jāsaskaņo ar projekta arhitekti – V. Savisko. Pirmie arhitekti, kad 1999. gadā sāka nodarboties ar pārbūvi, mēģināja tā darīt. Bet, projektētājiem mainoties, acīmredzami izmainījās arī attieksme pret iepriekš projektēto. Man par turpmāko projektēšanas gaitu nekādu ziņu nebija, vienīgi tagad – pirms acīmredzamas ēkas nodošanas – esmu iepazīstināta ar tās plānojumu un veidolu. Nu nav saglabāts "ēkas kopējais tēls"!