Maskavas tipveida dzīvojamo namu projektus ar mākslinieku darbnīcām Rīgā ar Mākslinieku savienības ziņu pielāgoja Latvijas pilsētu celtniecības projektēšanas institūts, un Āgenskalna priežu darbnīcu projekta veidošanā kā konsultants piedalījās arī gleznotājs, mākslas pedagogs un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Valdis Dišlers, kurš tostarp bija beidzis arīdzan celtniecības tehnikumu, atklāj Ģērmanis.

Dišlers bija devis projektētājiem priekšlikumus par slīpajiem darbnīcu logiem, kādi izbūvēti Āgenskalna priedēs, kur darbnīca bija arī pašam Dišleram, kā arī dažām darbnīcām Grīvas ielas masīvā. Tiesa, ar padomju laika celtniecības iespējām un pieejamajiem būvmateriāliem slīpo logu risinājums sagādāja vairāk problēmu nekā labuma, jo pa tiem darbnīcās tecēja iekšā lietus ūdens, tāpēc pēdējās darbnīcas Grīvas ielā tika būvētas ar vertikāliem logiem.

Kā stāsta Juris Ģērmanis, kurš deviņdesmitajos gados pats arīdzan bija Mākslinieku savienības valdes loceklis, – lai padomju laikā tiktu pie dzīvojamās platības un darbnīcas, visupirms bija jābūt Mākslinieku savienības oficiālam biedram. Tas nozīmēja, ka māksliniekam bija jābūt vismaz trim izstādēm Republikas mērogā, taču kā neoficiāla prasība bija arī Vissavienības izstāde.

Un arī par lemšanu, kuram māksliniekam piešķirt dzīvošanai un radīšanai nepieciešamās telpas, un kuru atstāt bešā, atbildīga bija Mākslinieku savienība. Tas pats attiecās, ja mākslinieks viņam atvēlēto dzīvojamo platību un darbnīcu bija nolēmis pamest vai viņa nāves gadījumā – par nākamo, kura rīcībā nodot īpašumu, tāpat lēma Mākslinieku savienība.

Kritēriji, kuriem bija jāatbilst, bija gaužām padomiski – pirmkārt, mākslinieciskajiem nopelniem bija jābūt valstiski atzītiem. Bez jautājumiem dzīvokļus un darbnīcas Mākslinieku savienības pārraudzītajos namos piešķīra Tēvijas kara dalībniekiem un partijas biedriem. Protams, arī cienījamiem māksliniekiem.

Tiesa, mākslinieku bija krietni vien vairāk par viņiem paredzētajiem dzīvokļiem un darbnīcām, tāpēc rinda uz telpām bija gara un cīniņš gana sīvs. "Es klāt nestāvēju un nezinu, vai tur bija kukuļi un balzami, bet bija aktīvie, kuri prata un zināja gājienus, lai panāktu savu. Vienam bija jāiestājas partijā, otram jāuzglezno Ļeņins, trešam vienkārši jāiegūst ļoti talantīga mākslinieka imidžs," stāsta Ģērmanis, kurš pie dzīvošanas un radīšanas telpām Grīvas ielas masīvā ticis 1979. gadā.

Kā pats saka – brīnumainā kārtā, jo nebija nedz komjaunietis, nedz partijas biedrs: "Lai gan mana paaudze lielākoties bija komjaunieši, jo vidusskolās bija obligāti jāstājas komjaunatnē, mēs visa klase Rozentāla skolā tam pretojāmies. Toreizējais direktors Kārlis Bušs mums teica, ka nedos rekomendāciju, lai iestātos pēc tam akadēmijā, tāpēc vecāki "sataisīja troksni". Un tā kā tas bija 60. gads, Berklava laiks un valdīja nedaudz brīvāka atmosfēra, tad arī tikām sveikā cauri."

Ģērmanis dzīvokli un darbnīcu "mantoja" no frontinieka Ivana Ivanova, kurš Krievijā bija ieguvis vidējo izglītību ar mākslas novirzienu, savukārt pēc kara Rīgā izglītojies arīdzan Mākslas akadēmijā un kombinātā "Māksla" strādāja par partijas sekretāru. Ivanovs 1978. gadā nomira, taču tā kā viņam palika sieva un bērni, tad dzīvokli atņemt nevarēja, savukārt darbnīca nākamajam īpašniekam bija jānodod komplektā ar dzīvojamo platību.

Tā kā Ivanova ģimenei bija jānodrošina dzīvesvieta, tad priekšroka tika dota tādam māksliniekam, kurš varēja apmaiņā dot pretī dzīvokli. "Man laimējās – pēc akadēmijas beigšanas jau biju apprecējies un man bija divi bērni, tāpēc aizgāju strādāt uz Ogres trikotāžas kombinātu par mākslinieku noformētāju, un man valsts tur piešķīra trīsistabu dzīvokli. Un šī Ivanova sieva bija ar mieru mainīties. Man bija trīsistabu dzīvoklis Ogrē, bet šeit bija divistabu dzīvoklis ar darbnīcu blakus. Un viņai nebija nekas pretī pārcelties uz Ogri, jo viņai patika slēpošana, bet Ogres Zilie kalni šai nodarbei bija simpātiska vieta," stāsta gleznotājs.

"Šeit izveidojās blīva mākslinieku kopiena – Harijs Veldre, Vitolds Svirkis, Maigonis Osis, Oļģerts Jaunarājs, Valdis Kalnroze, Ādolfs Melnārs. Viņa sieva Austra Melnāre arī bija gleznotāja, kā arī meita Dagne Melnāre – arī gleznotāja un mana kursa biedrene akadēmijā. Lai gan es biju jaunāks par iepriekšējās paaudzes māksliniekiem, kuri tur mita kopš paša sākuma, taču mēs visi ļoti labi satikām un bijām pazīstami," atklāj Ģērmanis.

Katrā korpusā atrodas divas blakus izbūvētas darbnīcas ar griestu augstumu no 3,5 līdz 4,5 metriem, ko atdala starpsiena. Kā stāsta gleznotājs, šī starpsiena ir tik plāna, ka – ja labi grib, var saklausīt, kas notiek sienas otrajā pusē: "Iepriekš darbnīcā man kaimiņos strādāja Uldis Zemzaris, taču kā viņš bija arī Rakstnieku savienības biedrs, tad tika pie lielāka dzīvokļa Vesetas ielas rakstnieku namā, kur bija arī telpa gleznošanai, tāpēc no dzīvokļa un darbnīcas Grīvas ielā 1978. gadā viņš atteicās. Viņa darbnīcā ienāca keramiķis Valdis Debūrs. Ļoti interesants mākslinieks, kuru tagad vairs nepiemin. Nomira 2002. vai 2003. gadā. Viņš man bija kaimiņš – 10 gadus nodzīvojām blakus, caur sienu saklauvējāmies."

Līdzīgi caur sienu saklauvējās arī Felicita Pauļuka un Vitolds Svirskis: "Felicitai Pauļukai vīrs bija ilustrators un grafiķis Sergejs Adamovičs – Ukrainas Mākslinieku savienības biedrs un kara dalībnieks ar aizmuguri Maskavā. Adamovičs darbnīcu pārbūvēja modernāk, pats aizbrauca atpakaļ uz Ukrainu, bet Felicita Pauļuka tur palika. Kad viņa nomira, tad atstāja šo darbnīcu savai draudzenei Mārai Vaičunas – ļoti labai māksliniecei."

Sākotnēji visa Grīvas masīva adrese bija Grīvas iela 11. "Mājas sabūvēja krustu šķērsu tā, ka neviens neko nevarēja saprast. Atšķīrās tikai korpusi – man bija 30. korpuss, Jaunarājam 31. Varbūt, ka pilsētplānotāju projektā arī bija kaut kāda sistēma, bet dzīvē... Nē! Kad nāca pie manis ciemos uz sālsmaizi, tad neviens nevarēja atrast – bija jāiet pretī uz trolejbusu. Nu ir sadalīts, un visas darbnīcas vairs neatrodas Grīvas ielā. Es tagad esmu Saulgožu ielā, citas mājas ir Grīvas ielā, citas mazajās sānu ieliņās. Un jau atkal jau ir juceklis! Man vēl tagad nāk vēstules uz veco adresi," smej gleznotājs.

Tiesa, pats viņš savā darbnīcā vairs neglezno – dzīvokli nodevis meitu rīcībā, tāpēc darbnīca abiem ar sievu kļuvusi par mājokli. Un arī uznest visu glezniecībai nepieciešamo uz sesto stāvu un nonest vairs nav nekāda joka lieta. It sevišķi, ja jāgatavojas izstādēm – tad audeklu nēsāšana ir pa 10 lāgiem.

"Savu reizi jau kaut ko tur arī padaru, kādas skices pazīmēju un padomāju, bet lielākoties gleznoju Kultūras centra "Iļģuciems" Amatu namā, kur vadu glezniecības studiju "Grīva". Tagad ne visās darbnīcās strādā mākslinieki – kad sākās iespēja pirkt un pārdot, tad tās ir nopirkuši arī ne-mākslinieki, un es vairs nemaz nezinu, kas kurā darbnīcā notiek," atklāj Ģērmanis.

Turpat Grīvas masīvā darbnīca ir arīdzan mākslinieka meitai – gleznotājai Agnijai Ģērmanei. Kā atklāj māksliniece, pirmās spilgtās atmiņas ar glezniecību un to, ka tai ir nepieciešama atsevišķa telpa un laiks rodamas vēl pavisam bērnu dienās.

"Agrā bērnībā tēvam īstas darbnīcas nebija. Sākumā mēs dzīvojām Pārogrē vectēva mājā vienā istabā, kur turpat bija arī molberts. Kad tēvs strādāja, tad ap viņu daudz nevarēja grozīties, bet man šausmīgi patika skatīties, kā no tūbiņām izspiež krāsu – to es atceros vēl no pavisam agras bērnības. Savukārt kad mums bija savs dzīvoklis Ogrē, tad viena istaba tika atvēlēta tēvam strādāšanai. Ja tur bija kāds modelis, tad, protams, iet iekšā nevarēja, bet ielūrēt varēja."

Savu radošo telpu Agnija Ģērmane pārmantojusi no mākslas vēsturnieces Rasmas Lāces un viņas vīra pedagoga Aleksandra Roģina: "Es pie savas darbnīcas tiku ar tēva jaukā rakstura un komunikācijas spēju palīdzību, un brīnišķīgu cilvēku labvēlības. Rasma Lāce un Aleksandrs Roģins vairs nevarēja lietot savu darbnīcu un piedāvāja man nākt šeit strādāt. Patiesībā šī darbnīca man tika atdota, tā kā es esmu uz mūžu pateicīga šai ģimenei, jo tas, ko man tiešām ļoti vajadzēja, pie manis atnāca."

Rasma Lāce bija padomju laikā labi zināma mākslas zinātniece un vēsturniece, profesore Mākslas akadēmijā un arīdzan partijas rupors – īstens varas kalps un liela Borisa Bērziņa noliedzēja. Savukārt viņas vīrs Aleksandrs Roģins bija aizrautīgs pedagogs un pilnvērtīgi iespēju izpausties neguvis savdabīgs gleznotājs.

"Aleksandru Roģinu es iepazinu jau mācoties Rozentāla skolā. Viņš bija ārkārtīgi ekspresīvs un sirsnīgs cilvēks – pa skolu gāja kā taifūns. Katram noteikti kaut ko pateica, pajokojās. Pēc tam satikdama viņa skolniekus vēlāk dzīvē, esmu dzirdējusi ļoti siltas atsauksmes, ka visu savu enerģiju viņš atdeva viņiem," stāsta Ģērmane, kura līdz ar darbnīcu saņēmusi arīdzan Roģina mākslas materiālus un gleznas.

"Bija ārkārtīgi daudz iesāktu darbu – simtiem! Un es taču redzu, kādas bija viņa gleznotāja potences, taču viņš, pirmkārt, sevi uzskatīja par pedagogu. Ja piecas dienas nedēļā viņš bija iekšā pedagoģijā, tad skaidrs, ka kā gleznotājs realizēties nevarēja, bet tur bija ļoti liela dzirksts. Viņā bija jaušams Valda Buša un arī Borisa Bērziņa iespaids – viss, kas sešdesmitajos gados Latvijas avangarda mākslā virmoja, tas bija arī Roģinā, bet vēl trakāk. Ja viņš būtu citos apstākļos dzīvojis un būtu varējis realizēties, tad būtu kaut kas līdzīgs dāņu Kobras grupai, bet vēl niknāks. Viņā nebija latviešu temperamenta ar nolīdzināšanu un harmonizēšanu. Viņam bija riktīgs trakums iekšā, bet laikam vide un interesantā savienība ar Rasmu Lāci to visu pieklusināja. Lai gan viņa neesot jaukusies iekšā viņa glezniecībā."

"Es šajā darbnīcā ienācu 1997. gada 6. oktobrī – mēs visi kopā šo dienu dienu nosvinējām. Uz griestiem vēl bija saglabājies Aleksandra Roģina meitas bērna rokrakstā uzrakstīts datums – 1961. gada 7. oktobris. Viņa droši vien tika pacelta un to tur uzrakstīja, maziņa esot, kad tur ievācās. Un visus gadus, kamēr Rasma Lāce bija dzīva, viņa nāca ciemos, mēs svinējām Ziemassvētkus kopā un kontaktējāmies gandrīz kā viena ģimene – tas bija ļoti sirsnīgi," stāsta Ģērmane.

Mūsdienās, kad darbnīcas vairs nav Mākslinieku savienības pārraudzībā, tās iegādājas ar mākslas pasauli nesaistīti cilvēki un pārveido par loft tipa dzīvokļiem, tāpēc arī saklauvēšanās ar radošo kaimiņu aiz sienas kā Jurim Gērmanim un Valdim Debūram Agnijai Ģērmanei izpaliek. Tiesa, pavisam mākslinieki Grīvas ielas masīvu pametuši gan nav – blakus mājā, kur iepriekš bija darbnīca Mārai Vaičunas un pirms tam Felicitai Pauļukai, nu strādā māksliniece Baiba Vegere.

"Nav jau tā darbnīca nemaz tik ārkārtīgi ērta. Sestā stāvā kāpt pa šaurām hruščovkas trepēm nav nekāda joka lieta. Piemēram, mans akadēmijas diplomdarbs nemaz neiegāja iekšā trepju telpā. Vidējā daļa bija trīs metri gara, un to nevarēja nekādi iegrozīt. Tas vienmēr ir pārbaudījums, kad ir izstādes, – nēsāties pa trepēm augšā un lejā," atklāj māksliniece.

Viņa gan atzīst, ka ideālu darba apstākļu nav, un māksliniekam vienmēr nākas saskarties ar kādu ārēju apstākļu pretestību: "Un ja arī tiek nodrošināti ideāli apstākļi, tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc rodas labāka māksla. Glezno ne jau tikai tad, kad ir tam radīti apstākļi. Mākslinieks atradīs formu, kā izdarīt tieši tur, kur viņš atrodas, lai tur vai kas!"

Vaicāta par savām attiecībām ar savu radošo telpu, Ģērmane atklāj, ka jau no paša sākuma jūtas tur labi un viegli. "Man bija ļoti viegli šeit – kā es te ienācu, tā uzreiz sajutu atkārt labu enerģiju, kas man atbilda. Neatkarīgi no tā, kā te izskatījās, es jutos ļoti labi. Protams, kāds mēnesis pagāja, kamēr pieradu, bet tas bija viegli un dabiski. Enerģija no Aleksandra Roģina man bija draudzīga. Laikam kaut kāds ekspresionisma gēns vai nervs ir arī manī," sarunas izskaņā nosaka gleznotāja.

Ja saliktu kopā visus objektus, kurus pa šiem gadiem ir radījis arhitekts Oļģerts Krauklis, sanāktu neliela pilsētiņa ar visnotaļ svarīgiem objektiem – dzīvojamo māju kvartāliem, priekšpilsētas rajona administratīvo ēku, skolām, skaitļošanas centriem, vairākiem kinoteātriem, kultūras pilīm, hokeja halli, pansionātiem un sanatorijām, atpūtas namiem, pat Brāļu kapu ansambli.

Diemžēl Oļģerts Krauklis ir viens no tiem arhitektiem, kuram nācies arī pieredzēt, kā tiek iznīcināts liels viņa darbs – kādreiz lielākā multifonkcionālā sabiedriskā ēka Rīgā Sporta pils, hokeja halle ar mākslīgā ledus arēnu 4500 skatītājiem.

Krauklis projektējis arī namu Valdemāra ielā 94, kurā nu jau gadiem atrodas viņa paša plašā darbnīca un, ko draugi organiski iesaukuši par "Kraukļa ligzdu". Tās lielie logi redzami no Valdemāra ielas puses un padara ierastās "kastīšmājas" fasādi interesantāku. Tieši tāds arī bijis mērķis – atdzīvināt mājas izskatu, iezīmējot šo elementu, stāsta arhitekts.

"Šīs mājas vietā bija mazi gruntsgabaliņi, kas piederēja privātiem. Katrs dzīvoja savā vienstāvīgā koka mājiņā. Te apakšā ir smilts, bet māja ir taisīta uz četrmetrīgiem pāļiem, lai būtu drošība," stāsta Krauklis. Lai arī jau pēc dažu gadu stāvēšanas augšējos stāvos parādījušās dažas plaisas, tālāk tās nav attīstījušās un kopumā arī pašlaik ēka stāv braši.

Šī māja bija paredzēta Ministru padomes vidēja ranga darbiniekiem, bet, lai tas nebūtu tik uzkrītoši, tās pasūtītājs bijis Rīgas izpildkomitejas kapitālās celtniecības daļa, atceras Krauklis. "Tā skaitījās oficiālais pasūtītājs (UKS). Galvenais UKS inženieris bija tāds Martinsons. Bet šo dzīvokļu plānojumu taisīju pats tā, kā man šķita pieņemami. Viena no pamatidejām bija, lai nav caurstaigājamu istabu. Jo parasti visos tipveida dzīvokļos klasiskais gadījums ir, ka trīs istabu dzīvoklī iziet cauri tā saucamajai viesistabai un tad tur ir divas guļamistabas. Es veidoju plānojumu, lai tā caurstaigājamā būšana vispār atkrīt. Taisīju lielu ieejas halli un no tās varēja tikt jebkurā istabā."

Namam ir 10 stāvu, un jau pašā sākumā Krauklis ieplānojis te arī pamatīgu liftu – tikpat platu kā slimnīcās. Tāpēc lielas mēbeles vai citus priekšmetus uzgādāt 10. stāvā arī uz paša darbnīcu nav problēmu. Sākotnēji gan pats nemaz neesot plānojis, ka tā būs viņa, bet apstākļi veiksmīgi sakrituši, un šis nams kļuvis par paša mājām. Aiz divlīmeņu darbnīcas atrodas arī Kraukļa ģimenes dzīvoklis.

Darbnīcā vienmēr valdījusi radoša atmosfēra, ciemojušies daudzi kultūras ļaudis. Arī pats Oļģerts Krauklis nav tikai arhitekts, bet jau kopš jaunības dienām nodarbojas ar gleznošanu. Kad par to sākam runāt, Krauklis stāsta, ka zīmēšana viņam vienmēr patikusi – gan skolā gan augstskolā bijis labākais zīmētājs, bet, kad vairākus gadus pavadījis Ceļinogradā (tagad Nursultana), kur pēc viņa vērienīgā projekta tika būvēta koncertzāle, Krauklis brīvos brīžos akvareļu tehnikā zīmējis stepes skarbo dabu.

"Kā atelpa pēc taisnajām projektu līnijām ir akvareļi. Tajos ir sajūtama Latvijas dabas elpa," par vīra darbiem intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" pirms dažiem gadiem teikusi gleznotāja Māra Rikmane.

Arī tagad Kraukļa darbnīcā nav iestājies miers – vēl joprojām, 89 gadu vecumā, meistars turpina pa druskai gleznot. "Jā, tas ir vienīgais, ko es vēl daru," atzīst Krauklis, "Delfi" ciemošanās reizē rādot pēdējos gados tapušos aktus un ainavas, gan senākus darbus, kas lielā daudzumā glabājas visapkārt. Savukārt uz galda lielos ruļļos sakrauti rasējumi, plāni un fotogrāfijas.