Covid-19 laiks depresijas statistiku noteikti nav uzlabojis – 2020. gadā pašnāvību skaits palielinājās, un tas nav pārsteigums, jo depresijas rādītājus vienmēr ietekmē valsts sociālā un ekonomiskā situācija. Protams, 2020. gadu nevar ne salīdzināt ar deviņdesmito gadu sākumu, kad sev dzīvību atņēma 1000–1200 cilvēku gadā. Tagad ir daudz vairāk sakārtota sociālā atbalsta sistēma, kopējais dzīves līmenis ir uzlabojies, arī depresijas atpazīšana notiek raitāk, un ārstēšana ir daudz efektīvāka nekā pirms 30 gadiem: pieejamas bezmaksas psihiatru konsultācijas, valsts daļēji kompensē medikamentus, to klāsts kļūst aizvien plašāks, psihiatrijā ienāk mūsdienīgas ārstēšanas metodes.
It kā viss ir labāk, un tomēr valsts psihiatriskajā aprūpē nonāk ļoti neliela daļa cilvēku, kuriem būtu vajadzīga palīdzība. Jaunākie pētījumi liecina, ka Latvijā ar depresijas simptomiem ir saskārušies 7-8% sabiedrības. Taču no šiem aptuveni 120 tūkstošiem cilvēku psihiatru vai ģimenes ārstu redzeslokā nonāk tikai 5% jeb aptuveni četri līdz pieci tūkstoši, lielākoties jau ar vidēji smagu vai smagu depresiju – tātad ielaistu slimību. Iespējams, vēl kāda daļa vēršas pēc palīdzības privātajā sektorā, tomēr starpība tik un tā ir nepiedodami liela. Un tas notiek apstākļos, kad ārstu pieejamība ir labāka nekā jebkad agrāk, kad mēs regulāri izglītojam ģimenes ārstus, lai arī viņi spētu atpazīt depresijas simptomus, kad attīstās ambulatorie dienas centri. Ne visiem depresijas pacientiem ir vajadzīgs stacionārs, un pat ne visiem ir vajadzīgi medikamenti, taču palīdzība ir vajadzīga visiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!