KĀPĒC MĒS ŠO Pētījām?
Līdz 1990. gadiem viņam piederēja Liepājas rekords kārtslēkšanā, sasniegts 1943. gadā, viņš nosacīti brīvprātīgi aizgāja dienēt Latviešu leģionā, vācu diversantu skolā mācījās aizdzīt automašīnas un karot ienaidnieka aizmugurē, pirms 2. pasaules kara beigām Kurzemē noslēpa vairākus maisus ar naudu, pieņēma svešu identitāti, vadīja nelielu, bet spējīgu partizānu vienību Liepājā un ārpus tās, vismaz četras reizes veiksmīgi aizmuka no čekistiem, par viņa galvu izsludināja 10 000 rubļu atlīdzību, viņu noķēra tikai 1952. gadā, viņš izdzīvoja soda nometnē Sibīrijā, atgriezās Liepājā un pieredzēja laimīgas vecumdienas brīvā Latvijā.
Portāls "Delfi" pēta latviešu karavīra un partizāna Georga Ziņģa (1925–2012) dzīvesstāstu, izmantojot iepriekš nepublicētus arhīva materiālus un atmiņas, kas tomēr līdz galam nepasaka – vai stāsts par šo unikālo cilvēku ir pilnīgs?
Vai viens cilvēks ir pelnījis tik daudz uzmanības? Šajā gadījumā – Ziņģis, kura dzīvesgājums iepriekš bija zināms tikai šaurākam lokam: viņa tuviniekiem, dienesta un soda nometņu biedriem. Taču tas jau nav viens cilvēks, par kuru "Delfi" raksta. Šķetinot Georga Ziņģa sarežģīto dzīvesstāstu, mēs redzam veselas paaudzes likteni, kas tika audzināta brīvajā Latvijā patriotiskā garā. Šiem cilvēkiem pēc tam piespiedu kārtā nācās pakļauties dažādiem okupācijas varu uzspiestiem procesiem, censties izdzīvot 2. pasaules karā un pēckara smagajos padomju okupācijas apstākļos. Lai arī šīs paaudzes cilvēku stāsti savā ziņā ir līdzīgi, Georgs Ziņģis ir ievērojams ar to, ka viņam izdevās piedzīvot un pārdzīvot neskaitāmas sadursmes, bīstamus piedzīvojumus un neizsakāmi smagus pārbaudījumus, kā arī pašam aktīvi piedalīties cīņā pret padomju okupantiem, palikt dzīvam un vēl pat līdzdarboties Latvijas neatkarības atjaunošanā.
Portāls "Delfi" šajā rakstu sērijā izmanto visplašāko avotu klāstu – Okupācijas muzeja iepriekš veiktas intervijas ar galveno varoni Ziņģi, viņa paša rakstītas atmiņas par kara laikiem, kas līdz šim nav publicētas, arhīva materiālus, kā arī intervijas ar Ziņģa piederīgajiem un līdzgaitniekiem. Lai arī paša Ziņģa vairs nav mūsu vidū, lielākoties viņa dzīvi mēs varam rekonstruēt diezgan pilnīgi.
Kāpēc 2022. gadā ir svarīgi pētīt un aprakstīt karavīra un nacionālā partizāna Ziņģa dzīvesstāstu? Savu atbildi sniedz Totalitārisma seku dokumentēšanas centra bijušais vadītājs (1995 - 2008) un čekas mantojuma pētnieks Indulis Zālīte, kurš šajā rakstu sērijā piedalījās kā eksperts. "Mums jau pietiekami daudz dzīvesstāsti ir palikuši tikai ģimenē vai arī nepierakstīti. Tie ir stāsti par cilvēkiem, kuri bijuši malti starp vairākām lielvarām, ierauti kara mutuļos, bieži vien cīnījušies pret vienu agresoru no otra agresora pozīcijām, un tomēr viņi savā dzīvē ir gribējuši kaut ko sasniegt. Tas viss tā kā teorētiski būtu zināms. Bet sabiedrībā ir tiesīga uzzināt, kāda patiesībā Latvijas vēsture šī iznīcinošā kara laikā bija, jo mēs tomēr dzīvojam lielvaru propagandas mītu varā. Tur ir ļoti vienkārši - tie ir uzvarētāji, šie bija bandīti, tos nedrīkst nekur pieminēt, viņi pat saviem bērniem nestāsta, ko kara laikā darījuši. Tagad mums beidzot ir tāda iespēja, izmantojot dokumentus, atmiņas, salikt to visu kopā un vismaz bērniem atstāt vēstījumu, lai šis laiks nepaliek pavisam nesaprotams. Lai saprastu, kas tie latvieši bija - komunisti, nacisti, kaut kas pa vidu, vai arī cilvēki ar saviem mērķiem un domām."
Kā uzsver "Delfi Plus" vecākais redaktors Filips Lastovskis, Latvijā nav nevienas spēcīgas mūsdienu mākslas filmas, kara drāmas par Latviešu leģionu un leģionāriem. "Ja gadās saruna ar kādu vēsturnieku vai kino ekspertu, mēdzu vaicāt – kāpēc, viņuprāt, tas tā ir? Vai bail par nosodījumu, bail par nenovēršamu nokļūšanu Krievijas informācijas telpā un pārmetumiem par nacisma slavināšanu? Bet lielākoties atbildē skanējis kas cits – pretjautājums. "Par ko tieši un precīzi filmu taisīt?" Mūsu pārliecība ir, ka tieši cilvēkos – varoņos un antivaroņos – slēpjas stāsti, kas aizvien palikuši klusumā, aizvien nav iznākuši no meža, aizvien slēpjas, gaida savu brīdi. Georgs Ziņģis ir tiešs piemērs – viņa dzīvē 20. gadsimta Latvijas vēsture izklājas kā uz delnas, viņa vārds varētu būt par pamatu nākamajai "Rembo" filmai, bet tā vietā tas lielākoties ir nezināms. "Delfi" redakcija ir pārliecināta, ka šī nezināmā vēsture ir būtiska daļa arī no mūsdienu Latvijas, jo vēsture nav tikai saujiņas zinātnieku darīšana, tā ir pamatā tam, kāda tieši šodien ir mūsu identitāte. Tieši tāpēc arī tapusi šī rakstu sērija."
Vai viens cilvēks ir pelnījis tik daudz uzmanības? Šajā gadījumā – Ziņģis, kura dzīvesgājums iepriekš bija zināms tikai šaurākam lokam: viņa tuviniekiem, dienesta un soda nometņu biedriem. Taču tas jau nav viens cilvēks, par kuru "Delfi" raksta. Šķetinot Georga Ziņģa sarežģīto dzīvesstāstu, mēs redzam veselas paaudzes likteni, kas tika audzināta brīvajā Latvijā patriotiskā garā. Šiem cilvēkiem pēc tam piespiedu kārtā nācās pakļauties dažādiem okupācijas varu uzspiestiem procesiem, censties izdzīvot 2. pasaules karā un pēckara smagajos padomju okupācijas apstākļos. Lai arī šīs paaudzes cilvēku stāsti savā ziņā ir līdzīgi, Georgs Ziņģis ir ievērojams ar to, ka viņam izdevās piedzīvot un pārdzīvot neskaitāmas sadursmes, bīstamus piedzīvojumus un neizsakāmi smagus pārbaudījumus, kā arī pašam aktīvi piedalīties cīņā pret padomju okupantiem, palikt dzīvam un vēl pat līdzdarboties Latvijas neatkarības atjaunošanā.
Portāls "Delfi" šajā rakstu sērijā izmanto visplašāko avotu klāstu – Okupācijas muzeja iepriekš veiktas intervijas ar galveno varoni Ziņģi, viņa paša rakstītas atmiņas par kara laikiem, kas līdz šim nav publicētas, arhīva materiālus, kā arī intervijas ar Ziņģa piederīgajiem un līdzgaitniekiem. Lai arī paša Ziņģa vairs nav mūsu vidū, lielākoties viņa dzīvi mēs varam rekonstruēt diezgan pilnīgi.
Kāpēc 2022. gadā ir svarīgi pētīt un aprakstīt karavīra un nacionālā partizāna Ziņģa dzīvesstāstu? Savu atbildi sniedz Totalitārisma seku dokumentēšanas centra bijušais vadītājs (1995 - 2008) un čekas mantojuma pētnieks Indulis Zālīte, kurš šajā rakstu sērijā piedalījās kā eksperts. "Mums jau pietiekami daudz dzīvesstāsti ir palikuši tikai ģimenē vai arī nepierakstīti. Tie ir stāsti par cilvēkiem, kuri bijuši malti starp vairākām lielvarām, ierauti kara mutuļos, bieži vien cīnījušies pret vienu agresoru no otra agresora pozīcijām, un tomēr viņi savā dzīvē ir gribējuši kaut ko sasniegt. Tas viss tā kā teorētiski būtu zināms. Bet sabiedrībā ir tiesīga uzzināt, kāda patiesībā Latvijas vēsture šī iznīcinošā kara laikā bija, jo mēs tomēr dzīvojam lielvaru propagandas mītu varā. Tur ir ļoti vienkārši - tie ir uzvarētāji, šie bija bandīti, tos nedrīkst nekur pieminēt, viņi pat saviem bērniem nestāsta, ko kara laikā darījuši. Tagad mums beidzot ir tāda iespēja, izmantojot dokumentus, atmiņas, salikt to visu kopā un vismaz bērniem atstāt vēstījumu, lai šis laiks nepaliek pavisam nesaprotams. Lai saprastu, kas tie latvieši bija - komunisti, nacisti, kaut kas pa vidu, vai arī cilvēki ar saviem mērķiem un domām."
Kā uzsver "Delfi Plus" vecākais redaktors Filips Lastovskis, Latvijā nav nevienas spēcīgas mūsdienu mākslas filmas, kara drāmas par Latviešu leģionu un leģionāriem. "Ja gadās saruna ar kādu vēsturnieku vai kino ekspertu, mēdzu vaicāt – kāpēc, viņuprāt, tas tā ir? Vai bail par nosodījumu, bail par nenovēršamu nokļūšanu Krievijas informācijas telpā un pārmetumiem par nacisma slavināšanu? Bet lielākoties atbildē skanējis kas cits – pretjautājums. "Par ko tieši un precīzi filmu taisīt?" Mūsu pārliecība ir, ka tieši cilvēkos – varoņos un antivaroņos – slēpjas stāsti, kas aizvien palikuši klusumā, aizvien nav iznākuši no meža, aizvien slēpjas, gaida savu brīdi. Georgs Ziņģis ir tiešs piemērs – viņa dzīvē 20. gadsimta Latvijas vēsture izklājas kā uz delnas, viņa vārds varētu būt par pamatu nākamajai "Rembo" filmai, bet tā vietā tas lielākoties ir nezināms. "Delfi" redakcija ir pārliecināta, ka šī nezināmā vēsture ir būtiska daļa arī no mūsdienu Latvijas, jo vēsture nav tikai saujiņas zinātnieku darīšana, tā ir pamatā tam, kāda tieši šodien ir mūsu identitāte. Tieši tāpēc arī tapusi šī rakstu sērija."