21. gadsimta cilvēks nemitīgi saņem produktivitātes padomus. Taču šie paņēmieni bieži vien padara dzīvi vēl steidzīgāku un trauksmaināku, bet daudz svarīgu darbu joprojām paliek nepadarīti. Noraidot laikmetam raksturīgās veltīgās pūles "paveikt visu", izdevniecības "Helios" izdotā Olivera Bērkmena grāmata "4000 nedēļu. Laika pārvaldība mirstīgajiem" iepazīstina ar līdzekļiem, kā padarīt dzīvi jēgpilnu, apzinoties sniegtā laika galīgumu.
Lasot šo grāmatu, kļūst skaidrs, ka liela daļa līdzšinējo domu par laiku ir nevis nenovēršamas, universālas patiesības, bet diezgan postošas izvēles, kuras izdarītas individuālā un sabiedriskā līmenī. Taču pastāv arī citas, labākas iespējas.
Turpini lasīt un ielūkojies Olivera Bērkmena grāmatas "4000 nedēļu. Laika pārvaldība mirstīgajiem" fragmentā!
Kāpēc jābeidz apdarīt sīkus darbiņus
Līdz šim esmu rakstījis tā, it kā produktivitātes lamatas būtu tikai kvantitātes jautājums: tev ir daudz darāmā, tāpēc centies paspēt vairāk, bet tas ironiski rezultējas vēl lielākā darba apjomā. Ļaunākais, ka šīs lamatas ir arī kvalitātes jautājums. Jo vairāk pūlēsies visu paspēt, jo vairāk laika pavadīsi, darot nenozīmīgus darbiņus. Ja apgūsi ļoti ambiciozu laika pārvaldības sistēmu, kas sola tikt galā ar visu tavu darāmo darbu sarakstu, droši vien nemaz netiksi līdz saraksta svarīgākajiem punktiem. Ja pensijas gados darīsi visu, lai apskatītu pēc iespējas vairāk pasaules, droši vien neredzēsi visinteresantāko.
Iemesls ir pavisam vienkāršs: jo nelokāmāk tu tici, ka iespējams atrast laiku visam, jo mazāk šaubies, vai noteiktā darbība ir vislabākais tava laika izmantojums. Kad saduries ar potenciālu jaunu punktu darāmo darbu sarakstā vai sabiedriskās dzīves kalendārā, tu sliecies to pieņemt, jo uzskati, ka tas neliks upurēt citus pienākumus vai iespējas. Taču realitātē tavs laiks ir galīgs un, lai kaut ko izdarītu, jāupurē viss pārējais, ko tu varētu paveikt noteiktajā laika posmā. Ja nekad nejautāsi sev, vai upuris ir tā vērts, tavas dienas automātiski piepildīsies ar vairāk darbiem, turklāt banāliem un apnicīgiem, jo tie nekad nav uzskatīti par nozīmīgākajiem. Parasti šīs lietas tev prasa izdarīt citi, lai atvieglotu viņu dzīvi, un tev nav ienācis prātā tām pretoties. Kļūstot produktīvāks, tu pārvērties par "neierobežotu citu cilvēku gaidu krātuvi", citējot vadības ekspertu Džimu Bensonu (Jim Benson).
Laikos, kad biju apmaksāts produktivitātes entuziasts, tieši šis scenārijs mani biedēja visvairāk. Kaut arī uzskatīju sevi par cilvēku, kas visu izdara, sāpīgi atskārtu, ka visuzcītīgāk darīju nesvarīgos darbus un atliku svarīgos – vai nu uz visiem laikiem, vai brīdi, kad nenovēršams termiņš piespieda mani tos viduvēji un sasteigti pabeigt. E-pasta vēstule no mana laikraksta IT nodaļas ar atgādinājumu regulāri mainīt paroli mudināja mani steidzīgi rīkoties, kaut arī es būtu varējis to ignorēt. (Vārdi "LŪDZU, IZLASĪT" vēstules tematā parasti ir zīme, ka nav vajadzības pūlēties lasīt sekojošo informāciju.) Tikmēr es ignorēju garu ziņa no drauga, kurš nu dzīvoja Ņūdeli, un mēnešiem ilgi plānotu pētījumu svarīgam rakstam, jo pārliecināju sevi, ka šiem darbiem nepieciešama īpaša koncentrēšanās, tātad jāgaida, līdz man būs papilnam brīva laika un mazāk sīku, bet neatliekamu, uzmanību novērsošu darbiņu. Tā vietā es kā centīgs un produktīvs darbinieks veltīju pūles sīkumu apdarīšanai. Kā izrādījās, tie aizņēma visu dienu, nākamajā rītā tik un tā radās jauni, un nekad nepienāca laiks Ņūdeli vēstules atbildei vai nozīmīgā raksta pētījumam. Šādi var izniekot gadus, sistemātiski atliekot tieši vissvarīgāko.
Pamazām apjautu, ka šādās situācijās vajadzīgs kaut kas pretējs prasmei: nevis traucējošas pūles kļūt produktīvākam, bet gatavība pretoties šādai vēlmei, iemācīties pieņemt trauksmi un pārsātinātības sajūtu, kas rodas, kad netiec galā, un nemēģināt automātiski paveikt vairāk. Šāda pieeja nozīmē: tu nevis apdari sīkus darbiņus, bet atsakies tos darīt, tā vietā koncentrējoties uz nozīmīgāko un samierinoties ar neērto apziņu, ka tikmēr uzradīsies vēl vairāk sīkumu un tev droši vien nekad neizdosies pieķerties visām e-pasta vēstulēm, pienākumiem un darbiņiem. Reizēm tu tik un tā smagi pūlēsies paspēt vairāk, kad tas būs pilnīgi nepieciešams. Taču tas nebūs tavs noklusējuma režīms, jo tu vairs nedzīvosi ilūzijās, ka kādu dienu visu paspēsi.
Tas pats attiecas arī uz eksistenciālo pārsātinātību: tev apņēmīgi jāpretojas vēlmei patērēt arvien vairāk jaunu pieredžu, jo šī stratēģija tikai rada sajūtu, ka ir vēl vairāk patērējamu pieredžu. Kad patiesi sapratīsi, ka noteikti palaidīsi garām gandrīz visas pasaules piedāvātās pieredzes, fakts, ka joprojām daudz ko neesi piedzīvojis, vairs nešķitīs problēma. Tad tu varēsi pilnībā izbaudīt nelielo pieredžu skaitu, kurām tev ir laiks, un ik mirkli varēsi brīvāk izvēlēties vissvarīgāko.
Vēlies kļūt par sava laika noteicēju un neiekrist iedomātas produktivitātes lamatās? Meklē Olivera Bērkmena noderīgo grāmatu "4000 nedēļu. Laika pārvaldība mirstīgajiem" izdevniecības "Helios" e-veikalā, kā arī grāmatu tirdzniecības vietās visā Latvijā.