Foto: Arturs Daukulis

Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) ir viens no pieredzes bagātākajiem politiķiem ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Pateicoties aktīvai līdzdalībai Eiropas Savienības likumdošanas izstrādē, Roberts Zīle vairākus gadus pēc kārtas atzīts par ietekmīgāko deputātu no Baltijas, jaunākajā vērtējumā ierindojoties 7. vietā no 705 Eiropas Parlamenta deputātiem. Pirmsvēlēšanu laikā Robertam par politiku intervijās nākas runāt daudz, taču šoreiz saruna pārsvarā par to, kas paliek "ārpus kadra".

Jūsu darba ritms nosaka to, ka liela daļa laika ir jāatrodas Briselē. Kādas ir lielākās atšķirības starp Latviju un Beļģiju?

Brisele nav milzīga pilsēta, kā Parīze vai Londona, taču krietni lielāka nekā Rīga. Tā ir multikulturāla pilsēta, sakopta, tomēr vide ievērojami atšķiras no Latvijas. Mums, latviešiem, ir svarīga saikne ar dabu, un Briselē tās pietrūkst. Tādēļ ikreiz ar prieku atgriežos mājās, Latvijā pat gaiss smaržo citādāk.

Nereti dzirdēti pārmetumi, ka Eiropas Parlamenta deputāti ir atrāvušies no Latvijas realitātes.

Tas ir mīts, ko īpaši naski mēdz izplatīt politiskie konkurenti. Ir tieši otrādi – darbs Eiropas Parlamentā ir ar nolūku plānots tā, lai laikā, kad nenotiek darbs parlamentā, deputāti atrastos savā valstī. Ir deputāti, kas pārcēlušies uz Briseli kopā ar ģimeni un bērniem, bet tā nav lielākā daļa. Es pats atbilstoši darba kalendāram pārējā laikā esmu Latvijā. Regulāri dodos arī darba vizītēs uz Latvijas pilsētām, savukārt brīvdienas pavadu mājās Jūrmalā vai Ulmalē.

Foto: Roberts ar dzīvesbiedri Ivetu un draugiem Līgu un Dāvidu Dārziņiem Jaunzēlandē daudzdienu pārgājiena Milford Track sākumā

Eiropas Parlamentā strādājat kopā ar dažādu tautību kolēģiem. Ar kuriem jums ir vislabākās attiecības?

Sadarbība ar kolēģiem ir atšķirīga. Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā lielākās ir poļu un itāļu delegācijas. Poļu kolēģu tēls kopumā ļoti atšķiras no itāļu tēla. Poļi uzskata, ka viss viņiem pienākas tikai tāpēc vien, ka Polija ir liela valsts. Poļi sagaida, ka citi viņiem palīdzēs, bet viņus bieži vien maz interesē, kas pārējiem ir svarīgs. Arī poļu komunikācijas maniere ir diezgan raupja. Man patīkamāk ir komunicēt ar itāļiem. Augstu vērtēju viņu pieeju dzīvei, politikai, darbam. Pēdējos gados esmu ieguvis itāļu draugus ne tikai politikā, bet arī ļoti interesantā velo kustībā – seno velosipēdu braucienos "L’Eroica". Tā ir kā liela kopiena, kas pulcē dažādu profesiju cilvēkus ar dažādām interesēm, bet visus vieno kopīgas vērtības, kas dalībniekus padara par labiem draugiem. Tas pierādās arī sacensību laikā (tās gan nav sacensības citam ar citu, bet tikai ar sevi un savu nogurumu) – piemēram, ja kādam gadās pārdurt riepu, garāmbraucējs vienmēr apstāsies un palīdzēs to nomainīt. Jo laikam nav nozīmes; nozīme ir priekam par brīnišķīgiem skatiem, kopīgām bildēm, vīna glāzes iemalkošanai un jauniem paziņām atpūtas vietās.

Cilvēciskās attiecības ir svarīgas arī politikā. Viens nav karotājs. Izbaudu, ja ar kolēģiem vieno ne tikai kopīgs darbs, bet arī labas attiecības.

Foto: Ar Ivetu MTB trasē Čehijā

Kopā ar kolēģiem esat pat izveidojuši muzikālu apvienību un uzstājušies koncertos. Kāda loma jūsu dzīvē ir mūzikai?

Daudzi to varbūt nezina, bet jaunībā spēlēju ģitāru un bandžo "Lauku ielas diksilendā", un reizēm mums bija pat 100 "spēles" gadā. Atmiņā palikušas arī tā sauktās poētiskās kafejnīcas ar alkoholu zem galdiem vai kafijas kanniņās Andropova laikā un citām neatņemamām tā laika bohēmas sastāvdaļām. Kad Atmodas laikā pievērsos politikai, aktīvā muzicēšana beidzās, taču pēc gadiem desmit turpināju kaut ko darīt šajā jomā. Piemēram, iespēlēju ģitāru Viļņa Krieviņa dziesmai "Rokas" "Līvu" albumā "Viva"

Arī Eiropas Parlamenta laikā bija periods, kad kopā ar kolēģiem muzicējām. Izveidojām muzikālo apvienību "Exiled in Brussels", ko profesionāli noturēja mūziķis Kārlis Būmeisters, kurš arī strādā Eiropas Parlamentā. Bez mums diviem latviešiem bija arī čehs un britu kolēģis, kurš nu jau ieguvis lorda titulu un kļuvis par Lord Kamall of Edmonton. Spēlējām blūzu pasākumos Briselē un Strasbūrā, piedalījāmies arī "Bilžu" festivāla koncertos Latvijā. Pēc breksita jeb Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības britu kolēģis Saīds aizgāja no parlamenta, čehu kolēģis Jans devās uz Zviedriju, kur tagad ir vadošs "IKEA" darbinieks, un mūsu grupai tikai pielikts punkts.

Ģitāras man mājās ir joprojām, vienīgi spēlētājs vairs nav tik labā formā. Ar ģitārām ir tāpat kā ar cilvēkiem – tās ir dažādas, ar dažādu skanējumu un sajūtu. Tas, kuru ģitāru izvēlaties vakarā pēc darba, parāda jūsu noskaņojumu. Pēdējos gados visbiežāk uzspēlēju blūzu vai pat pamēģinu kaut ko no klasikas, nevis roku.

Foto: Ar meitu Ivonnu viņas izstādes "Sakrālā ģeometrija" atklāšanā

Integrālās izglītības institūta mājaslapā pie viespasniedzējiem ir minēts arī jūsu vārds. Kas jūs vieno ar Juri Rubeni?

Ar Juri Rubeni esam ik pa laikam tikušies jau pirms daudziem gadiem. Esmu arī apmeklējis institūta pasākumus un viesojies Lūžņā. Jāteic gan, ka uz meditāciju ikdienas straujajā dzīves ritmā nevaru sevi savākt, bet saskarsme ar Juri ļoti palīdz. Ir svarīgi iedziļināties tajā bezgalībā, kas ir mūsos, ne tikai augšā zvaigznēs. Juris uzaicināja mani mēģināt kopā ar viņu novadīt semināru "Kritiens augšup". Juris iedrošināja, sak, kad tad nodosi savu dzīves gudrību citiem – vai tad, kad tev būs astoņdesmit? Semināram gatavojos ilgu laiku, iedziļinājos sevī, lasīju, domāju, pierakstīju. Bija vērtīgi. Varu bez problēmām ātri salikt prezentāciju par ekonomiku, politiku vai enerģētiku un zinu, ko runāt, bet vadīt semināru kopā ar Rubeni bija liels izaicinājums – bija bažas un uztraukums. Bet izdevās.

Kādas bija semināra galvenās atziņas?

Agrāk vai vēlāk mūsu dzīvē ienāk kāds notikums, kad mums jāpiedzīvo strupceļš, krīze vai zaudējums. Tas ir vienīgais veids, kā dzīve var likt mums mainīties. To redzam ne tikai cilvēku dzīves ceļos, bet arī pasaules notikumos – ieguvumi un zaudējumi iet roku rokā. Grūtos brīžos mūsu izvēle ir, vai sabruksim vai arī piecelsimies un iesim tālāk.

Foto: Uz SUP Sakas upē Pāvilostā

Kas jūs motivē iet tālāk?

Šajā dzīves posmā jūtos citādāk, nekā agrāk. Mazāk svarīgas kļūst ārējās lietas. Līdzībās runājot, ja pirmajā dzīves pusē vairāk uzmanības veltīju dzīves ietvara jeb trauka veidošanai, tad tagad piepildu šo trauku ar saturu.

Kas palīdz šo trauku piepildīt?

Kamēr man būs cilvēku atbalsts, turpināšu darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, bet amati noteikti nav svarīgākais. Svarīgākais ir gandarījums par paveikto. Savukārt ārpus darba spēku un iedvesmu dod kopā būšana ar ģimeni un aktīvi pavadīts laiks, piemēram, dodoties pārgājienos vai velobraucienos. Man tuva ir Kurzemes piekraste, kur pavadu lielāko daļu brīvdienu un vasaras. Latvija un māju sajūta man nozīmē daudz. Cīņa par neatkarīgu un latvisku Latviju ir galvenais iemesls, kāpēc Atmodas laikā sāku nodarboties ar politiku, un es turpināšu to darīt, kamēr vēlētāji man dos šādu iespēju vai kamēr sajutīšu, ka varu piepildīt "trauku" labāk, ar citādāku saturu.

Ja pirmajā dzīves pusē vairāk uzmanības veltīju dzīves ietvara jeb trauka veidošanai, tad tagad piepildu šo trauku ar saturu.

Foto: Pārgājienā kalnos un ar velosipēdu ceļā uz Kapitoliju Vašingtonā, ASV

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!