Fоtо: Drew Angerer - Getty Images

Rihards Kols ir viens no spilgtākajiem pāris pēdējo Saeimas sasaukumu politiķiem, kura kandidatūru nesen pavisam nopietni apsvēra ārlietu ministra amatam. Politiskais pasjanss gan šoreiz salikās citādi, taču no politikas Kols nekur nav pazudis un turpina vadīt Saeimas Ārlietu komisiju. Šajā intervijā runājām gan par viņa slaveno uzrunu Krievijas delegācijai, gan par politiķu un vēlētāju attiecībām, gan arī par to, ko iespējams paveikt Eiropas Parlamentā.

Stāsts par krievu karakuģi

Pasaules mediju uzmanības lokā nonācāt, kad EDSO parlamentārajā asamblejā pasūtījāt Krieviju turpat, kur ukraiņi pasūtīja krievu karakuģi. Video ar tiem pāris teikumiem piedzīvoja miljoniem skatījumu, kaut gan viens otrs izteicās, ka tas nu gan neesot bijis diplomātiski teikts...

Patiesībā jau es tobrīd tikko biju ievēlēts par delegācijas vadītāju EDSO parlamentārajā asamblejā un tā man bija pirmā sēde. Situācija sāka eskalēties jau rīta pusē, kad visas delegācijas ieradās pie Hofburgas pils Vīnē un stāvēja garā rindā, lai izietu drošības pārbaudi. Tas bija februāris, kad nav īpaši silts. Te pēkšņi pienāk viens žurnālists un saka - vai jūs ziniet, ka Krievijas delegācija jau ir iekšā? Atcerēsimies, ka tas bija laiks, kad Krieviju centās izolēt no visiem starptautiskajiem pasākumiem, taču austrieši uzskatīja, ka jāuzaicina arī krievus. Un ieveda viņus pa sētas durvīm!

Vēlāk, sēdes laikā klausos, ko runā ziņotāji – cita starpā par sešiem bijušajiem EDSO darbiniekiem, kurus krievi Luhanskā aizturējuši un gatavojas tiesāt, bet Eiropa tur neko nevarot padarīt. Jau tad domāju – reku tepat tie mērgļi sēž, nu, kā var būt, ka Eiropa neko nevar izdarīt?! Un vēl pēc brīža Austrijas delegācijas vadītājs sāka stāstīt, ka arī sarežģītos apstākļos esot jācenšas uzturēt dialogu ar Krieviju. Tas man bija pilnīgi nepieņemami! Es nebiju plānojis izteikties, taču vairs nevarēju izturēt šizofrēnisko situāciju, ko radīja Krievijas delegācijas klātbūtne. Bet tālākais jau ir vēsture.

Un kā tad tur bija ar diplomātiju?

Diplomātija jau netika pārkāpta, jo, kad es viņus salīdzināju ar kara noziedzniekiem, tad teicu: ja es būtu liecinieks -, bet es tāds neesmu -, tad, vaicāts par kara noziedzniekiem, rādītu uz Krievijas sola pusi. Bet noslēdzošo frāzi par krievu karakuģi es apzināti pateicu krievu valodā - ar to taču es tikai citēju ukraiņu robežsargus! Ja Krievijas delegācija sevi uzskata par krievu karakuģi, tad tā ir viņu problēma. Un tā šī uzstāšanās aizgāja visā pasaulē. Protams, pēc tam saņēmu daudz atbalsta vēstuļu, arī draudus. Krievijas delegācijas vadītājs Tolstojs (krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja mazmazdēls) garāmejot izmeta: "Naši korabļi uže jedut za vami!" (Mūsu karakuģi jau brauc pēc jums.) Es atbildēju: "Idi, idi - prjamo na tribunal!" (Ej, ej - taisnā ceļā uz tribunālu!)

Fоtо: Viena no intervijām ārvalstu medijiem: 2022. gada 21. martā ASV TV kanālā MSNBC par situāciju Baltijas valstīs un izaicinājumiem, ko radījusi Krievijas agresija Ukrainā

Politikas aizkulises ir interesantas. Sakiet, kā ir, vai politiķu aprindās pastāv draudzība? Vai arī politikā ir, kā saka, tikai bizness?

Nē, draudzībai ir jābūt. Varbūt ne gluži tā, ka politiķi būtu čomi, taču draudzīgas attiecības ar abpusēju cieņu ir vajadzīgas. Tas nenozīmē, ka jums ir jādomā vienādos politiskos rāmjos, jo viedokļi var būt dažādi, tā ir normāla un ikdienišķa demokrātijas sastāvdaļa. Bet jāievēro nerakstīti noteikumi. Nav pieļaujama sišana zem jostasvietas. Manuprāt, politika nav sprints, tā ir maratons, kur jādomā vairākus soļus uz priekšu. Jā, arī politikā ir viendienīši, kas domā citādi, taču parasti tādi ātri parādās un tikpat ātri pazūd.

Cilvēki notic solījumiem un viļas, un reizi četros gados prasa atbildību no politiķiem.

Nav tā, ka atbildību var prasīt tikai reizi četros gados, nebūt nē! Ja ir interese un vēlme - ikviens deputāts taču ir kā uz delnas un viegli pieejams kaut vai sociālajos tīklos! Atbildību – kaut vai atbildes – prasīt var ik dienas.

Bet tā jau tikai tāda tvaika nolaišana - izlamāt deputātu feisbukā vai kur citur...

Ir politiķi, kuri to uztver ļoti jūtīgi un mēdz bloķēt tos, kuri izskata kritisku viedokli. Es pats neesmu aktīvs bloķētājs, taču uzskatu, ka kaut kādai pieklājībai tomēr arī sociālajos tīklos ir jābūt. Gadās, ka tev uzbrūk kāds anonīms komentētājs un tu saproti, ka tava atbilde viņu patiesībā nemaz neinteresē – tādiem gan varu tikai novēlēt gaišu taciņu! Taču kopumā politiķi ļoti rūpējas par savu publisko tēlu un nebūt nav tā, ka deputātiem būtu vienalga, ko par viņiem domā.

Vēl ko esmu sapratis – starp vēlēšanām nav nekādas pauzes. Vēlēšanās tu tikai saņem novērtējumu savam paveiktajam darbam un, ja vēlētājs to ir novērtējis atzinīgi, tad ar to pašu dienu sākas nākamais etaps parlamentā. Kad 2014. gadā ienācu Saeimā, man nebija neviena sirma mata, taču tagad jau sāku sirmot kā mežacūka. Zināms rūdījums ir gūts, taču domāju, ka manas emocijas un maņas šajos gados nav notrulinājušās. Intervijās man reizēm jautā – cik tad ilgi vēl būsi politikā? Un kā tu sevi redzi pēc pieciem gadiem?

Fоtо: Ar vecākiem Jāni un Mārīti uz AB dambja, kur savulaik īstenots projekts “Latvijas Karogs”, izbūvējot monumentālu Latvijas karoga mastu. Šī ideja arī radusies ģimenē.

Diezgan likumsakarīgs jautājums, jo patiesi - kā iztēlojaties savas politiskās karjeras augstāko punktu?

Viss ir ļoti vienkārši – būšu tur, kur mana pieredze un zināšanas aizvedīs un būs noderīgas. Nav man plānu par konkrētiem amatiem.

Kā vispār nonācāt ārlietās? Studējāt starptautiskās attiecības?

Jā, Lielbritānijas Vestminsteras univeristātes diplomātiskajā akadēmijā ieguvu maģistra programu starptautiskajās attiecībās un diplomātijā. Vestminsteras universitāte ielika nopietnus zināšanu pamatus, turklāt mācījos kopā ar studentiem no 40 valstīm – šāda studiju vide pati par sevi ir papildu pieredze. Pētījām konfliktus Tuvajos Austrumos, Latīņamerikā, Āfrikā un citur. Mācījāmies ne tikai analizēt starptautiskās attiecības, bet arī diplomātisko protokolu, etiķetes normas. Arī par to, kā uzklāt galdu diplomātiskām vakariņām, ko regulē stingrs protokols - kā pie galda izsēdināt viesus, kā izkārtot galda piederumus, ko drīkst un nedrīkst teikt tostā, arī to, kādus ēdienus vispār celt galdā. Ja jūs kādreiz uzaicina uz diplomātiskajām vakariņām, tad ziniet - tās nav parastas vakariņas, kur pasēdēsi, paēdīsi un papļāpāsi, Nē, tur savs dreskods, savi noteikumi, arī savi "gājieni". Kā šahā.

Kad pabeidzu maģistra studijas, likās – visa pasaule vaļā! Taču pagāja gads, līdz izdevās atrast darbu, kas būtu saistīts ar starptautiskajām attiecībām. Strādāju Karaliskajā Starptautisko attiecību institūtā (Chatham House), kur nodarbojos ar Krievijas un Eirāzijas ārpolitikas un ģeopolitikas analīzi. Tā bija ļoti vērtīga pieredze un iespēja paplašināt savas zināšanas, strādājot roku rokā ar starptautiski atzītiem ekspertiem. Piecus gadus nodzīvoju Lielbritānijā. Dzīvojot tur, un ne tikai es, - pat nezinu kādēļ, bet tā tiešām ir – Latvijā notiekošos procesus uztver saasinātāk. Man bija izveidojies diezgan skaidrs redzējums par to, kādu pienesumu ar savām zināšanām un pieredzi es varētu dot Latvijai, tādēļ nolēmu braukt mājās.

2012. gadā pieņēmu lēmumu – ja es Latvijas ārpolitiku nevaru ietekmēt caur diplomātisko dienestu, tad mēģināšu to darīt caur politiku! Šī izrādījās īstā pieeja. Nu vadu Saeimas Ārlietu komisiju, cenšos Latvijas ārpolitiku – mūsu nacionālās pozīcijas, mūsu neatkarību – stiprināt šādi.

Un tagad kandidējat uz Eiropas Parlamentu. Vai Latvijas politikā palicis par šauru un neinteresantu?

Šīs man būs jau trešās Eiropas parlamenta vēlēšanas, tādēļ diez vai var teikt, ka man pēkšņi tagad Latvijā apnicis un tagad meklēju siltāku vietu. Diezgan konsekventi esmu gājis šajā virzienā, jo domāju, ka ar savu pieredzi es Eiropas Parlamentā Latvijai varētu būt noderīgs. Bieži saka – nu, ko tad deviņi Latvijas deputāti tur var ietekmēt? Tas ir atkarīgs no tā, kādus deputātus uz turieni aizsūtam. Ja aizsūtīsim sevi pārstāvēt kādu, kurš ir pasīvs, kurš neko nedara, tad, protams, neko daudz nevarēsim. Arī ar skaistu runu neko daudz nevarēs izmainīt. Tādēļ, manuprāt, jābalso gudri, jāpārdomā, jāskatās, vai partija, kuras pārstāvi varētu atbalstīt, ietilpst kādā no Eiropas parlamenta lielajām politiskajām grupām. Ja neesi nevienā no šīm grupām, tad vari parunāt, bet procesus ietekmēt nevari.

Vai labāk nav būt pirmajam savā ciemā, nekā vienam no daudzajiem Briselē?

Jautājums ir – ko es ar savu pieredzi un zināšanām varu panākt. Protams, arī tepat uz vietas vēl ir un vienmēr būs daudz darāmā, taču, manuprāt, Eiropas Savienība patlaban atrodas eksistenciālās krustcelēs un tai ir jāizšķiras, kurā virzienā doties tālāk. Piemēram, jautājums par to, vai Eiropas Savienībai būtu jāvirzās uz federalizāciju. Es esmu pret ES federalizāciju un uzskatu, ka Eiropas parlamentā jābūt pēc iespējas vairāk cilvēkiem, kuri ir pret šādu attīstības virzienu un kuri pārstāv šo pozīciju savā lēmumu pieņemšanā. Pretējā gadījumā var sanākt, ka ar klusējošu piekrišanu – iespējams, pat neapzināti – ļaujam pārskatīt politikas un lēmumu pieņemšanas kompetences un atbildības jomas, no savām rokām izlaižot pārāk daudz un pārāk svarīgas jomas, tās, kurām būtu vienmēr jāpaliek nacionālu valstu rokās. Es esmu pārliecināts, ka Latvija nebūs ieguvēja.

Galu galā, jāsaprot arī, ka Brisele ir tas pats mūsu ciems un otrādāk – domāt par ES institūcijām kā par kādu attālu, ar mūsu ikdienas dzīvi nesaistītu un visādus noteikumus diktējošu "svešo" ir ne vien aplami, bet arī ārkārtīgi demotivējoši. Jo mēs spējam ne tikai iedomāties, kādu vēlamies redzēt pasauli sev apkārt, bet arī to tādu veidot – tostarp caur tādām institūcijām kā Eiropas Parlaments. Ja kāds nolūkojis tikt EP, lai tur atpūstos no politiskās dzīves vai sazin kā cita, es ieteiktu tiem labāk paiet malā un neizniekot tās iespējas un ietekmi, kas Latvijai ir ar katru EP deputāta vietu. Tā nav vieta, kur atpūsties – es to redzu kā vietu, kur jāieliek augstākā robā, lai cīnītos par to, kas mums svarīgs. Tieši tā arī domāju darīt.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !