Foto: Matīss Markovskis

Par izvēlēm politikā, vērtībām un izaicinājumiem saruna ar Saeimas deputāti Ināru Mūrnieci.

Ināra Mūrniece

  • strādājusi laikrakstā "Latvijas Avīze"

  • ievēlēta 11., 12., 13. un 14. Saeimā

  • 12. un 13. Saeimas priekšsēdētāja

  • aizsardzības ministre 2022.2023.

Jūs politikā ienācāt no žurnālistikas. Kas uz to pamudināja? Vai žurnālistikā bija par maz izaicinājumu?

Politikai pievienojos, lai aizstāvētu vērtības, kurām es ticu. Lūzuma brīdis, kad sapratu, ka jāpiedalās, bija laiks pirms 13 gadiem, kad "Visu Latvijai!-Tēvzemei un brīvībai/LNNK" panāca parakstu vākšanu par grozījumiem Satversmē, lai no 2012. gada 1. septembra īstenotu pāreju uz mācībām valsts valodā. Visnepatīkamāk pārsteidza, ka toreiz "Vienotība" aģitēja pret, un bija vajadzīgi gadi, lai Saeima galu galā pieņemtu šo pašsaprotamo lēmumu. Jā, kopš tā laika ir sperti daži soļi uz priekšu, tomēr ne pietiekami. Diemžēl šodien atkal jārunā par latviešu valodas lietojuma un statusa stiprināšanu, piemēram, sabiedriskajos medijos. Joprojām ir daudz to, kuri balsta divvalodību un aicina "nedalīt cilvēkus". Absolūti greizs princips! Mūsu tautas saknes ir latviešu valoda, latviskā identitāte, latviskā kultūra – tās jāsargā visiem spēkiem!

Kas bijis visizaicinošākais politikā?

Var teikt, ka politika ir kā bobsleja trase. Drīz pēc tam, kad mani ievēlēja par Saeimas priekšsēdētāju, bobslejists Mihs Arhipovs Siguldas trasē ļāva izbaudīt, ko nozīmē virāžas bobā ar ātrumu ap 100 kilometri stundā. Cienu bobslejistus, pārslodzes ir milzīgas katrā braucienā. Tāda ir arī politika: smagas virāžas mijas ar mierīgākiem posmiem. Noder izturība un stipri nervi. Bet vissvarīgākais ir sava pārliecība brīžos, kad jāiet pret straumi.

Vai principi politikā "atmaksājas"?

Var gadīties, ka ne uzreiz, bet ilgtermiņā – noteikti. Esmu no tiem, kas ciena principialitāti un uzticību idejai.

Nacionālā apvienība gadiem aicināja ieviest obligāto dienestu. Kad šo ideju tikai pēc vairākiem gadiem sadzirdēja, esmu gandarīta, ka man kā aizsardzības ministrei izdevās to sekmīgi ieviest. Kad spīkeres amatā teicu, ka netikšos ar Krievijas – agresorvalsts – vēstnieku pēc 2014. gada Krievijas iebrukuma Krimā un kad aicināju Ukrainai sūtīt ieročus aizsardzībai, par to daži atļāvās vīpsnāt. Pēc dažiem gadiem šī pozīcija kļuva pašsaprotama. Nacionālā apvienība arī bija pirmā, kas aicināja gāzt "okupācijas stabu".

Foto: Armīns Janiks, Aizsardzības ministrija. Ādažu militārajā bāzē dienā, kad Valsts aizsardzības dienesta karavīri dod karavīra zvērestu.

Šodien drošība mums ir vissvarīgākais jautājums. Latvija ilgtermiņā būs droša tikai tad, kad Ukraina šajā karā uzvarēs. Ukrainai izaicinājumu ir pārpārēm, un viņu pārliecība ir apbrīnojama. Tā Ukrainai ļauj pastāvēt kā valstij, tā ļauj glābt un aizsargāt savus pilsoņus un saņemt Rietumu atbalstu.

Nesen, tiekoties ar Ukrainas deputātiem, atcerējos, kā mēnesi kopš kara sākuma aptumšotā vilcienā braucām uz Ukrainu, uz Kijivu. Jautājums bija viens: vai Krievijas karaspēks pa mums uzšaus… Mana ārlietu padomniece Argita Daudze, bijusī Latvijas vēstniece Ukrainā, negaidīti sāka dziedāt Ukrainas himnu "Izzudīs mūsu ienaidnieki, tāpat kā izzūd rasa saulē". Ukraiņu ticība savai valstij ir apbrīnojama. Mūsu kopīgais ienaidnieks agrāk vai vēlāk, bet – izzudīs. Uzņemot Ukrainu ES un NATO, būsim ieguvuši stiprus draugus, no kuriem daudz ko varam mācīties. Lai Ukraina uzvarētu iespējami drīz, ir jāatļauj ukraiņiem izmantot Rietumu ieročus militāro mērķu iznīcināšanā Krievijas teritorijā, jāpiegādā vajadzīgie ieroči un munīcija, kā arī jāsūta bruņoto spēku pārstāvji uz Ukrainu. Viņi var ievērojami palīdzēt, apmācot ukraiņu karavīrus, uzturot un labojot militāro tehniku, ieroču sistēmas. Tad Rietumvalstis būs daudz motivētākas uz Ukrainu sūtīt gan pretgaisa aizsardzības sistēmas, gan ātrākos tempos piegādāt munīciju un ieročus.

Ko nozīmē Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kad mūsu pasaules daļā ir karš?

Vēlētājiem šodien ir īpaša atbildība, lai Eiropas Parlamentā netiktu savēlēti Ždanokas idejiskie sabiedrotie, prokrieviskie no dažādām partijām un "biznesa" bīdītāji ar Krieviju. Vai arī tie, kuri liekulīgi sludina, ka esot "par mieru", taču nespēj pateikt, ka Krievija šajā karā ir agresors. Uzskatu, ka šādu kandidātu pozīcija ir pret Latviju kā drošu valsti, atklāto vai slēpti prokrieviska.

Piemēram, pret Grevcovu, kura Saeimas mandātu zaudēja un kandidē uz EP, ierosināta krimināllieta par Krievijas kara noziegumu attaisnošanu. Tikko "Stabilitātes" frakcija Saeimā iesniedza likumprojektu par nulles pilsonības variantu, proti – Latvijas valsts pilsonības dāvināšanu visiem nepilsoņiem. Sarosījušies prokrieviskie populisti un tie, kas Latviju velk Krievijas virzienā.

Diemžēl Latvijas politikā ir pārāk daudz Krievijas ietekmes aģentu, līdzskrējēju un arī to, ko sauc par noderīgajiem idiotiem. Krievija aktivizē savu aģentūru, draud ar provokācijām, diversijām un robežu pārzīmēšanu. Par Krievijas draudiem atklāti runā arī ārvalstu amatpersonas. Mūsu drošības iestādes strādā pastiprinātā režīmā.

Tādēļ, protams – visi, kuriem svarīga latviska un droša Latvija – 8. jūnijā ejiet uz vēlēšanu iecirkņiem!

Dažus no iesaistīšanās politikā atturējis "politiskais zīmogs" – proti, ka turpmāk visu mūžu šo cilvēku saistīs ar noteiktu politisko partiju, citus – nevēlēšanās kļūt par publisku personu, kuru publiski arī apspriež. Kā ar to sadzīvot?

Tā arī sadzīvot – to pieņemot! Saprotot, ka vērtēs katru soli – gan darba pienākumus pildot, gan brīvbrīdī. Nesen, braucot uz Alūksni, mani autobusā sazīmēja Laimas kundze, un pārrunājām visu, kas sakrājies uz sirds. Citkārt cilvēki sveicina un pienāk aprunāties uz ielas vai veikalā, citkārt redzu, ka nāktu, taču nevēlas traucēt. Mani gan visvairāk pārsteidz, ka sazīmē un pazīst pat sporta tērpā, ar saulesbrillēm, bez frizūras. Vai arī pludmalē.

Taču es ar Nacionālās apvienības "politisko zīmogu" lepojos – tas ir spēcīgs, tas nozīmē latviskas Latvijas un konkrētu politisko principu aizstāvību.

Ar to kritiku, kas izskan publiski, joprojām mācos sadzīvot. Šķiet, ka ne vienmēr visi pārmetumi ir pelnīti. Tad cenšos analizēt, vai pārmetumu pamatā ir kritizētāju pretējs politiskais viedoklis, vai ir racionāli argumenti. Bet mani joprojām priecē un dažkārt pat sajūsmina īpašs politikas vērošanas žanrs – karikatūra. Ēriks Ošs, Gatis Šļūka – mani bijušie "Latvijas Avīzes" kolēģi, un citi karikatūristi arī mani ir pavilkuši uz zoba. Bet mēdz teikt: ja par politiķi nezīmē karikatūras, tad viņš neeksistē.

Politiķiem mēdz vaicāt, kā viņi tiek galā ar spriedzi.

Jā, politika ir stresa pilns darbs. Taču spriedzes pietiek arī citās jomās. Apbrīnoju ķirurgus, kuri veic stundām ilgas operācijas, vai bērnudārza audzinātājas, kurām jātiek galā ar mazuļu grupiņām. Stress krājas, un, strādājot par Saeimas priekšsēdētāju, sapratu, ka man jāatrod veids, kā to neitralizēt. Tā nonācu pie ziemas peldēšanas jūrā. Tas palīdz sevi mobilizēt, rūda gan ķermeni, gan garu.

Daba ir tā, kas mums, latviešiem, vislabāk palīdz nonākt saskaņā ar sevi. Jūra man vienmēr patikusi. Arī esot ārpus Latvijas, vienmēr cenšos aizbraukt līdz jūrai vai okeānam. Tie dod brīvības sajūtu.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!