Foto: Publicitātes foto
"Eiropas Savienībai 10 gadu laikā jākļūst par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas ir spējīga uz ilgtspējīgu ekonomisko kāpumu, vairāk un labākām darbavietām un ciešāku sociālo saliedētību."

Nē, šis citāts nav ņemts no mūsdienu Eiropas dokumentiem, bet gan no Lisabonas stratēģijas – dokumenta, kuru Eiropas Savienības dalībvalstis apstiprināja 2000. gadā. Raugoties no šodienas skatupunkta, ir skaidrs, ka ambiciozais mērķis izrādījās nepiepildāms. Taču vēlme būt labākajiem nekur nav zudusi. Šobrīd Eiropa ir apņēmusies būt pirmrindniece sacensībā par zaļāku nākotni un līdz 2050. gadam sasniegt mērķi – kļūt par klimatneitrālu kontinentu. Ceļa karte šī mērķa sasniegšanai ir Eiropas Zaļais kurss – apjomīga likumdošanas pakete, kuru sāka izstrādāt 2019. gadā un kuru ir plānots pabeigt līdz nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, tātad jau nākamgad. Tā ietver 154 dažādus likumdošanas un procesuālos dokumentus, no kuriem tikai 49 pašlaik ir pilnībā pabeigti un darbojas tiesību aktos.

Maza atkāpe par personālijām. Savā ziņā Eiropas Zaļais kurss ir palicis bez "tēva", proti, galvenais Zaļā kursa uzraudzītājs – kreisais sociāldemokrāts Franss Timmermans (tas pats, kuru redzējām uz "Saskaņas" reklāmas plakātiem pirms iepriekšējām Eiroparlamenta vēlēšanām) –, nenostrādājis līdz sasaukuma beigām, pameta Eiropas Komisiju, lai startētu vēlēšanās savā dzimtajā Nīderlandē. Tā teikt, pacēla Zaļā kursa karogu, lai labi izskatītos zaļo vēlētāju acīs, bet tālāk lai citi tiek galā!

Mērķi jāsalāgo ar reālajām iespējām

Nav šaubu par to, ka Zaļā kursa virziens ir pareizs. Mēs visi gan individuālā, gan valsts līmenī varam pārskatīt savus paradumus, lai saimniekotu zaļāk un ilgtspējīgāk. Taču svarīgi to darīt pārdomāti, ņemot vērā katras dalībvalsts situāciju un reālās iespējas. Turklāt planētas klimata mērķus bez starptautiskas sadarbības sasniegt neizdosies. Eiropas Savienībā izmešu apjoms ir tikai 7% no pasaules kopējā, pirmajā vietā kā lielākais piesārņotājs ir Ķīna, tai seko ASV. Labā ziņa, ka arī Ķīna un ASV ir apņēmības pilnas cīnīties ar klimata pārmaiņām, bet šīs valstis to dara pēc citiem principiem nekā Eiropas Savienība. Ķīnas priekšrocība ir reto metālu ieguves resursi un attīstītas tehnoloģijas, līdz ar to saules bateriju un elektroauto attīstībā Ķīna ir krietni priekšā Eiropas ražotājiem. (Piemēram, ar Ķīnā ražotiem elektroauto var nobraukt divreiz vairāk kilometru ar vienu uzlādi nekā ar Eiropas ražojumiem.) ASV 2022. gadā pieņēma savu likumu paketi cīņai ar klimata pārmaiņām – "Inflation Reduction Act", kas paredz finansiālu atbalstu pārejai uz zaļajām tehnoloģijām. Eiropā tas radīja satraukumu, jo daudzi Eiropas uzņēmumi, kas strādā Zaļā kursa virzienā visdažādākajās jomās, tika pārvilināti uz ASV.

Eiropas Zaļā kursa galvenais uzsvars ir uz steigu, uz to, ka gribam pirmie sasniegt klimatneitralitāti. Salīdzinot ar skriešanas sacensībām, Eiropa vēlas pirmā šķērsot finiša līniju, bet skrējēja veselības stāvoklis ir otršķirīgs. Kaut knapi dzīvs, bet lai būtu pirmais! Vai tāda pieeja mums ir vajadzīga? Diez vai. Skrējējam ir svarīgi būt veselam gan finiša taisnē, gan pēc skrējiena. Nav brīnums, ka Briseles gaiteņos radītais Eiropas Zaļais kurss dalībvalstīs atbalsojas ar iesaistīto nozaru apjukumu un neapmierinātību. Lai cik cēli būtu Zaļā kursa mērķi, daudzi risinājumi radīti pēc principa "viens der visiem", nerēķinoties ar dalībvalstu atšķirīgajām situācijām un nodarot ekonomisku un sociālu kaitējumu. Kādu tieši – to aplūkošu turpmākajās publikācijās, padziļināti analizējot, ko katrai nozarei nozīmē Eiropas Zaļais kurss.

Ja skatāmies no Latvijas pozīcijām, mums nav svarīgākais tas, lai Eiropas Savienība kļūtu par pirmo klimatneitrālo kontinentu pasaulē. Latvijai ir svarīgi salāgot Zaļā kursa mērķus ar reālajām iespējām. Turklāt Latvija jau šobrīd ir viena no zaļākajām valstīm Eiropas Savienībā. Latvijas enerģijas avotu portfelī liels īpatsvars ir atjaunīgajiem resursiem (lielā mērā pateicoties HES), mums ir salīdzinoši lielas aizsargājamās dabas teritorijas, Latvijas radītais siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā (skat. attēlu).

Ja pie zaļo mērķu virzīšanas stūres ir lielākie piesārņotāji Eiropā (Vācija, Francija), kāpēc tiem, kas ir citā situācijā, jāievēro tie paši noteikumi? Ne jau Latvijas iedzīvotājiem ir jāmaksā par citu valstu nespēju būt zaļākām.

Strauji termiņi, mazs finansējums

Varētu teikt, ka Eiropas Zaļo kursu virza burkāna un pātagas princips. Diemžēl burkāns ir mazs, bet pātaga – liela. Pātaga – tie ir nosacījumi un straujie termiņi, kuros jāiekļaujas, citādi sekos sods; burkāns – finansiālais atbalsts no Eiropas Savienības, kas nav liels: tikai nedaudz virs 1% no Eiropas Savienības IKP. Manā skatījumā, šāds burkāna-pātagas princips ir absolūti nederīgs. Jau tagad ir skaidrs, ka Latvijai būs grūti izpildīt Zaļā kursa nospraustos mērķus, piemēram, nosiltināt ēkas tādā apjomā un termiņos, kā direktīva prasa. Vai arī, izpildot prasītos noteikumus lauksaimniecības jomā, iešausim sev kājā, liekot mūsu zemniekiem proporcionāli samazināt ražību vairāk nekā citām Eiropas Savienības valstīm, jo jau tagad lietojam mazāk augu aizsardzības līdzekļu nekā citi, bet tiks prasīts apjomu vēl samazināt. Bet kuru bez mums pašiem tas interesē? Eiropas Parlamenta līderiem šobrīd svarīgākais ir spodrināt spalvas pirms vēlēšanām, kur katrs izcīnītais izmešu procenta samazinājums nes papildu balsis no zaļi noskaņotiem vēlētājiem. Tiesa, ir arī piemēri, kur neapmierinātība ar valdošajiem politiķiem rodas tieši tādēļ, ka Eiropas Savienības līmenī netiek pietiekami pārstāvētas dalībvalsts lauksaimnieku intereses, piemēram, Beļģijā un Nīderlandē.

Šādu nopietnu likumdošanu kā Eiropas Zaļais kurss, kas ietekmēs mūsu dzīvi vairākas desmitgades, pieņemt iracionālajā priekšvēlēšanu laikā ir bīstami. Latvijas ārlietu resors, formulējot Latvijas valsts pozīciju Eiropas Padomē, pārsvarā līdz šim ir sekojis Vācijas un citu lielo Eiropas valstu redzējumam, bet Latvijas intereses ne vienmēr sakrīt ar šo valstu interesēm. Savukārt Zaļā kursa jautājumos valstu nostājas veidošanā priekšplānā visbiežāk nostājas vides ministrijas, kuru pozīcija bieži vien nerēķinās ar Zaļā kursa ietekmes ekonomiskajiem un sociālajiem faktoriem. Savā darbā Eiropas Parlamentā vienmēr esmu aizstāvējis Latvijas intereses, iestājoties pret pārlieku ambicioziem, dārgiem un nesamērīgiem priekšlikumiem, pat ja tas ir nozīmējis nepiekrist kolēģu vairākumam. Arī turpmāk sekošu līdzi Eiropas Zaļā kursa virzībai un skaidrošu, ko tas nozīmēs mūsu tautsaimniecības nozarēm un sabiedrībai kopumā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!