Ja skatāmies uz notikumiem pasaulē, šī gada rudens un ziema mums atgādina par skarbu mācību: drošība un stabilitāte nav pašsaprotamas vērtības. Es to izjūtu ik dienu Eiropas Parlamenta darbā, un šo pusgadu Briseles gaiteņos un sēdēs es varētu rezumēt ar vienu būtisku jautājumu: vai Eiropa tik tiešām ir spējīga iestāties par savām vērtībām – vai Eiropai joprojām ir vara, jeb Brisele tomēr neko vairs nevar(a)?
Ukrainas kara realitāte: vai esam pietiekami drosmīgi?
Kara šausmas Ukrainā ir kļuvušas par lakmusa indikatoru tam, cik lielā mērā Eiropa ir gatava aizsargāt brīvības un demokrātijas principus. Jā, Eiropas Parlaments kopš kara sākuma ir bijis aktīvs Ukrainas atbalstītājs, taču aiz solidaritātes izpausmēm reizēm slēpjas pārāk lēna, samudžināta un smagnēja politika.
Es uzskatu, ka mūsu pienākums nav tikai runāt par atbalstu. Eiropai ir jābūt drosmīgai savā rīcībā. Ukraiņiem ir nepieciešams bruņojums, nevis formālas debates par to, cik lielu risku tā došana vai nedošana nes. Šobrīd, skatoties uz ASV politiskajām pārmaiņām un Donalda Trampa atgriešanos pie varas, kas nozīmē grūti prognozējamu stratēģisko partneri, Eiropa vairs nevar atļauties paļauties tikai uz Atlantijas okeāna pretējā krasta sabiedrotajiem. NATO, protams, ir fundamentāls pamats Eiropas drošībai, bet mums ir jāmaina pašu loma tajā.
Kāpēc tas ir svarīgi? Jo tikai stipra Eiropa var nodrošināt, ka Ukrainas militārie panākumi nenotiek par vēlu, un ja vispār notiek. Ja pieļaujam kompromisus ar autoritārajām lielvarām, mēs ne tikai nodevīgi rotaļājamies ar Ukrainas nākotni, bet arī nopietni apdraudam savas valsts un Eiropas tālāku pastāvēšanu tādā formātā, kādā lielākā daļa no mums to vēlas un jūt.
Eiropas vājumpolitika: cena, ko mēs maksājam
Šodien neizlēmība Eiropas politikā katru dienu maksā simtiem cilvēku dzīvības. Kad rietumi neizdarīja pietiekami daudz, lai apturētu Krievijas agresiju jau 2014. gadā, tas noveda pie pilna mēroga kara, kurš nu jau plosās trešo gadu. Tomēr, es esmu skeptisks un neatbalstu ideju par mieru vai pamieru uz nepieņemamu kompromisu rēķina. Tas būs nepareizais signāls citām lielvarām un maniakāli orientētiem diktatoriem. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam aizmirst arī kara noziegumus, kuru skaits mērāms tūkstošos, un atsaukt sankcijas. Miers ar Putina režīmu nozīmētu vien esošo problēmu atlikšanu līdz nākamajai konfrontācijai. Un tad, esmu pārliecināts, izaicinājumi būs kā minimums dubultojušies.
Ko es redzu Eiropas Parlamentā? Jā, šeit ir spēcīgi Ukrainas atbalstītāji, bet reizēm valda izpratnes trūkums. Piemēram, mēdz dzirdēt argumentus, ka atbalsta mazināšana Ukrainai "nomierinātu" Krieviju vai samazinātu izmaksas Eiropai. Šāda domāšana ir bīstama un tuvredzīga. Manā skatījumā – vienīgā ilgtspējīgā miera garantija šobrīd ir Ukrainas pilnīga uzvara. Tas nozīmē, ka mums ir jāuzņemas līdzīgas grūtības, kādas ukraiņi iztur katru dienu.
Vai Eiropa ir spējīga izdarīt secinājumus?
Gruzijā notiekošie nemieri, Sīrijas diktatūras sabrukums, autoritārisma uzplaukums vairākās valstīs – visi šie notikumi parāda, ka brīvības un demokrātijas pamatprincips ir visai trausls. Vai Eiropa spēj mācīties no pagātnes un šodienas notikumiem, kuros vēsture ironiski, bet atkārtojas? Es bieži par to aizdomājos, klausoties citu deputātu un komisāru debates Briselē.
Manā skatījuma problēma ir nevis ideju trūkums, bet gan drosmes trūkums nelokāmai rīcībai. Eiropas militārā industrija ir labākais sliktais piemērs. Mēs daudz runājam par ieroču piegādēm, bet realitāte ir tāda, ka Eiropa nespēj pati sevi bruņot. Mēs joprojām esam atkarīgi no ASV, un tas nav pieļaujami, ja gribam būt neatkarīgi un pārliecināti par savu drošību.
Latvijas mazā, bet jaudīgā loma
Latvijas devums Ukrainas atbalstā ir milzīgs, ja salīdzinām ar daudz lielākām valstīm. "Twitter konvojs", kas turpina piegādāt atbalstu Ukrainai, pierāda, ka latviešu solidaritāte nav tikai skaista frāze vai nodrillēts lozungs. Bet arī mums ir jāturpina nenogurstoši un neatlaidīgi strādāt, lai saglabātu savu vietu Eiropas spēcīgo balsu vidū.
Eiropas Parlamentā Latvijas deputāti sadarbojas ne tikai savā starpā, bet arī ar citiem sabiedrotajiem, lai nodrošinātu reālu ietekmi. Mēs nevaram atļauties būt pasīviem. Mēs nedrīkstam būt formāli mandāti Briseles kabinetos, kas, aizbildinoties ar skaitlisko mazbalsību Parlamentā, "kaut kā" vadām savas dienas lielāku nāciju paēnā. Īpaši šobrīd, mums jārok dubultā un pat vēl vairāk. Turklāt, ikviens Latvijas pilsonis var iesaistīties, paužot savu viedokli vai prasot drosmīgāku politiku no saviem pārstāvjiem Eiropā.
Kas tālāk? Vai Eiropas izšķirošais brīdis?
Janvārī Briselē notiks augsta līmeņa konference, kurā piedalīsies eksperti, politiķi un aktīvisti no visas pasaules. Mēs runāsim par Eiropas vājuma cenu un nepieciešamību pārskatīt savas prioritātes. Es ceru, ka šī diskusija nebūs tikai kārtējais simboliskais žests, bet gan reāls pamats un sākums pārmaiņām. Es sagaidu, ka Eiropa no birokrātijas, ērtās kompromisu politikas, agresoru un to roklaižu interešu ucināšanas un šabloniskas sēžu retorikas pievērsīsies "dūre galdā!" taktikai. Nav īstais laiks liberālai pūkainībai, kad slikti audzināti kaimiņu puišeļi aiz žoga atklāti spēlējas ar sērkociņiem. Likšanas kaktā audzinošā efektivitāte sen jau ir nokavēta. Šobrīd tādus var pārmācīt tikai ar kārtīgu siksnu.
Un tieši tas ir tas, ko sagaidu no mums visiem – drosmi, aktīvu rīcībspēju un spēju ieraudzīt lielāko bildi perspektīvā. Eiropas vēsture pierāda, ka lielākais drauds nav tikai ārējs ienaidnieks, bet arī pašapmierinātība un bailes no pārmaiņām. Mūsu ierastā komforta zona jau sen ir bīstama ilūzija. Gribam vai nē, bet gan Eiropai, gan mums ir jāmainās, jo tikai tā mēs varam būt droši par savu un nākamo paaudžu nākotni.
Materiāls sagatavots ar Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas finansiālu atbalstu
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!