Tieši saskarsme ar nezināmo aktivizē bērna abstraktās domāšanas attīstību, kur bērns neviļus sastopas ar nāvi kino, grāmatās, spēlēs, dzīvē ar augu un dzīvnieku piemēru. Bērns pamana cēloniskos sakarus un pakāpeniski sāk apzināties parādību galu. Viņa pasaules aina aktīvi veidojas, un šī tēma sāk ļoti interesēt.
Bērni piecu līdz septiņu gadu vecumā ir mazi filozofi
Viņi pēta pasauli un cenšas rast atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem, kurus izprast grūti ir pat pieaugušajam. Dzīves gala apzināšanās ir ne tikai viens no psiholoģiskās pieaugšanas posmiem, bet arī eksistenciālā krīze, kuru ar pieaugušo rūpēm un palīdzību var pārvarēt bez stresa un psihotraumām. Saskaroties ar bērnu bailēm no vecāku zaudēšanas, galvenais ir mierīgi reaģēt, lai nenodot bērnam pašu satraukumu. Var paskaidrot, ka katrs cilvēks kādreiz mirs, taču vairums dzīvo ilgi jo ilgi, pastāstīt, ka jūs dzīvosiet ļoti ilgi un kad pienāks laiks, bērnam būs jau savi bērni vai pat mazbērni.
Vai ir vērts ņemt bērnu līdzi uz bērēm?
Tomēr ne vienmēr, saskaroties, ar sērīgiem notikumiem, mēs praksē varam rast pareizos vārdus, jo tēma ir sāpīga arī mums pašiem. Kā pastāstīt bērnam, kāpēc viņš vairāk neredzēs sev tuvu cilvēku? Kā iemācīt pārdzīvot zaudējumu, nenoslēgties sevī un nepazust? Kā paskaidrot notikušo un nesabaidīt? Vai bērns jāņem līdzi uz bērēm un bēru mielastu?
Mūsu kultūrā nāves un tās saistīto ceremoniju tēma ir aizliegta atšķirībā no, piemēram, meksikāņu vai japāņu kultūras. Par to nav pieņemts runāt ikdienā, tāpēc tas dažreiz noved pie sarežģītiem pedagoģiskiem uzdevumiem. Daudzi vecāki dod priekšroku visvienkāršākajam veidam – pateikt, ka tuvs cilvēks ir devies debesīs un tagad no turienes vēros sev tuvos cilvēkus, sargās un priecāsies par viņiem. Tomēr vecuma psiholoģijas speciālisti atzīmē, ka šādās situācijās svarīgi būt atklātiem, citādi jūs riskējat zaudēt bērna uzticību arī citos jautājumos. Bērni nolasa mūsu emocijas, bailes un patieso attieksmi pret notiekošo, viņi mācās no mūsu uzvedības.
Savu viedokli, balstoties uz ilggadējo pieredzi, pauž apbedīšanas biroja "Dievs Svētī" direktors Genādijs Vozņaks: "Protams, mēs parasti neiesakām iesaistīt mazus bērnus bēru sadzīviskajā procesā, teikt viņiem, ka cilvēku ieliks zārkā, apraks un tā tālāk. Tas var nobaidīt un izraisīt miega traucējumus vai pat fobijas. Taču psihologi, kas uzrauga mūsu darbinieku kvalifikācijas celšanu, iesaka būt godīgiem pat ar maziem bērniem. Labāk parādīt ar savu piemēru, ka no šīs tēmas nav jābaidās. Ja jūs, piemēram, audzināt bērnu ar reliģiskām tradīcijām, pastāstiet viņam/viņai par saviem uzskatiem bērna vecumam pieņemamā formā. Ja esat agnostiķis, var atbildēt godīgi – es nezinu, kas ar mums notiek pēc nāves, taču domāju, ka ar to viss nebeidzas".
Ja ģimeni piemeklējusi nelaime, nevajag bērnam aizliegt pārdzīvot to pēc viņa prāta, lūgt viņu neraudāt un neskumt. Pacentieties nedot neizpildāmus solījumus, piemēram, "Es nekad nemiršu", lai nākotnē saglabātu uzticību. Tāpat speciālisti neiesaka sajaukt mazulim prātu ar metaforiskiem nāves salīdzinājumiem ar miegu vai tālu ceļu, kā arī saistīt to ar pazīstamiem ikdienas jēdzieniem – tādiem kā slimnīca vai medicīniskā palīdzība.
Nāves tēma un pārejas vecums
Pusaudžu vecumā domāšana attīstās strauji, bērni spēj pilnībā apzināties dzīves galu un, ja viņi to vēlas, viņiem ir tiesības piedalīties mirušā aizvadīšanā un pārvarēt visas sēru stadijas līdzvērtīgi pieaugušajiem.
Rituālie pasākumi ir svarīgi ne tikai mirušajam, tie ir arī daļa no rūpēm par to cilvēku psiholoģisko veselību, kuri pārdzīvo zaudējumu. Bēres kļūst par instrumentu, kas ļauj posmu pēc posma, soli pēc soļa atzīt faktu, ka cilvēka vairs nav, un pieņemt to kā dzīves daļu. Turklāt rituālās darbības palīdz tikt galā ar neizbēgamo vainas sajūtu, ka mēs dzīves laikā nepaspējām iedot vairāk, mīlēt vairāk, rūpēties, pateikt ko vairāk. Gan pieaugušajam, gan pusaudzim, kas tikai sāk uzņemties dažāda veida atbildību, šis ir nozīmīgs posms, kad pusaudzis var izrādīt savu pēdējo cieņu.
Apbedīšanas biroja "Grantis" administratore Svetlana dalās ar savu profesionālo pieredzi: "Mūsu darbinieki periodiski konsultējas ar profesionāliem psihologiem un var pateikt, ka bēru mielasts un citi rituāli tiek organizēti ne tikai cieņas pret mirušo izrādīšanai, bet arī mums, lai nomierinātu sevi, ka mūs arī neaizmirsīs. Tā ir iespēja aizdomāties, uz neilgu laiku pārstāt steigties. Cilvēki bērēs atrodas ļoti tuvu gala tēmai, taču ikdienā mēs visi nēsājam rozā brilles. Tas ir laiks un telpa, kas ir speciāli paredzēts sāpju, emociju, asaru pārdzīvošanai – tik, cik nepieciešams. Tā ir iespēja apraudāt kaut ko savu, pat ja jūs nebijāt tuvi ar aizgājēju".
Septiņi soļi, lai sagatavotos sarunai ar bērnu
Mazuļiem ir raksturīgi projicēt jaunas zināšanas uz sevi. Lai cik ideāla nebūtu jūsu uzvedība, iespējamība zaudēt vecākus vienmēr izraisa bērnā bailes. Mēs apkopojām galvenos ieteikumus, kā uzvesties tādā sarežģītā situācijā:
- Nebaidieties. Bērnu acīs tētis un mamma ir drošības garanti. Ja baidās vecāki, tad arī mazulis jūtas neaizsargāts, tādēļ sagatavojieties tam jau iepriekš.
- Sauciet lietas to īstajos vārdos. Nāves salīdzināšana ar ceļojumu vai aizmigšanu var provocēt bailes un fobijas.
- Runājiet saprotamā valodā. Jo mazāks bērns, jo mierīgākām un īsākām jābūt jūsu atbildēm. Papildiniet tās ar sīkāku informāciju pakāpeniski un nebaidieties no dīvainiem jautājumiem. Sekojiet tam, lai nepārslogotu mazuli ar informāciju.
- Necentieties būt viszinoši. Šī tēma ir sarežģīta pat pieaugušajiem. Nekautrējieties atzīt, ka atbildot uz jautājumu, jūs sakāt tiešo to, kam paši ticat. Frāzes "Es precīzi nezinu, taču tā domāju" vai "Neviens precīzi nezina, kas notiek pēc nāves" ir normālas un pieļaujamas.
- Esiet uzmanīgi. Bērns ne vienmēr atskaņo jautājumus, kas viņu uztrauc. Ja pamanāt, ka viņa uzvedība ir mainījusies, uzradušās bailes no tumsas, miega vai vientulības, pašiem jāuzsāk saruna.
- Neatbildiet steigā. Ja nav laika, atlieciet sarunu un paskaidrojiet bērnam iemeslu: "Tas ir nopietns jautājums, apspriedīsim to pēc pusstundas".
- Esiet atbalsts. Ja jūtat, ka netiekat galā ar atbalstu un jums pašiem ir nepieciešams atbalsts, labāk meklēt psiholoģisko palīdzību pie speciālistiem. Visi psihologi bez izņēmuma, ar kuriem mēs konsultējāmies, uzstāj, lai rūpes par bērniem sāktos ar pašpalīdzību.
Iepazīties ar ieteikumiem, kā palīdzēt cilvēkam zaudējuma brīdī, var rakstā "Dievs Svētī". Pateicamies par apbedīšanas uzņēmuma "Grantis", "Dievs Svētī" un "Rīgas kapi" darbinieku un ārštata psihologu informatīvo atbalstu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!