"Valsts eksistē nevis tāpēc, lai radītu paradīzi virs zemes, bet, lai neļautu tai pakāpeniski pārvērsties par elli". N.A. Berdjajevs
Šis raksts tapis fragmentāri jau sākot no augusta, kad Latviju vēl nebija satraukušas ziņas par divciparu inflāciju un viena valsts ierēdņa atstādināšanu, nebija vēl manifestācijas pie Saeimas, briestošie pieprasījumi par valdības atstādināšanu un aicinājumi par parakstu vākšanu izmaiņām Satversmē. Tagad pat sākušās runas par politisko krīzi valstī un jaunas – 4. Atmodas nepieciešamību. Taču teiksim atklāti – krīze iestājās jau sabrūkot PSRS un turpinājās katrā tās sastāvdaļā arī pēc tās sabrukuma. Jautājums ir tikai, cik nopietni katra jaunā vai atjaunotā valsts to uztvēra un definēja savā Konstitūcijā. Latvijas politiskā virsotne tobrīd uzskatīja, ka galvenais ir atgūt neatkarību un atjaunot vecās Satversmes darbību.

Atcerieties populāro 3. Atmodas lozungu: "Pastalās, bet brīvi!". To ar asarām acīs skandināja gandrīz vai katrā sapulcē. Pēc neatkarības atgūšanas tautai tika pasniegts jauns un ilgu laiku spēlējošs sauklis: "Galvenais veikt privatizācijas procesu un tirgus attiecības visas lietas nokārtos pašas par sevi". Tā varētu vēl un vēl atgādināt būtiskus momentus šajos ---padsmit gados, gan par brīnumzemi ES, gan par drošo paspārni NATO. Tikai ne reizi neviens pie varas nonākušais politiskais grupējums nevēlējās nodefinēt to, ka valsts ir pārejas perioda krīzes stāvoklī. Saka, vēsture mēdz atkārtoties, tikai otro reizi farsa veidā... Pirmo Latvijas valsti uzcēla no gruvešiem, otro tādā pārvērtīs. Politiski, ekonomiski un morāli. Katram sava pieredze, man sava. Tā arī ir sekojošo pārdomu avots.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit