Apsēstība ar finansiālo labklājību un patērēšanu
Ja paskatāmies reklāmas, rodas iespaids, ka mūsu ideāls ir pilnīgi traks vai infantils cilvēks, jo viņš ir absolūti laimīgs, nopircis matraci vai pareizos makaronus. Cits staro laimē par iegūto ātro kredītu un aicina pārējos pievienoties leiputrijai. Ja kaut nedaudz ieslēdzam veselo saprātu, saprotam, ka ne ātrie kredīti, ne makaroni laimi nerada. Nav pierādījumu par laimes pieauguma atbilstību finansiālo ienākumu pieaugumam. Izpētīts, ka nabadzībā cilvēks ir nelaimīgs, taču, sasniedzot noteiktu ienākumu līmeni, laimīgums vairs nepalielinās proporcionāli ienākumu pieaugumam. Parādās arī jaunas tendences – jaunieši vairs nesteidzas pirkt dzīvokli vai krāt naudu.
Apmātība ar jaunību un tievumu
Šķiet diezgan nožēlojami, ka sievietei jebkurā vecumā jāizskatās divdesmitgadīgai, slaidai, līdzīgai modelei. Tie ir apsēstības modeļi, kādiem visiem jābūt. Ja neesi sevi samodelējis pēc pareizā parauga, ir ciešanas, jo visi taču grib redzēt tevi jaunu un slaidu. Pamēģiniet apaļīgai sievietei pateikt, ka viņa tāda apaļa jums patīk! Viņa uz jums skatīsies kā uz perversu, ne visai gudru tipu vai, labākajā gadījumā, kā uz draugu, kurš negrib viņu sāpināt. Saprotams, ka Džordžam Klūnijam viņa tāda apaļa nepatiktu, bet tam taču nav nozīmes. Vai tā nav apmātība?
Maniakāla apmātība ar laimi
Mūsdienās ir moderni tirgot laimi. Dažādi lektori piedāvā īsus un efektīvus kursus, kas iemācīs būt laimīgam. Turklāt rodas iespaids, ka paši lektori un auditorija tic, ka ir iespējama nepārejoša laime, ja vien tiek pielietota pareizā metodika. Vai tā nav apmātība? Katrs taču zina, ka, dzīvojot dzīvi, neviens nav katru brīdi, katru mirkli juties laimīgs. Taču, ja jau "Facebook" ir pilns ar laimes vēstītājiem un cilvēkiem, kas apliecina nepārejošas laimes esamību, tad varbūt, ka nākamā metodika, nākamā lekcija, nākamā meditācija, apzinātība, reliģija, psihoterapija... dos kāroto nepārejošo laimi.
Apmātība ar veiksmīgumu
Ja labi mācīsies skolā, arī dzīvē ies labi. Ja vari nopelnīt miljonu, esi veiksminieks. Ja vari uzvarēt sacensībās, esi veiksminieks. Turklāt veiksmīgumu, piemēram, labas atzīmes skolā, uzskata par neapšaubāmu mērauklu kaut kam ļoti labam. Arī skolu labums tiek vērtēts pēc skolēnu nopelnītajām atzīmēm. Diemžēl realitāte ir cita – jo aizrautīgāk bērns tic šai atzīmju sistēmai, jo lielākas traumas viņš iegūst pēc tam. Izrādās, ka veiksmi turpmākajā dzīvē nosaka spēja komunicēt, uzņēmība, radošums, elastība. Katra gaumei ir pieejama sava apmātība. Piemēram, ārsti ir apmāti ar pārmērīgu strādāšanu, palīdzēšanu – strādā, kamēr krīt. Biznesmeņi ir apmāti ar pelnīšanu, sportisti ar visaugstāko rezultātu sasniegšanu. Tādu piemēru ir bezgala daudz.
Kādēļ par to satraucos?
Visas iepriekš aprakstītās idejas ir tālu no realitātes. Diemžēl rodas iespaids, ka cilvēki šīm idejām pārsvarā tic un izmisīgi cenšas kļūt veiksmīgāki un laimīgāki. Taču, dzenoties atbilst šiem ideāliem, cilvēks pilnībā pazaudē sevi un parasti nonāk kādā lielā nelaimē. Labas atzīmes nepasargā no vientulības. Biznesmenis, dzenoties pēc peļņas, var pazaudēt ģimeni. Daudzi sportisti, beidzot karjeru, bieži smagi slimo un ātri nomirst. Jo vairāk sieviete ilgojas pēc sapņu prinča, jo grūtāk viņai mīlēt normālu vīrieti.
Mūsu informācijas telpa ir pārbagāta ar dažādām maniakālām idejām. Ja mēs tās kultivējam, tas mūs padara ievainojamākus. Tiek bruģēts ceļš izmisumam, neveiksmei, depresijai, veģetatīvajai distonijai, jo visas iepriekš minētās maniakālās idejas ilgtermiņā cilvēku padara vājāku. Adaptēties nemitīgi mainīgajā pasaulē cilvēkam palīdz pavisam citas vērtības.
Kādi cēloņi rada un stimulē apmātību rašanos?
Ārējie cēloņi. Tirgus ekonomika. Kapitālisms. Tirgus ekonomika sākotnēji bija paredzēta, lai kalpotu cilvēkam apmainīties ar precēm, labāk dzīvot. Pamazām, kā jebkura sistēma, tirgus ekonomika sāka ekspluatēt cilvēku – tev jāpērk vairāk, tev jāpelna vairāk, tu esi mans vergs. Cilvēki skrien pelnīt, pirkt, aizmirstot par daudzām citām savām vajadzībām. Cilvēks pazaudē saikni ar sevi, viņš vairs nejūt savas vajadzības. Agrāk viņam patika zīmēt un dejot, tas deva lielu gandarījumu. Tagad ir tikai darbs, mājas, darbs un nekam citam nav laika – un arī negribas. Ekonomika ir pabarota, cilvēks ir pazudis. Cilvēkam tiek solīta leiputrija. Uz leiputriju tad arī jāskrien. Ja visi skrien, arī man jāskrien. Ja viss bars kaut kur skrien, man arī jāskrien. Tā ir ļoti spēcīga bioloģiska programma.
Iekšējie cēloņi. Iedomāta visvarenība. Es varu sasniegt vairāk, vēl vairāk, vēl vairāk. Es esmu vislabākais. Es esmu neievainojams. Manām iespējām nav robežu. Es zinu, kas ir labi, kas ir slikti. Es esmu pasaules centrs. Manas vajadzības ir vissvarīgākās. Citiem ar mani jārēķinās. Šī ir ļoti dziļa un neizdzēšama bioloģiska programma, taču šīm egoistiskajām izjūtām un interpretācijām nav nekāda sakara ar realitāti. Apkārt ir miljoni tādu pašu cilvēku ar savu neatkārtojamo "es", taču viena cilvēka unikalitāte nevar būt vislabākā, vispareizākā vai vēl kāda vis... Visvarenībai ir iznīcinoša turbulence. To var salīdzināt ar braukšanu reibumā, kad cilvēks pilnā ātrumā ietriecas stabā. Visi noveco, neviens nepaliek mūžīgi jauns – bums stabā! Visi ciešam neveiksmes – bums! Nesanāk, kā iecerēts, – bums! Piedzīvojam tuvu cilvēku zaudējumu – bums! Neesam paši svarīgākie šajā pasaulē – bums!
Slēptā mazvērtība. Tā nemitīgi klusiņām čukst: tu nekas neesi, tu citiem nepatīc, tevi pametīs, tevi nepamanīs. Šis mehānisms liek ielēkt iedomātajā visvarenībā, lai nejustu savus kompleksus. Savukārt visvarenība stimulē mazvērtību, jo tā nav īsta, bet iedomāta visvarenība.
Idealizācija. Cilvēks domā, ka attiecības var būt bez sāpēm, dusmām un strīdiem. Kādu laiku tas ir iespējams, tad viss izjūk, jo realitātē vienmēr ir negatīvās emocijas, kuras uzkrājoties agri vai vēlu nogremdē kuģi. Ideālais skolotājs vai priekšnieks nemaz tik ideāls nav. Spilgts idealizācijas piemērs ir 2008. gada krīze. Cilvēkiem šķita, ka viss noteikti ies tikai uz augšu. Ja visi tā domā un ņem kredītus, es, gluži dabīgi, arī piedalos. Parasti atjēdzamies tikai pēc sāpīga kritiena. Arī idealizācija ir ļoti spēcīga neizdzēšama bioloģiska programma.
Nespēja pārdzīvot zaudējumu. Normālos apstākļos pārdzīvot zaudējumus mācāmies visu dzīvi. Šī programma mūsos ir neaktivētā stāvoklī. Ja trīs iepriekšējās programmas darbojas automātiski ar mežonīgu spēku, tad pie šīs programmas aktivēšanas daudzus gadus rūpīgi jāstrādā. Taču mēs varam iemācīties pārdzīvot zaudējumus un neveiksmes. Un tad varam dzīvot šajā pasaulē, pieņemot sevi neperfektu un pasauli netaisnīgu.
Visi minētie mehānismi vairāk vai mazāk, apzinātāk vai neapzinātāk darbojas katrā. Jo varenāks cilvēks vēlas būt, jo tālāk no realitātes viņš dzīvo, jo smagāk kritīs un sasitīsies.
Kā atbrīvoties no apmātības?
Neviens nevar būt brīvs no cilvēka dabas. Nav iespējams sevi atbrīvot no vēlmes būt vislabākajam. Nav iespējams izvairīties no zaudējumiem. Nav iespējams ideāls cilvēks vai ideāla ticība. Taču ir iespējams sadzīvot ar savu bioloģisko nekontrolējamo dabu, un ir iespējams nemitīgi mācīties adaptēties mainīgajā ārējā realitātē.
1. Domāt ar savu galvu, nepakļauties sabiedrībā valdošajām apmātības idejām. Mācos to, kas mani interesē. Mācos tik daudz, cik man vajadzīgs. Attīstu savu radošumu. Ieklausos sevī – kas man patīk, kas nepatīk, kas attīsta, kas grauj. Varu attīstīt savas kompetences, varēšanas, prasmes.
2. Ar citiem cilvēkiem sadarbojos. Esmu vērtība jau tagad, un citi cilvēki ir vērtība. Katram var būt atšķirīgs viedoklis, un tas ir normāli. Nevajag cīnīties ar citiem, bet realizēt savas idejas. Pēdējo gadsimtu laikā vardarbība pasaulē mazinās. Vardarbība vairs nav modē. Sadarbība un komunikācija aizvien vairāk palīdz cilvēkam dzīvot modernajā pasaulē. Izpētīts – jo vairāk cilvēks māk veidot pietiekoši labas attiecības, jo laimīgāks dzīvo.
3. Neveiksmes un kļūdas ir normāla dzīves sastāvdaļa. Tās var pārdzīvot, izsāpēt un iet tālāk. Labi ir no kļūdām mācīties, tās labot. Zaudējumus var pārdzīvot. Zaudējot tuvu cilvēku, vienmēr sāp, tas ir normāli. Lai iemācītos izsāpēt zaudējumus, nepieciešama citu cilvēku klātbūtne.
4. Attiecībās vienmēr būs patīkamais un būs arī nepatīkamais. Ar nepatīkamo un grūto var iemācīties tikt galā. Nevienas attiecības nebūs ideālas. Es neesmu vislabākais, es neesmu visgudrākais. Varu kļūdīties, kaut ko nesaprast. Tāpat arī citi.
5. Nekas nav ideāls.
6. Varu būvēt savu pašvērtējumu. Jāatrod savs ceļš. Apkārt un sevī ir daudz saldu kārdinājumu. Ļoti gribas sevi apmānīt. Ja kaut kas šķiet ideāls, visdrīzāk, tas ir pašapmāns. Ja kaut kas šķiet tikai slikti, visdrīzāk, tas ir pārmērīgi negatīvs vērtējums.