Mēdz teikt, ka cilvēka dzīve ir nepārtraukta kļūdu ķēde. Bet to var attiecināt arī uz valstīm, nācijām, tautām, visu cilvēci, kuras vēsture ir kļūdu pārpilna. Bet vienu kļūdu par tādu saukt nav iespējams – tas ir karš.
Dažādos uzziņu avotos un skaidrojumos karu sauc par cīņu, konfliktu, agresiju, sadursmi, invāziju, intervenci vai tamlīdzīgi, kaut gan faktiski karš ir divu cilvēces daļu savstarpēja nogalināšana. Vai cilvēce no savām kļūdām un kariem ir mācījusies? Kaut ko sapratusi, secinājusi, nolēmusi? Vairāk vai mazāk. Vismaz mums, 21. gadsimtā dzīvojošiem cilvēkiem, tā šķita līdz 2022. gada 24. februārim.
Lai labāk izprastu Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā, kas īstenībā sākās jau 2014. gadā, svarīgi zināt, saprast, apzināties un atcerēties, ka maniakālā, lielummānijas un mazvērtības kompleksa māktā un vajāšanas mānijas pārņemtā Kremļa necilvēka, precīzāk – izdzimteņa, un viņa vasaļu rīcība ir loģisks turpinājums un sekas cēlonim, kura saknes stiepjas tālā pagātnē.
Viss sākās 19.gadsimta vidū, kad, "pateicoties" Marksa un Engelsa izdotajam "Komunistiskās partijas manifestam", pa Eiropu sāka klīst komunisma rēgs. Pamazām tas aizklīda arī līdz Krievijai, un 1917. gadā kreisera "Aurora" šāviens Petrogradā signalizēja par militāra apvērsuma sākumu, vēlāk sauktu par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju. Šāviens ne tikai uz daudziem gadu desmitiem sabojāja un joprojām bojā gaisu visā pasaulē, bet arī vēstīja pasaulei par jauna, līdz tam vēl nebijuša – padomju cilvēka jeb homo sovieticus – piedzimšanu. Tolaik homo sovieticus tā nesauca, bet līdz ar Ļeņina boļševiku valdības pārvākšanos no Pēterburgas uz Maskavu sāka saukt – "moskaļi". Līdz ar šāvienu boļševiki bez ceremonijām sāka pievākt un piesavināties visu līdz tam etniskajiem krieviem piederošo.
Kas ir mūsdienu Krievijā nospiedošā vairākumā un citviet pasaulē, arī Latvijā, vēl joprojām esošais un Homo sapiens būtībai svešais homo sovieticus?
Ārēji mums līdzīgs divkājains primāts. Bet vairāk nekādas līdzības, jo šim radījumam nepiemīt reālistiska pasaules uztvere, pilnībā trūkst garīgās enerģijas, sirdsapziņas, spējas un vēlēšanās patstāvīgi domāt, būt kritiskam un paškritiskam, nav savas teritorijas, kultūras, dzimtenes (kā skandēja populārā padomju laika dziesmā – "mana adrese nav ne māja, ne iela, mana adrese – Padomju Savienība") un reliģijas: "Ateists nevar būt krievs, ateists uzreiz pārstāj būt krievs." (Fjodors Dostojevskis)
Šis radījums ir padomju ideoloģijas radīts mutants – bez individualitātes un imūns pret jebkādām Homo sapiens inteliģentuma izpausmēm, ko nodrošina homo sovieticus būtībā iekodēts un tikai šim radījumam raksturīgs unikāls gēns ar unikālu spēju saglabāties un pārmantoties un spēju izjaukt Homo sapiens genofondu, lai līdzīgi vīrusam ieperinātos miljoniem Homo sapiens būtībā.
Rakstot šīs rindas, atcerējos ģeniālā krievu aktiera Inokentija Smoktunovska pēdējā intervijā izteikto viņa vislielāko vēlēšanos: "Saglabājiet krievu inteliģences genofondu!"
Daudzu gadu laikā darbodamies ārvalstīs, esmu mēģinājis teātra kolēģiem, paziņām, draugiem un citiem cilvēkiem izskaidrot atšķirību starp homo sovieticus un krievu cilvēku. Jāatzīst, ar atšķirīgām sekmēm. Tas ir saprotams, jo šie cilvēki, visu mūžu dzīvodami kultūrvēsturiskās un demokrātiskās valstīs, tā arī nespēja līdz galam izprast, kas tas homo sovieticus vispār tāds ir, proti, nespēja izprast, ka savā būtībā tas ir pretdabisks, Homo sapiens būtībai svešs radījums.
Ko homo sovieticus un krievu atšķirības sapratne mainītu? Apzināšanos, ka karu Ukrainā neuzsāka un genocīdu neīsteno krievi – sirsnīgi, atklāti, atsaucīgi cilvēki ar plašu dvēseli un unikālu kultūru, bet homo sovieticus. Arī apzināšanos, ka Kremļa izdzimtenis un viņa vasaļi nav krievi, bet tipiski homo sovieticus.
Fašistiskais karš un genocīds Ukrainā ir vēl viens pārbaudījums cilvēcei un cilvēcībai (cerēsim, šāda veida pēdējais), un tā būtu vēl viena cilvēces kļūda un drāma krieviem – homo sovieticus un krievus mest pār vienu kārti.
Kāpēc cilvēki visā pasaulē piedzīvoja šoku, uzzinot par Krievijas iebrukumu Ukrainā un redzot, kas un kā tur notiek? Viens no iemesliem (varbūt galvenais) – Krievijas nīstie Rietumi savā demokrātiskajā naivumā un labticībā pat iedomāties nevarēja, ka Krievija, kura Otrajā pasaules karā arī zaudēja cilvēku miljonus un cieta milzīgus postījumus, var būt spējīga uz kaut ko tik necilvēcīgu.
Un Rietumi pieļāva milzīgu kļūdu, naivi iedomādamies, ka līdz ar Padomju Savienības sabrukumu 1991. gadā pazudīs viss, kas saistīts ar jēdzienu "padomju". Tā domāt vedināja arī Gorbačova perestroika un neilgā demokrātijas ieelpa Jeļcina laikā. Bet tad... Kremlī atkal ieperinājās homo sovieticus, kādu pasaule pēc Staļina nebija redzējusi.
Varas centralizācija, agresivitāte, vardarbība, pretinieku un citu netīkamo fiziska iznīcināšana, divkosība, alerģija pret demokrātiju, cilvēktiesībām un tiesiskumu ir tikai dažas homo sovieticus ciltstēvu – boļševiku – raksturīgākās īpašības, kuras Kremļa izdzimtenis ir pārmantojis pārpārēm kā neviens cits homo sovieticus.
Viņa rīcības pamatā ir neārstējama psiholoģiska trauma, kuru cilvēki ir piemirsuši vai nezina. Proti, viņa acu priekšā tika sagrauts Berlīnes mūris, kas acīmredzot viņam simbolizēja padomju impērijas sabrukumu, ko viņš uzskata par "lielāko ģeopolitisko katastrofu 20. gadsimtā". Tāpēc viņa sapnis un dzinulis kopš kļūšanas par Krievijas Federācijas "imperatoru" jeb 20./21. gadsimta caru Ivanu Bargo ir atjaunot un paplašināt kādreizējo Krievijas impēriju...
Jā, Padomju Savienība, šis monstrs uz ļumīgajām māla kājām, beidzot sabruka, bet... homo sovieticus nekur nepazuda. Palika! Palika Krievijas Federācijā un citviet pasaulē. Arī Latvijā. Lai pēc Otrā pasaules kara turpinātu padomju nācijas izveidi, okupētajā Latvijā (arī citās "brālīgajās" republikās) masveidīgi iesūtīja tūkstošiem homo sovieticus, galvenokārt no Krievijas.
Kas cits, ja ne homo sovieticus Krievijas Federācijā atbalsta Kremļa izdzimteni un līdz ar to arī viņa vasaļu hierarhisko piramīdu? Dažādi informatīvie avoti liecina, ka tādu ir vairāk par 70%. Šajā procentu biomasā noteikti ir tādi, kuri neatbalsta, bet baiļu dēļ neiebilst, līdz ar to piekrītot visam notiekošajam. Bet tos, kuri tomēr uzdrošinās neklusēt, neatbalstīt, iebilst, nepiekrist un protestēt, Kremļa izdzimtenis tagad pasācis saukt par "salašņām un nodevējiem, kurus vajag izspļaut ārā"...
Šie "salašņas" un "nodevēji" ir ne tikai etniskie krievi, bet arī citi krieviski runājošie, kuriem izdevās izvairīties no homo sovieticus gēna ieperināšanās viņu būtībā vai kuri saņēmās drosmi un to izspļāva ārā. Diemžēl Krievijas Federācijā viņu ir gaužām maz.
Pakāpeniski etnisko krievu kļuva mazāk arī Padomju Savienībā, jo tos, kuri tolaik atklāti nepieņēma vai pretojās boļševikiem un padomju ideoloģijai (galvenokārt tie bija materiāli nodrošināti cilvēki, inteliģence un citi izglītoti cilvēki), miljoniem noslepkavoja "sarkanā terora", Staļina "lielā terora" un dažādu nacionālo "tīrīšanas" operāciju laikā vai uz aizdomu vai denunciāciju pamata aizsūtīja "pāraudzināšanai" uz gulaga nometnēm. Proti, no padomju represīvā režīma etniskie krievi cieta ne mazāk kā citu nāciju un tautu pārstāvji.
Bet bija arī tādi, kuri varaskāres, labklājības, privilēģiju, karjeras vai citu iemeslu dēļ apzināti kļuva vai izlikās par homo sovieticus. Arī Latvijā.
"Humāni" reformētā veidā "pāraudzināšana" turpinās arī mūsdienu Krievijā, arī pret bērniem un pusaudžiem. Lai etnisko krievu un citu "salašņu" un "nodevēju" būtu vēl mazāk, Krievijas Federācijas skolās jau sākusies homo sovieticus gēna paātrināta ieperināšana skolēnos, kas tiek saukta par "gādāšanu par bērnu psiholoģisko veselību". Proti, strikti ievērojot Kremļa izdzimteņa attiecīgo vasaļu metodiskos norādījumus un padomus, bērnu psihē iepotē, ka "Krievija ar Ukrainu nekaro, bet veic tajā speciālu miera operāciju ar mērķi atturēt ukraiņu nacionālistus, kuri apspiež krievvalodīgos iedzīvotājus". Droši vien "skolotāji" neizmanto "speciālos" mācību līdzekļus – "miera operācijā" nogalināto Ukrainas skolēnu – Krievijas skolēnu vienaudžu – līķu un sagrauto skolu foto un video...
Līdz ar "Auroras" šāvienu piedzima vēl kas – ne tikai homo sovieticus sapņi par vispasaules revolūciju un proletāriešu apvienošanos, bet arī meli, kopā ar propagandu, demagoģiju un dezinformāciju kļūdami par neatņemamu un fundamentālu padomju totalitārās sistēmas un varas balstu, kas mūsdienu Krievijā izpaužas fantasmagoriskos veidos, tekstos un apmēros. No visiem pēdējā laikā dzirdētajiem meliem topa augšgalā droši var likt viena no Kremļa izdzimtenim visvairāk pietuvinātajiem vasaļiem ar buldogam līdzīgu purnu brillēs paziņojumu, ka "Krievija neuzbruka Ukrainai".
Vienlaicīgi ar meliem tika kultivēts naids pret kapitālistisko jeb Rietumu pasauli, jo Rietumi dzīvoja nesalīdzināmi labāk nekā homo sovieticus. Sākumā naids bija vērsts pret Eiropu, bet pēc Otrā pasaules kara arī pret ASV. Naids kļuva burtiski patoloģisks, jo homo sovieticus nekādi nevarēja un joprojām nevar saprast un pieņemt – kā tas var būt, ka zaudētājs dzīvo labāk nekā uzvarētājs?
Un vēl – līdz ar "Auroras" šāvienu piedzima bailes – arī jebkuras autoritāras vai totalitāras varas neatņemama sastāvdaļa un pavadonis. Bailes no visa un visiem, gan valstiski, gan individuāli, gan vertikāli, gan horizontāli, gan diagonāli. Ja Kremļa izdzimteņa ķermeņa valoda un mikromīmika vienmēr liecināja par viņa nepārtraukta iekšēja sasprindzinājuma stāvokli, lai kur un ar ko viņš atrastos, tad tagad ķermeņa valoda, bet sevišķi mikromīmika, liecina par ārkārtīgām bailēm un nervozitāti. Vēl krasāk tas novērojams viņa vasaļos un vasaļu vasaļos.
Savulaik to ģeniāli aprakstīja ukraiņu izcelsmes krievu rakstnieks Nikolajs Gogolis – "bailes" un "purni, purni", un "bailes"...
Sevišķi komiski bailes un nervozitāte izpaužas Krievijas TV propagandas raidījumu vadītājos, kuriem nokļūt nīstajos Rietumos, kur mācās viņu bērni, ir villas, apartamenti un jahtas, tagad ir gandrīz neiespējami. Cerams, uz ilgu laiku.
Bet kā Latvijā?
Ik pa laikam valsts augstākās amatpersonas kā skolotāji skolēniem mums atgādina, ka dzīvojam tiesiskā un demokrātiskā valstī. Bet – vai kāds no mums kaut reizi ir dzirdējis amatpersonas minam tādus vārdus – dzīvojam valstī ar augstu sabiedrības inteliģentuma līmeni? Kāds teiks – muļķīgs jautājums, jo, ja dzīvojam tiesiskā un demokrātiskā valstī, tad pašsaprotami – līmenis automātiski ir augsts.
Tā nav.
Tagad it kā negaidīti atklājās, ka Latvijā ir liels Krievijas Federācijas iebrukuma Ukrainā atbalstītāju un malā stāvētāju skaits. Proti, TV1 raidījumā "Kas notiek Latvijā?" (09.03.2022.) minētie SKDS piecu dienu laikā veiktās elektroniskās aptaujas dati par Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā liecina, ka neatkarīgi no sarunvalodas ģimenē (latviešu vai krievu) no aptaujātajiem 22% "atbalsta Krieviju", 53% "neatbalsta ne vienu, ne otru", bet 13% to "grūti pateikt". Ģimenēs ar latviešu sarunvalodu Ukrainu atbalsta 90%, bet ar krievu sarunvalodu – 22%.
Vai dati pārsteidz? Nebūt ne.
Iepriekš jau rakstīju, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma homo sovieticus nekur nepazuda un palika arī Latvijā, un par homo sovieticus gēna unikalitāti un unikālo spēju saglabāties, pārmantoties un ieperināties Homo sapiens būtībā.
Ja attiecībā uz 22% viss ir skaidrs – homo sovieticus, tad attiecībā uz 53% un 13% ir liela cilvēciska neizpratne. Kā tas 21. gadsimta Latvijā vispār ir iespējams, ka, redzot, kā Ukrainā katru dienu, nakti, stundu, minūti nogalina bērnus, sievietes, sievietes gaidībās un gados vecus cilvēkus, ievērojamas iedzīvotāju daļas attieksme var būt "neatbalstu ne vienu, ne otru", "grūti pateikt" un "par karu negribu runāt, no politikas es stāvu tālāk"?
Protams, katram cilvēkam demokrātiskā valstī ir tiesības izteikt savu viedokli. Bet runa ir par ko citu – par to, ka Latvijā kā demokrātiskā valstī ir sabiedrības daļa, kura faktiski atbalsta vai neiebilst pret fašistisku karu, genocīdu un noziegumu pret cilvēci.
Kā to nosaukt – stulbums, trulums, gļēvulība, bailīgums, mazdūšība, neizlēmība, vienaldzība – vai kā citādi? Galu galā – tas nav svarīgi.
Svarīgi ir zināt un apzināties, ka šie cilvēki ir 21. gadsimta Latvijas iedzīvotāji. Viņi dzīvo starp mums. Vai Latvijai kā demokrātiskai valstij tas ir vai nav kauna traips? "Ne ir, ne nav... grūti pateikt..."
Jau daudzus gadus pirms kara Ukrainā bija zināms, ka Latvijā pastāv "pret", "visu un visa noliedzēju", "ar visu neapmierināto", "antivakseru" un visādas citādas grupas. Nav svarīgi, vai šīs grupas savstarpēji vai ar "atbalstu", "neatbalstu ne vienu, ne otru" un "grūti pateikt" grupām kaut kā pārklājas vai nepārklājas. Svarīgi apzināties – nebūsim naivi un labticīgi – šī sabiedrības daļa ir ievērojami lielāka, nekā izriet no dažādu aptauju datiem vai spējam to iedomāties.
Kāds no senās Romas dižgariem ir teicis, ka "vadīt – tas nozīmē zināt un spēt paredzēt". Par situāciju iepriekš minētā sakarā valsts likumdevējvara un izpildvara apmēram kaut ko zināja. Bet vai spēja paredzēt, ka šo cilvēku skaits un agresivitāte neatturami palielināsies? Acīmredzot vai nu zināšana, vai situācijas nopietnības apzināšanās bija nepietiekama.
Vai Latvijā ir kāda konkrēta valsts iestāde, kura sistemātiski un metodoloģiski nodarbotos ar sabiedrības sociāli psiholoģiskās veselības stāvokļa cēloņu un seku profesionālu izpēti un analīzi, risinājumu un priekšlikumu izstrādi? Vai arī ar to nodarbojas atsevišķi speciālisti atsevišķu projektu ietvaros? Vai valstī ir izstrādātas kādas vadlīnijas, programmas vai konkrēti rīcības virzieni, lai situāciju vērstu uz labu? Kas par to ir atbildīgs?
Planētas, uz kuras esam īslaicīgi viesi, dabas un dabas vides iznīcināšanas pogu esam nospieduši jau sen. Vēl atlicis nospiest otru – pašiznīcināšanas pogu, kurai Kremļa izdzimteņa roka ir tik tuvu klāt kā vēl nekad, jo ir iestājusies viņa un viņa vasaļu agonijas pēdējā fāze, šizofrēniskiem meliem un paniskām bailēm par izdzīvošanu, labklājības zaudēšanu un sodu sasniedzot apogeju. Kādreiz no Padomju Savienības izraidītais izcilais ebreju izcelsmes krievu dzejnieks un esejists, Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs Josifs Brodskis teica: "Nav nekā briesmīgāka par nabagu, kas apjozies ar atomjostu!"
Ir vēl trešā – cilvēkmīlestības un cilvēkatbildības poga.
Labi, bet konkrēti par ko es esmu atbildīgs?
Pirmkārt un galvenokārt – par to, ka esi cilvēks – ar saprātu apveltīta sociāla būtne, kuras latīniskajā nosaukumā Homo sapiens vārds sapiens nozīmē "gudrs", kas norāda uz cilvēka spēju domāt.
Arī par to, ko nozīmē būt atbildīgam. Kā cilvēkam.
Arī par to, lai dabas un dabas vides iznīcināšanas pogu palaistu vaļā.
Arī par to, lai otrā poga nekad netiktu nospiesta.
Arī par to, lai trešā poga vienmēr būtu nospiesta.
Arī par to, lai ar negatīvām domām vēl vairāk nepildītu pasaules vardarbības enerģijas biķeri.
Neattiecies pret "atbildību" kā pret lietvārdu, bet īpašības vārdu. Neuzņemies atbildību tagad, esi atbildīgs vienmēr.
Diemžēl vienā ziņā ne krieviem, ne homo sovieticus, ne Krievijai palīdzēt nevarēs neviens – izdzēst uz mūžīgiem laikiem iededzināto kauna un vainas apziņas zīmi par Krievijas Federācijas fašistisko karu un genocīdu Ukrainā. Cerēt, ka to apzināsies arī homo sovieticus, būtu demokrātiski naivi un labticīgi. Un tomēr... Esi tolerants, lai cik grūti dažreiz būtu. Arī tā ir atbildība.
Vairāk nekā pirms simt gadiem krievu rakstnieks Maksims Gorkijs lugā "Dibenā" rakstīja: "Cilvēks – tas skan lepni!"
Vai tiešām tā ir?
Dievs, svētī Ukrainu! Dievs, svētī Latviju!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!