Administratīvais akts ir konkrētai personai adresēts iestādes lēmums, ar kuru tai tiek uzlikti kādi noteikti pienākumi (piemēram, nojaukt patvaļīgi uzbūvētu būvi, samaksāt nodokli u. tml.) vai atteikts piešķirt kādu labumu (piemēram, piešķirt pabalstu, pārrēķināt pensiju, izsniegt būvatļauju u. tml.). Savukārt faktiskā rīcība ir noteikta iestādes darbība vai bezdarbība, kura tiek veikta valsts pārvaldes pienākumu pildīšanas ietvaros un kura rada šai personai tiesību aizskārumu (piemēram, rīcība ar personas datiem, informācijas izsniegšana u. tml.).
Administratīvā tiesa pēc personas pieteikuma pārbauda šo valsts iestāžu lēmumu, rīcības tiesiskumu un pamatotību. Vēršanās tiesā un pats tiesvedības process ir personai draudzīgs, jo administratīvā tiesa no vispārējās jurisdikcijas tiesas atšķiras ar objektīvās izmeklēšanas principu (iepretim sacīkstes principam), kas prasa, lai tiesa pati vispusīgi noskaidro lietas izlemšanai būtiskos apstākļus, tostarp, ja nepieciešams, pati savāc pierādījumus vai dod norādījumus procesa dalībniekiem.
Vienlaikus pirms vēršanās ar pieteikumu administratīvajā tiesā ir rūpīgi apsverams tā mērķis un pamatotība, lai tiesvedība nesagādātu vilšanos. Ikdienas tiesas darbā nereti nākas saskarties ar gadījumiem, kad persona nav pietiekami apsvērusi, vai ar tiesai izteikto prasījumu iecerētais mērķis vispār var tikt sasniegts, piemēram, gadījumos, kad cilvēkam ir iebildumi pret ārstniecības kvalitāti. Tāpat iestādes un tiesas tiek iesaistītas personu savstarpējos konfliktos, piemēram, būvniecības lietās un bāriņtiesu lietās, kuru risinājums primāri ir šo pašu personu rokās.
Turpmāk uzskatāmības nolūkos tiks īsi aplūkota dažu lietu specifika, noslēgumā sniedzot ieteikumus, kas aktuāli arī pārējo kategoriju lietās.
Bāriņtiesu lietas
Vecāku un bērnu savstarpējās attiecības vispārīgi regulē Civillikums, un tās balstītas uz vecāku savstarpēju vienošanos un kopīgu lēmumu pieņemšanu. Vienlaikus valstij bāriņtiesas veidolā noteiktos gadījumos ir tiesības iejaukties vecāku un bērnu savstarpējās attiecībās, ja tas ir nepieciešams bērna labāko interešu nodrošināšanai. Tas var izpausties, gan aktīvi iejaucoties ģimenes situācijā (piemēram, bērna nošķiršana no vecākiem, aizgādības tiesību pārtraukšana kādam no vecākiem u. tml.), gan arī iesaistoties lēmumu pieņemšanā, kas skar bērnu, ja vecāki nevar savstarpēji vienoties (piemēram, bērna uzvārda maiņa, bērna aprūpes jautājumi).
Lai gan administratīvajā tiesā tiek pārsūdzēti bāriņtiesu lēmumi un faktiskā rīcība, administratīvā procesa aizsākums nereti meklējams vecāku savstarpējās nesaskaņās un nespējā kopīgi vienoties par bērna aprūpes jautājumiem. Diemžēl strīda risināšana šādā veidā ne vienmēr atbilst bērna vislabākajām interesēm.
Strīdi šādās lietās pamatā būtu atrisināmi ārpus tiesas, ja bērna vecāki savstarpēji komunicētu tikai ar vienu mērķi – nodrošināt bērna vislabāko interešu ievērošanu. Tādējādi šādā komunikācijā vecāku ambīcijas un taisnīguma izjūta noliekama malā. Nenoliedzami komunikācija šādos strīdos nav emocionāli viegls process. Tomēr konstruktīva un objektīva komunikācija dod ilgtermiņa rezultātu – bērna pilnvērtīgu attīstību, tostarp emocionālo stabilitāti. Ja šādās lietās vecāku komunikācija ir nonākusi strupceļā un vienīgais strīdu risināšanas veids ir vēršanās valsts institūcijās, tostarp bāriņtiesā un tiesā, tad lielākajā daļā gadījumu tas situāciju saasina. Tiesas nolēmums formāli noregulē konkrēto tiesisko situāciju. Tomēr cilvēciskās attiecības no šādiem tiesas procesiem cieš, it īpaši lietā iesaistītie bērni. Tādējādi vecākiem šādās lietās saprātīgi ir izmantot visus iespējamos ārpustiesas līdzekļus komunikācijas veicināšanai, arī mediāciju, kas tieši ģimenes lietās ir viens no efektīvākajiem strīda risināšanas veidiem. Tāpat, lai šādi strīdi neeskalētos, nenoliedzami liela nozīme ir arī bāriņtiesas un sociālo dienestu darbam ar konkrēto ģimeni. Ja ģimene pietiekami saņem konsultācijas par alternatīviem strīda risināšanas veidiem (savstarpējas sarunas, mediācija u. c.), kā arī tiek piedāvāta kvalitatīva palīdzība ģimenei ar psihologu konsultācijām, kas vērstas uz situācijas mierīgu atrisināšanu, tad vēršanās tiesā, visdrīzāk, nebūtu vairs nepieciešama, jo strīds jau būtu atrisināts.
Vecākiem, risinot savstarpējās nesaskaņas, jāatturas tajās iesaistīt bērnu, jāatturas bērna klātbūtnē nievājoši izteikties vienam par otru, tādā veidā negatīvi noskaņojot bērnu. Turklāt bērna noskaņošana pret otru vecāku, sasniedzot zināmu pakāpi, var tikt atzīta par emocionālu vardarbību pret bērnu. Vecākiem jārīkojas bērna interesēs un jāveicina labu attiecību uzturēšana bērnam ar abiem vecākiem.
Ņemot vērā minēto, vecāki tiek aicināti nolikt malā savus konfliktus un pēc iespējas meklēt risinājumu ārpus tiesas.
Būvniecības lietas
Būvniecībai ir jābūt tiesiskai, drošai un ilgtspējīgai. Tādēļ personām, kuras vēlas savā nekustamajā īpašumā veikt būvniecību, normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos tā ir jāsaskaņo ar pašvaldības būvvaldi, savukārt personām, kuras šī būvniecība skar, ir tiesības pret to iebilst.
Lielākajā daļā šīs kategorijas lietu strīda aizsākums ir meklējams kopīpašnieku vai kaimiņu savstarpējās nesaskaņās. Šajās lietās jāņem vērā, ka tiesas nolēmums var noregulēt konkrēto tiesisko situāciju, bet nevar atrisināt cilvēcisko attiecību problēmas kaimiņu vai kopīpašnieku starpā.
Atbilstoši Civillikuma 1068. pantā noteiktajam rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu. Līdz ar to saskaņojuma iegūšana no pārējiem kopīpašniekiem nav risināma būvniecības administratīvā procesā, bet gan pārrunu ceļā vai civilprocesa kārtībā vispārējās jurisdikcijas tiesā. Atkāpes no visu kopīpašnieku piekrišanas ir pieļaujamas vien šauros izņēmuma gadījumos, kad attiecīgo būvniecību prasa neatliekama vajadzība, piemēram, nepieciešamība paglābt būvi no bojāejas.
Ne mazāk ir to gadījumu, kad pret būvniecību iebilst kaimiņi, taču šādos gadījumos vērsties tiesā var tikai tad, ja attiecīgā būvniecība rada tiem konkrētu kaitējumu, piemēram, traucē lietot savu īpašumu, apdraud tā ugunsdrošību, liedz no tā izbraukt u. tml. Nepatika pret būvniecību vai iebildumi par jebkuru tiesību normu neievērošanu būvniecības procesā paši par sevi nerada pamatojumu apmierināt pieteikumu. Personai vispārīgi nav tiesību uz apkārtējās vides saglabāšanu nemainīgā veidā, un tai nav pamata paļauties, ka blakus esošie zemesgabali nekad netiks apbūvēti.
Nereti pieteicēji atsaucas uz vides interesēm, par kuru aizsardzību ir tiesīgs iestāties ikviens sabiedrības loceklis. Šeit jāņem vērā, ka vides aizsardzībai ir jābūt pieteikuma patiesajam mērķim. Tiesības vērsties tiesā vides aizsardzības nolūkā nav izmantojamas citu ar vides aizsardzību nesaistītu mērķu sasniegšanai, piemēram, komerciālajās interesēs. Tāpat atsaukšanās uz vides aizsardzību nevar būt maznozīmīga vai formāla, jo pretējā gadījumā neierobežotas pieteikuma iesniegšanas iespējas pavērtos arī triviālos gadījumos, kuros nepastāv nopietnas bažas par kaitējumu videi. Līdz ar to pieteicējiem ir rūpīgi jāapsver, kādu interešu aizsardzībai un ar kādu pamatojumu tie vēršas tiesā.
Medicīnas lietas
Vispārīgi ārsta un pacieta attiecībām ir privāttiesisks raksturs, un tās nav pakļautas administratīvo tiesu kontrolei. Vienlaikus valstī ir izveidots mehānisms, kura ietvaros persona var iebilst pret saņemtās ārstniecības kvalitāti un tādā veidā nonākt ar pieteikumu administratīvajā tiesā.
Tiesu praksē redzams, ka pacienti (pacientu nāves gadījumā viņu mantinieki) savu neapmierinātību ar ārstniecības kvalitāti Veselības inspekcijai pauž vairākos veidos. Daļa cilvēku Veselības inspekcijā iesniedz sūdzību, realizējot Pacientu tiesību likuma 18. panta trešajā daļā paredzētās tiesības. Daļa cilvēku Veselības inspekcijai lūdz atlīdzināt pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu no Ārstniecības riska fonda, realizējot Pacientu tiesību likuma 16. pantā paredzētās tiesības. Daļa cilvēku vienlaikus izmanto abas iespējas.
Lai saprastu, kurš variants ir piemērots, cilvēkam ir labi jāizprot, kādu rezultātu katrā no gadījumiem tas var sagaidīt, lai tiesvedības process nesagādātu vilšanos.
Pirmajā gadījumā, kad ir iesniegta sūdzība, jāņem vērā, ka personai ir tiesības tikai sagaidīt atbildi no Veselības inspekcijas. Tās pārbaudes apjoms tiesā ir ierobežots. Proti, tiesa nepārbaudīs pārkāpumus, par kuriem persona sūdzējusies Veselības inspekcijai, bet vērtēs, vai Veselības inspekcija personai ir sniegusi atbildi pēc būtības.
Arvien populārāks kļūst prasījums atlīdzināt pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu no Ārstniecības riska fonda. Šajos gadījumos Veselības inspekcija parasti veic ekspertīzi par sniegto ārstniecības pakalpojumu kvalitāti, kas tad arī ir pārbaudes objekts tiesā. Šajās lietās tiesas kompetence ir daudz plašāka, lemjot, vai ir pamats atlīdzinājuma izmaksai no fonda un kādā apmērā. Kaut gan ir objektīvās izmeklēšanas princips, šajās lietās personām jāņem vērā, ka, iebilstot pret ekspertīzē izdarītajiem secinājumiem, pieteicējam ir jābūt spējīgam paskaidrot, kas ārstēšanas procesā ir darīts nepareizi un kādi apstākļi liecina par to, ka veselības aprūpes pakalpojumi netika sniegti saskaņā ar medicīnas avotos norādītajām atziņām. Citiem vārdiem sakot, pieteicējam ir jāspēj formulēt savi iebildumi un to pamatotība.
Pastāv iespēja arī izmantot abas iepriekš minētās iespējas vienlaikus, taču jāņem vērā, ka katra procesa vešana tiesā prasa ne vien laiku un pūles no privātpersonas, bet arī resursus no valsts.
Ieteikumi
Lai iesniegtu pieteikumu tiesā un tiktu ierosināta lieta, ir svarīgi arī citi priekšnoteikumi.
Pārsvarā visos gadījumos strīdus jautājums sākotnēji ir risināms augstākā iestādē, tādējādi dodot iestādei iespēju vēlreiz izvērtēt, vai tā ir rīkojusies pareizi, un potenciālu kļūdu gadījumā tās novērst. Ja nebūs ievērota šī kārtība, tas ir pamats atteikties pieņemt pieteikumu.
Tāpat ir būtiski ievērot likumā noteikto termiņu pieteikuma iesniegšanai tiesā, kas klasiskā gadījumā ir viens mēnesis pēc augstākās iestādes lēmuma spēkā stāšanās. Procesuālie termiņi ir noteikti tiesiskās stabilitātes nolūkā, līdz ar to pēc noteiktā termiņa beigām pieteikuma pieņemšana tiks atteikta, izņemot, ja termiņš nokavēts attaisnojošu apstākļu dēļ.
Ne mazāk svarīgas arī ir pieteikuma formas un satura prasības, kā arī nepieciešamība pievienot personas rīcībā esošos dokumentus, kas apstiprina lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtību, kā arī apstākļus, ar kuriem pamatots prasījums. Detalizētāk par šīm prasībām ir sagatavots skaidrojošs materiāls, kas ir pieejams portālā tiesas.lv. Savukārt e-lietas portālā ir pieejama pieteikuma veidlapa, kuru var aizpildīt soli pa solim.
Sarežģītās lietās, kur tas nepieciešams, ieteicams izmantot juridiskās palīdzības sniedzēju pakalpojumus, jo nereti cilvēki tieši savu tiesību nepārzināšanas dēļ ir novēloti vai nepareizā kārtībā risinājuši sev sasāpējušo jautājumu. Ja mantiskais stāvoklis to neļauj, iestāde un tiesa pēc personas lūguma arī administratīvajā procesā var lemt par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu.
Aicinu ņemt vērā, ka formāla vēršanās pret iestādi, neiepazīstoties ar lēmuma pamatojumu un nekritiski pārsūdzot ikvienu tās pieņemtu lēmumu tikai tiesāšanās dēļ, nav atbalstāma. Svarīgi ir atcerēties, ka tiesu noslogošana ar nebūtiskiem strīdiem rada sabiedrības interešu apdraudējumu, jo samazina tiesas darba efektivitāti.