Fоtо: LETA/ Cehs.lv karikatūra

"Klakata-klakata-klakata" Kristapa Āla skrituļdēļa ritentiņi sitās pret bruģa virsmu, radot tādu skaņu, it kā kāds uz ielas darbinātu ļoti klusu perforatoru. Bija saulaina 2073. gada vasaras pēcpusdiena, taču īsti nebija skaidrs, kur Kristaps ripo – īsti nekas Rīgā tāpat vairs nenotika. "Klakata-klakata" skaņu pārtrauca histēriska balss no loga, kas mijās ar planējošiem putu burbulīšiem no mutes kaktiņiem, it kā sejā būtu iestrādāta burbuļpūšamā mašīna: "Eu, tu! Apturi savu stulbo pagali, man te vienos dienā pašā centrā nav jācieš no tavām preteklībām!"

K. Āla reakcija bija apātiska. Pat ar acs kaktiņu viņš nepaskatījās uz avotu, jo zināja, ka tā nevar piederēt nevienam citam kā kādam no Rīgas aizliegumu aktīvistu bariņa. Citi tā īsti Rīgā tāpat vairs nedzīvoja. Galvaspilsētā tā bija atlikusi pēdējā iela, kuras virsma atļāva skeitot. Uz pārējām ielām jau sen bija ieklāts vēsturiskais bruģis, kuru bija aizliegts modificēt, slīpēt vai kā citādi pielāgot jebkam, kas nav smirdīgs pajūgs.

Ielās nemanīja nevienu mašīnu, jo arī tām centrā iebraukt bija liegts – tā bija daļa no veloinfrastruktūras uzlabošanas stratēģijas. Ironiski, taču arī velosipēdi vēlāk tika aizliegti, jo iedzīvotāji ar tiem brauca kā pēdējie mudaki. Skūteri teorētiski aizliegti nebija, taču likums paredzēja, ka ar tiem drošības nolūkos drīkst pārvietoties tikai pilnā hokejista ekipējumā un ar F-1 pilota licenci

Чтобы продолжить чтение, оформите абонемент.

Пожалуйста, подождите!

Мы подбираем для вас наиболее подходящее предложение подписки...

Loading...

Предложение о подписке не отображается? Пожалуйста, отключите блокировщик рекламы или перезагрузите страницу.
В случае вопросов пишите на konts@delfi.lv

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !