Klasiskajā haiku ir 17 japāņu zilbes. Haiku tekstā lasāms noteikt dabas sezonas apzīmējums, jo gadalaiku mija ir mūžības un likteņa neizbēgamības filozofiskais simbols. Haiku laiks ir šis brīdis, ko dzejnieks apraksta visvienkāršākajiem vārdiem. Haiku ir dramaturģija trijās rindiņās ar ekspozīciju un konfliktu, bet bez atrisinājuma. To lasītājs meklē pats. Haiku nav mežs vai druva, tā ir tikai sēkla, nepabeigti mirkļa iespaidi.
Japāņu valodas īpatnības atdzejotājiem retu reizi ļauj iekļauties 17 haiku zilbēs. Tādējādi tulkoto haiku lasītāji ir jau raduši izjust haiku skaistumu, neskaitot zilbes. Šo iespēju parasti izmanto arī nejapāņu haiku sacerētāji, uzskatot, ka trīsrinde, kurā var izlasīt daudz vairāk, nekā uzrakstīts, ir tiesīga saukties par haiku, bet – tā nekad nebūs japāņu haiku, ko var sacerēt tikai japāņi paši.
Uzrakstīt trīsrindi ir viegli. Šajā grāmatā no vairāk nekā 40 latviešu haiku mīļotāju 1300 trīsrindēm atlasītas tikai 64. Vai tās ir haiku? Neviens to nepateiks viennozīmīgi. Jo arī japāņu haiku ir bezgala dažādas, un ne katrā saglabājas visas klasiskās haiku pazīmes.
Visgrūtāk tikt vaļā no personīgas romantiskas jūsmas, no centieniem haiku mākslīgi poetizēt ar dzejiskiem epitetiem. Ne katru reizi izdodas panākt dabas mūžīguma un cilvēka dzīves mirkļa pretstatu vienību.
Haiku nevajadzētu ne rakstīt, ne lasīt daudz. Lietojiet tās mazās devās – pa vienai, pa pārim. Nemeklējiet to, kas uzrakstīts, atrodiet to, kā nav.“
Krājumu izdevis apgāds “Valters un Rapa”, māksliniece Dina Ābele.
Sārta un nogurusi
Bukaišu ielas saule.
Piektdienas vakars.
Saplēsta diena,
Pelēkā kaudzē stundas.
Tevis te nav…
Slinka muša
Uz loga nosēdās
Kaķim nagos…
Atnācis rīts,
Nodilis zīmulis.
Silts durvju klaudziens.