Pasākuma rīkotāju mērķis bija pārbaudīt auto žurnālistu erudīciju attiecībā uz vēstures faktiem, prasmi orientēties pilsētā un ieraudzīt detaļas. Izlozējot automašīnu, mūsu komandai tika otrais numurs un zaļais VAZ. Pirmais numurs, protams, bija "Volga", ar ko vēlāk cēli vizinājās krievu kolēģi. Kopumā "trasē" devās pieci retro padomju auto.
Uzdevumi bija vairāki, un visi saistībā ar autobūves vēsturi Latvijā. Protams, ir lietas un nosaukumi, ko zina ikviens sevi cienošs auto žurnālists, bet neba visi fakti atmiņā turas. Kā paši finišā smējāmies - šo sacensību panākumu atslēga bija pēc iespējas precīzāks pieprasījums "mātē gūglē" un maršruta izstrādāšana.
Mūsu zaļais "žigulis" bija ļoti ņiprs, labi kopts un diezgan autentisks. Īpašnieka attieksmi nodeva tikai pāris moderni mērinstrumentu pulksteņi salonā un kompaktdiski "bardačokā". Pat avīze uz aizmugurējā loga bija 80. gadu "Cīņa" un uz elegantas dermatīna aptieciņas skaidrā krievu valodā rakstīts "Aptečka". Mans kolēģis, "Latvijas avīzes" auto nodaļas redaktors un arī "Delfi" autors Atis Jansons bija sajūsmā, jo savulaik viņš tieši ar "žiguli" braucis rallijā, un lutināja savu līdzbraucēju ar jautriem stāstiem no tiem laikiem. Kā pats atzinās, pieticis ar pārsimts metriem, lai vecās atmiņas un iemaņas būtu atpakaļ! Nu taču nebija toreiz stūres pastiprinātāju un automātisko pārnesumkārbu. Un brīžiem krustojumos aizmirsās izslēgt pagrieziena rādītājus, jo ir taču tā pierasts, ka tie izslēdzas automātiski, kad tiek iztaisnota stūre!
Kontrolpunktos, kas Rīgā kopumā bija seši, bija jāatrod Leitnera velosipēdu fabrika, kas vieni no pirmajiem sāka ražot automobiļus, "Russo-Balt" rūpnīcas ēka, kas joprojām saglabājusi lepno vēsturisko uzrakstu, "Ford-Vairogs" rūpnīcu, pirmo Padomju Latvijā autoveikalu, un jāieņem "pole position" Biķernieku trasē.
Atis Jansons ar "žiguli" ātri atrada "kopīgu valodu", rūcināja uz nebēdu, saņemot atzinīgus skatus no šādu auto pazinējiem un cienītājiem, un "nervozāku" ārzemju auto signalizāciju klaigāšanu. Gribējām jau pārsteigt pasākuma rīkotājus, lai viņi GPS sekotājā redzētu, ka mēs šausmīgi pārsniedzam ātrumu, taču 90 km/h bija maksimums, ko mums izdevās "izspiest" uz Tallinas apvedceļa... Tā kā ar doto kontrollaiku bija gana, nebija vajadzības nekur skriet, bet dažus dīvainus (bet ne bīstamus un neatļautus!) manevrus Atis pavadīja ar smaidu un tekstu - es esmu opis ar "žiguli", man tā drīkst!
Jāteic, no Latvijas savulaik slavenās un pietiekami apjomīgās autobūves liecību Rīgā ir palicis maz, un tās pašas ir "anonīmas" un praktiski izzudušas. Jūs, piemēram, zinājāt, ka slavenais latviešu avio konstruktors Kārlis Irbītis tajā pašā VEFā ir konstruējis arī automašīnas? Jūs zinājāt, ka pirmos elektromobiļus Latvijā būvēja vēl pagājušā gadsimta 80.gados? Un ka Rīgā "Ford" rūpnīca, kas ražoja vācu "Ford Taunus" analogu?
Sacensību galvenā balva bija izvizināšana ar rallija automašīnu pa "333" trasi Ropažos. Protams, ar jaunu rallija mašīnu, ne retro. Un tad nu "Drošas braukšanas skolas" un rallija pilots Artūrs Priednieks rādīja žurnālistiem, ko spēj šādi auto un apmēram kādas ir stūrmaņa sajūtas. Viss jau labi, tikai ķivere par lielu bija, tramplīnos krita uz acīm...
