Daži bērnudārzi lūdz nevest bērnus uz izglītības iestādēm, ja ir konstatēti saslimšanas gadījumi ar infekcijas slimību – parvovīrusu B19. Parasti ar to slimo tieši bērni un daudziem slimības gaita var norisināties bez simptomiem. Kas slimībai raksturīgs un kā to vislabāk ārstēt?
Kas raksturīgs?
Kā norāda Slimības profilakses un kontroles centra mājaslapas sniegtā informācija, parvovīrusa B19 infekcija parasti ir viegla slimība, kurai raksturīgi "iepļaukāta vaiga" tipa izsitumi uz sejas un mežģīņveida izsitumi uz ķermeņa un ekstremitātēm. Izsitumi var niezēt, bet parasti izzūd septiņu līdz 10 dienu laikā. Šai infekcijai raksturīgs viegls drudzis un vājums.
Kas visbiežāk ar to slimo?
Parvovīruss B19 ir vienīgais parvovīrusu paveids, ar ko var inficēties cilvēks – parasti gan slimo tieši bērni. Arī suņi un kaķi slimo ar parvovīrusu infekciju, bet slimības ierosinātāji ir dzīvnieku parvovīrusi. Arī pieaugušie var saslimt ar parvovīrusa B19 infekciju – slimība var noritēt arī bez simptomiem, ar līdzīgiem izsitumiem kā bērniem vai pietūkušām un sāpīgām locītavām (parasti plaukstu, roku vai ceļu locītavas).
Cik ilgi slimo?
Locītavu pietūkums un sāpes izzūd vienas līdz divu nedēļu laikā, retāk – dažu mēnešu laikā. Apmēram 50 procenti pieaugušo ir bērnībā pārslimojuši parvovīrusa B19 infekciju un tāpēc ir imūni pret to. 20 procenti bērnu un pieaugušo pārslimo šo infekciju bez simptomiem. Infekcija ir lipīga (kontagioza) līdz brīdim, kad parādās izsitumi, atšķirībā no līdzīgas infekcijas – masaliņām, ar kuru slimojot bērns ir kontagiozs arī izsitumu laikā.
Infekcijas avots ir saslimušā elpceļu izdalījumi jeb sekrēti (siekalas, krēpas, deguna gļotas u.c.) līdz brīdim, kad parādās izsitumi, kā arī tiešs kontakts ar, piemēram, saslimušā lietotiem traukiem. Mājas perēkļos parasti saslimst 50procenti uzņēmīgo personu. Pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās parasti inficējās 10 - 60 procenti bērnu. Uzņēmīgā persona parasti saslimst četru līdz 14 dienu laikā no inficēšanās brīža.
Kā diagnozē un ārstē?
Parvovīrusa B19 infekcija tiek diagnosticēta klīniski, atrodot specifiskos izsitumus, un laboratoriski, izmeklējot asinis uz imūnglobulīna M (IgM) antivielām pret parvovīrusu B19. Ārstēšanā parasti izmanto medikamentus simptomu (drudzis, sāpes, nieze) likvidēšanai.
Deviņdesmito gadu beigās tika radīta vakcīna pret parvovīrusa B19 infekciju, bet, ņemot vērā slimības vieglo gaitu un vakcīnas izmaksas, tā netika ieviesta. Profilakses nolūkā veicami tādi pat piesardzības pasākumi kā citu pilienu infekciju gadījumā.
SPKC gan norāda, ka šī slimība nav reģistrējama, tāpēc nav informācijas par tās izplatību, statistiku.
