Kad lielo rudens superogu ķirbju raža jau ir novākta, un daļa no tās realizēta, baudot vēderpriekus, rodas jautājums - kā saglabāt atlikušos ķirbjus, lai tie nesažūtu vai nesapūtu? Vērtīgas atbildes uz šo jautājumu atradām žurnālā "Dārza Pasaule".
Izrādās, ka par ķirbju ražas saglabāšanu bija jāsāk gādāt jau rudens sākumā, kad tie vēl zaļoja dārzā.
Zem katra ķirbja bija jāpaliek koka paliktnītis, lai ķirbis nenonāktu tiešā saskarē ar zemi, kas, tuvojoties rudenim, kļūst arvien mitrāka, aukstāka un var sākt bojāt ķirbi.
Novācot ķirbju ražu, ir jāpiefiksē, vai to kāti ir cieti un stingri. Ciets kāts norāda uz to, ka lielā oga ir gatava un glabāsies ilgāk. Ja kāts ir mīksts, tas nozīmē, ka ķirbis vēl nav nobriedis un tam vēl vajag pēc iespējas ilgāk baudīt atvasaru. To vēlams uz kādu laiku atstāt uz lauka nenovāktu. Ja tas nav iespējams, šis ķirbis ir jārealizē pirmais, jo tas tik un tā nebūs ilgi uzglabājams.
Atzīmē debesspuses - kā ķirbis gulējis dārzā, tāpat attiecībā pret debesspusēm tas ir jānovieto telpā. Tad ķirbis glabāsies ilgāk.
Ķirbi,kas paredzēts uzglabāšanai, nedrīkst mazgāt, jo tas ir pārklāts ar dabīgu aizsargkārtiņu. Ja nepieciešams, vari notīrīt lieko zemi.
Ziemā nav ieteicams ķirbi kustināt bez liekas nepieciešamības, jo tad tā sēkliņas viducī var sākt asnot.
Ķirbja glabāšanas ilgums ir lielā mērā atkarīgs arī no tā šķirnes - sulas ķirbji glabāsies īsāku laiku, miltainie ķirbji labos apstākļos var tikt uzglabāti pat līdz februārim, martam. Muskata un Habarda grupas ķirbji glabājas labāk nekā sviesta ķirbji.
Interesanti, ka ķirbja sēklas var uzglabāt pat desmit gadus, un tās joprojām būs dīgtspējīgas.
