Veselavas muiža ir ļoti skaista un leģendām apvīta vieta Vidzemes sirdī. Senā ēka atrodas uz ovālas saliņas, un to ieskaujošie ūdeņi rada īpašu noskaņu, it sevišķi vasarā. Tā kā muiža šeit pastāvējusi jau vairākus simtus gadu, tai netrūkst arī baisu un traģisku stāstu no dzimtbūšanas laikiem. Šā gada janvārī tika svinēta Veselavas muižas 250 gadu jubileja.
Kas apskatāms Veselavā
Veselavas muižas kungu māja celta 1765. gadā, bet 1840./41. gada ziemā ugunsgrēkā tā nodegusi. Atjaunojot jaunais nams līdzinājies vecajam, bet tajā gan bijuši daži uzlabojumi – nedaudz izmainīti logi un citas detaļas. Ēka celta eklektikas stilā, tai ir divi stāvi ar nedaudz izvirzītiem sānu flīģeļiem. Interesanti, ka muižai izveidota unikāla apkures sistēma – visi ēkas apkures ierīču dūmkanāli sakoncentrēti tikai trīs dūmeņos.
Kā jau minēts muižas ēka celta uz salas, ko no visām pusēm ieskauj ūdens grāvji, tādējādi atgādinot par viduslaikos bijušo piļu nocietināšanu. Turklāt kungu māju ūdens iezīmē un nošķir no citām, vienkāršākajām, ēkām.
Muižai ir arī parādes pagalms, kura rietumpusē atrodas trīs paralēli būvētas ēkas ("Zemnieki"). Pirmā no tām vēlāk pārbūvēta par pienotavu, bet sākotnēji bijusi kungu krāšņo zirgu stallis, jo, kā jau daudz kur, arī Veselavā muižnieki cienījuši gan izjādes, gan medības, un tam nu ir nepieciešami dižciltīgi rikšotāji.
Aiz staļļa apskatāma ratnīca. Tā būvēta no plēstiem laukakmeņiem ar planku aizpildījumu. Savukārt trešā ēka ir darba zirgu stallis, kas tagad pārbūvēta par divstāvu dzīvojamo ēku. Dienvidpusē stallim reiz atradusies guļbaļķu klēts, bet no tās līdz mūsdienām saglabājusies vien neliela ēkas daļa. Turpat bijusi arī laukakmeņu mūra ēka – muižas smēde ("Dadzīši"), kur reiz iekārtots kalēja dzīvoklis un kalte.
Pāri dambim tālāk ceļš ved uz guļbūvi, kur agrāk bijušas dzirnavas "Strauti". Muižas austrumu pusē bijusi arī neliela mūra ēka, kas kalpojusi kā virtuves māja, bet no tās koka tilts vedis uz plienakmens mūra kalpu māju "Graviņas". Ēkā bijuši izveidoti dzīvokļi astoņām kalpotāju ģimenēm. Aiz kalpu mājas atradušās vēl divas ēkas "Ezernieki". Vienā kādreiz atradies krogs. Muižas kompleksā bijušas arī trīs kūtis, divas nodegušas jau kara laikā, bet trešā saglabājusies līdz mūsdienām.
Daudzie muižas saimnieki
Veselavas muižā (Wesselshof) līdz mūsdienām gandrīz pilnībā saglabājies muižas apbūves komplekss un parks. Tomēr tās stāsts ir vairāk nekā 400 gadu sens.
Veselavas muižu 1602. gadā no vairāku Raunas pilsmuižai piederošu māju zemēm izveidojis stārasts Pēteris Veselavskis. No viņa uzvārda, laika gaitā pazaudējot burtu "k", savu nosaukumu ieguvusi ne tikai muiža, bet arī viss pagasts. 17. gadsimtā Veselavas muiža pastāvēja vienotā īpašumā ar Raunas pilsmuižu, bet 1744. gadam ķeizariene Elizabete Veselavu, Laukalni, Baižkalnu un Jaunraunu uzdāvināja ģenerālleitnantam kņazam Ņikatam Trubeskojam. Pēc 20 gadiem kņazs muižu atdevis savai meitai Annai Nariškinai, kas to jau pēc gada par 20 000 sudraba rubļiem pārdevusi virskonsistorijas asesoram Fridriham Justinam fon Bruiningam. Viņš piepircis arī Pauļu muižu, un visus lielos īpašumus vēlāk mantojis viņa dēls Fredriks.
Pēc tam muiža vēl vairākkārt pārdota – tās īpašnieks bijis gan Tērbatas apriņķa tiesnesis, gan slepenpadomnieks, gan zemes tiesas asesors un landrāts. Pēdējais Veselavas īpašnieks bijis Aurēlijs fon Kampenhauzens. Viņa īpašumā muiža atradās no 1910. līdz 1920. gadu agrārreformai, kuras laikā no Veselavas muižas zemēm izveidoja 93 jaunsaimniecības, 14 sīksaimniecības un 24 rentes saimniecības.
Traģiskās leģendas
Kā jau visām senām muižām, arī Veselavai netrūkst interesantu nostāstu par spokiem, nekrietniem baroniem un skaistu mīlestību.
Viena no slavenākajām ir par kādu skaistu meitu. Sensenos laikos, kad visi zemnieki vēl bijuši dzimtļaudis, Veselavas Kausuļu māju saimniekam bijusi ļoti daiļa meita vārdā Rasa. Bijusi slaida kā sila priede, acis ziedoša linu lauka zilumā, mati viļņojušies kā gatava kviešu druva, seja rīta rasas skaidrumā. Tolaik Veselavas muižā valdījis vecs, cietsirdīgs barons, kam paticis izmantot "pirmās nakts tiesības" – ja kāda meita gribējusi iziet pie vīra, viena nakts bijusi jāpārguļ muižā pie lielkunga. Sieva baronam bijusi krietni jaunāka un nav ļāvusi tam izmantot šīs tiesības, bet barons bijis uz sievietēm varen kārs. Zinādami šo barona kāri pēc zemnieku meitām, Rasas tēvs un māte nav laiduši meiteni uz muižas klaušu darbiem; ne arī kur citur ārpus mājas. Kausuļu mājās atradušās tālu no muižas, pagasta nomalē, mežos, tādēļ tas nav bijis nemaz tik grūti izdarāms. Rasai nupat aptecējis astoņpadsmitais gads, un viņa bijusi iemīlējusies – cerējusies ar kaimiņu puisi, ar ko domājuši uz nākamo rudeni rīkot kāzas.
Reiz barons kopā ar mežkungu, bez dzinējiem un suņiem, medījis tajā pusē un ieraudzījis skaisto meiteni mežā, brūklenes lasot, apstulbis no meitenes skaistuma, palicis kā sālsstabs aiz kupla kadiķa stāvam. Pēc tam iztālēm sekojis, lai uzzinātu, kurās mājās meitene dzīvo. Baronesei viņš negribējis atklāt savus netīros nodomus, tāpēc nogaidījis, kad lielmāte dodas apciemot savu saslimušo māti. Tad viņš sūtījis uz Kausuļiem ziņu, ka Rasai jāierodas muižā.
Atnācis meitenes tēvs un sacījis, ka meitene guļ mājās slima un nevar atnākt. Barons sapratis, ka tā nav taisnība, pārskaities un licis Kausuļu saimnieku nopērt. Tā pagājis rudens, tuvojušies ziemas saulgrieži. Baronese atkal izbraukusi, barons aizsūtījis muižas kalpu pēc Rasas, un tie atveduši meiteni uz muižu. Rasa baronam briesmīgi pretojusies, un tā saskrāpējusi viņam seju, ka vaigi bijuši vienās asinīs. Barons pārskaities un licis muižas istabenēm meiteni izģērbt, sasiet rokas ar valgu un ieslēgt viņa guļamistabā. Kamēr barons apkopis brūces, Rasa pārrīvējusi valgu uz gultas dzelzs apkalumiem un, paķērusi palagu, metusies no otrā stāva pa logu lejā. Tīrot ceļu, bijušas samestas lielas sniega kupenas, tāpēc meitenei nekas nav kaitējis. Muižā viņa bijusi pirmo reizi, tādēļ metusies bēgt uz nepareizo pusi, uz Rauņas gravu. Pa to laiku pilī pamanījuši, ka meitene izbēgusi, un sākuši dzīties tai pakaļ. Rasa, neredzēdama vairs nekāda glābiņa, metusies Rauņa atvarā...
Otra leģenda arī saistīta ar baronu un meiteni, kas nevēlējās viņam pakļauties. Tagad viņa esot Veselavas muižas spoks – baltā dāma. Meitene it kā nav vēlējusies precēt muižas baronu un ņēmusi nelabu galu. Tagad viņa parādoties pirms lieliem pasākumiem un spēlējot klavieres, ko dzīves laikā labi pratusi.
Ekskursijas muižā
Veselavas muižas komplekss tagad pieder Priekuļu novada pašvaldībai, un tajā atrodas Veselavas pagasta pārvalde, bibliotēka, kultūras nams, kā arī tūristiem muiža ir pieejama apskatei.
Gida pavadībā iespējams izstaigāt kungu māju un tās bēniņos apskatīt apbrīnojamo apkures sistēmu. Savukārt seno lietu un mantu kambarī varot aplūkot darbarīkus un sadzīves priekšmetus, teikts tūrisma klastera "EnterGauja" mājaslapā.
Muižā tiek organizēti dažādi pasākumi – Rožu svētki, brīvdabas teātra izrādes, koncerti u.c. Skaistas kāzu ceremonijas tiek rīkotas jaunlaulātajiem, tāpat arī ir iespējams izīrēt telpas dažādiem saviesīgiem pasākumiem.
