Horvātija – Plitvices ezeru nacionālais parks
Horvātijas sirdī esošais Plitvices ezeru nacionālais parks neskaitāmas reizes pielīdzināts ūdens paradīzei – ūdens šeit virmuļo, burbuļo un skan visneiedomājamākās niansēs, tā maģiskais spēks pārņem ikvienu apmeklētāju un apkārt esošās dabas krāšņums pārsteidz ar savu dažādību. Parkā ir izkārtojušies 16 skaisti ezeri, ko savieno dažāda izmēra upītes un ūdenskritumi.
Ezeru īpašā maģija ir spēja mainīt nokrāsas. To krāsu nianses mainās no zaļgana līdz gaiši, gaiši zilam vai pat pelēcīgam. Nacionālā parka ūdens bagātības viegli ieaužas biezā dižskābaržu un egļu mežā. Parks ir iekļauts UNESCO Pasaules dabas mantojumu sarakstā. Lai pilnībā izbaudītu šī parka skaistumu, pastaigai ir jāatvēl vismaz diena.
Šis nav vienīgais Horvātijas dabas brīnums. Vairāk par šo neparasto valsti lasiet šeit.
Melnkalne – Durmitoru nacionālais parks
Melnkalnes ir ļoti īpaša valsts ne tikai pārsteidzošā dabas skaistuma ziņā, bet arī tāpēc, ka šeit ir paslēpies Taras upes kanjons. Valsts ziemeļos, kas ir kalnu reģions, lepni esošais Durmitoru nacionālais parks ir iekļauts UNESCO pasaules dabas mantojumu sarakstā, un tajā, neskaitot varenas kalnu virsotnes un aizas, virmuļojošas kalnu upes un tumši zaļojošos priežu koku mežus, ir arī kanjons.
Kopumā parkā paveras 23 iespaidīgas kalnu virsotnes, 17 ledāju ezeri un vijas Taras upe, kas tiek dēvēta par lieliskāko laivošanas upi Eiropā. Tāpat īpašs parka lepnums ir tā priežu audzes, kas ir vairāk nekā 400 gadu vecas un to augstums var sasniegt pat 50 metru. Durmitoru nacionālajā parkā savas mājas ir raduši vairāk nekā 163 sugu putni, 50 dažādu šķirņu dzīvnieki un šeit ir Eiropā lielākā tauriņu daudzveidība.
Vairāk par ceļošanu Melnkalnē lasiet šeit.
Bulgārija – akmeņu mežs Pobiti Kamani
10 kilometru attālumā no Varnas ir izveidojies unikāls un vienreizējs akmeņu mežs, kas ir vienīgais šāds mežs visā pasaulē. Mežā 50 kvadrātkilometru teritorijā atrodas liela akmeņu grupa, kurai apkārt izvietojušās vēl 15 mazākas.
Šī vieta ir ieguvusi pasaules mēroga interesi, ģeologi no visas pasaules apmeklē mežu, cenšoties izdibināt tā noslēpumu un akmeņu mīklu. Pirmās dokumentācijas par šo parku fiksētas jau 1829. gadā, bet tomēr īsts izskaidrojums vēl nav rasts. Dažiem akmens veidojumiem ir tikuši piešķirti arī īpaši nosaukumi, piemēram, "Akmens sargs", "Kamielis", "Tronis" un citi. Augstākie akmeņi ir pat 10 metru augsti. Bulgāri tic, ka mežs izstaro ļoti spēcīgu enerģiju.
Ja ieinteresējusi atpūta Bulgārijā, izlasiet arī par atpūtu tās saulainajās pludmalēs Burgasā.
Grieķija – Zakintos salas zilās alas
Grieķijas Zakintos salas ziemeļos, Skinari reģionā, gandrīz tieši zem Skinari bākas, daba ir izveidojusi pārsteidzoši skaistās, zilās alas. To nosaukums ir saistīts ar spilgtajiem, gaiši zilajiem ūdens toņiem, kas atspīd piekrastē izveidojušajās bālganajās arkveida alās. Atpūtnieki līdz tām var nokļūt ar mazām laiviņām, un tad tur atpūsties peldoties vai nirstot. Visaugstākās alas nosaukums ir Kianuna (Kianoun).
Zilās alas sauc arī par Volimesu – skaistas pilsētas nosaukums, netālu no kuras tās atrodas. 1897. gadā šo vietu atklāja Antonio Komouto, un kopš tā laika tā ir kļuvusi ļoti populāra. Ekskursijas uz alām, kā arī uz bāku, uz blakus esošo ostu vai Agios Nikolaos ziemeļu ostu vietējie iedzīvotāji organizē no dažādām salas vietām. Labākais laiks zilo alu apmeklējumam ir agrs rīts, jo tad spilgtā saule un tās atspīdums uz alu sienām rada iespaidīgus toņus. Skaists skats paveras arī saulrieta laikā.
Grieķijas salas lielāko gada daļu ir īsta pasaku un izcilas atpūtas valstība. Lūk, vēl citas salas un pludmales, ko vērts apskatīt.
Maljorka – Pūķa ala
Spānijai piederošā Maljorkas salas austrumu piekraste ir slavena ar klinšu, salu un grotu bagātību. Netālu no Porto Kristo pilsētas ir Pūķa ala (Cuevas del Drach), kas tika atklāta 1906. gadā.
Tā ir lielākā ala uz salas – tūkstošiem gadu laikā radīts dabas brīnums, mīklaina pazemes pasaule, kas pārsteidz ar negaidītas formas stalaktītiem un stalagmītiem daudzos labirintos un pazemes ezeros.
Ceļš pa to vijas cauri zemei 1700 metrus. Šeit ir arī lielākais pazemes ezers Eiropā Martels (177x40 metri).
Lansarotes Timanfaija nacionālais parks
Laika posmā no 1730. gada līdz 1736. gadam, izvirstot vairāk nekā 100 vulkāniem, Lansarotes auglīgās zemes vairāk nekā 50 kvadrātkilometru platībā pārklāja lava un putekļi. Zemes auglība neatjaunojās, jo salu ļoti reti lutina lietus. Tagad šī vulkāniskā teritorija ir pārvērsta par parku.
Vienatnē gan to gan nav ieteicams apmeklēt, vislabāk ir izmantot gida pakalpojumus, jo daudzi vulkāni turpina savu karstasinīgo dzīvi. Atpūta nacionālajā parkā tiek pielīdzināta pastaigai pa Mēnesi, jo tieši to šī vieta atgādina – pārsteidzoši krāsu kontrasti, dūmojoši un nedūmojoši krāteri, vulkāniskās alas un plašums. Par citām vietām, kas atgādina ainavas no svešām planētām, uzziniet šeit.
Tomēr vietējie iedzīvotāji ir arī raduši veidu kā šo teritoriju izmantot. Neaktīvie krāteri tiek izmantoti kā vīnogu audzes. Drosmīgākajiem parka apmeklētājiem tiek piedāvāta arī īpaša iespēja, baudīt maltīti, kas gatavota vulkāniskajā krāterī, klāt malkojot tepat audzēto vīnogu ražas vīnu.
