"Pilnīgi noteikti sāls ir tā, kas vecina automobiļa elektroķīmisko koroziju, kura iedarbojas diezgan strauji. Sāls uz automobiļa krāsotajām detaļām ne tikai ķīmiski, bet arī mehāniski, braucot pa ceļu, krāsu posta," norāda Māris Žugs, Rīgas Tehniskās koledžas Autotransporta nodaļas vadītājs.
"Mūsu gadsimta laikā, pēdējos 20 gadus, autobūvē sāk izmatot krāsas, kas ir uz ūdens bāzes, tas tiek darīts vides aizsardzības nolūkos, un tas ir pareizi un apsveicami. Tomēr pieredze liecina, šīs ūdens bāzes krāsas ir neizturīgākas, un tas nozīmē, ka šī krāsa ir īpaši jāsargā. Kā to darīt? Bez šaubām – vaskošana!
Viens no vaskošanas veidiem ir – iebraucam degvielas uzpildes stacijā, automobilis tiek nomazgāts un ievaskots. Tomēr šis vasks ir noturīgs aptuveni dienu vai divas. Vaskots automobilis no nevaskota atšķiras ar to, ka uz tā nebūs netīrumu slānis. Tas būs ne tikai spīdīgs, bet pie tā nelips klāt netīrumi. Ja vēlas šai lietai pieiet kārtīgi, tad ir vērts, pirmkārt, automobili dabūt tīru un, otrkārt, to ievaskot ar speciāliem vaskiem, kas ir paredzēts virsmas iestrādāšanā ar roku vai speciālu agregātu. Tad šāds vaskojums turēsies krietni ilgāk. Ir arī dārgi vaskojumi, kas turēsies pie virsmas vairāk nekā gadu.
Kā noteikt, ka automobilim vasks vēl turas virsū? Ar glāzi ūdens! Uz automobiļa virsbūves, piemēram, uz motora pārsega uzlej glāzi ūdens –, ja ūdens savelkas lodītēs un notek lejā, tad vasks vēl ir aktīvs.
Sāls šķīdums labi vada elektrību, ne velti to sauc par elektrolītu. Šis elektrolīts uz automobiļa mēdz savienot vairākas detaļas kopā. Ja mums uz automobiļa, piemēram, ir alumīnija detaļa un blakus tērauda detaļa un šī detaļas tiek regulāri apšļakstītas ar sālsūdeni, tad tur regulāri notiek elektroķīmiskā korozija. Šādā kombinācijā visātrāk sabruks alumīnijs.
Daudzi autoražotāji šobrīd cinko savus automobiļus, tomēr šis process vairs nav tik robusts kā pagājušā gadsimta otrajā pusē, kad, piemēram, "Audi" tika cinkoti ar karsto metodi (cinks tiek piededzināts klāt), šodien tā biežāk ir krāsa, kura satur cinku. Arī šādā variantā tā aizsargā virsmu, tomēr šāds aizsargslānis ir vieglāk sabojājams. Ja tērauds paliek kails – bez pārklājuma –, tajā vietā elektroķīmiskā korozija sākas ļoti strauji. Tādēļ ir ļoti svarīgi līdz tēraudam atsegto vietu (traumu) neatstāt bez uzmanības.
Automobilim ir arī dobās vietas, piemēram, sliekšņi vai nesošās virsbūves garenvirziena sijas, kur sāls masa iekļūst iekšā caur tehniskajiem urbumiem, kuru gumijas uzlikas ir sairušas vai ar laiku izkritušas. Šādus dobumus ilgmūžības nolūkos var piepūst ar šķidro vasku, kas atgrūž ūdeni. Tāpat jāpārliecinās, ka tehniskie atvērumi, kas paredzēti uzkrātā kondensāta novadīšanai, joprojām pilda savu funkciju (nav aizsērējuši ar netīrumiem vai rūsu).
Riteņu arkās daudziem automobiļiem nodilumu rezultātā nonāk nost antikorozijas pārklājums, un šajās vietās veidojas korozija. Jāskatās ir arī durvju apakšas, kur arī jau no rūpnīcas ir tehnoloģiskās atveres, pa kurām iztecēt kondensātam. Tāpat durvju apakšās korozija veidojas tērauda locījuma vietās, termiskas iedarbības vai vibrāciju rezultātā, atloboties krāsai. Šīs vietas lietderīgi būtu apstrādāt ar aerosolos pildīto šķidro vasku.
Svarīga pasargāšanai no korozijas ir arī niša zem automobiļa priekšējā spārna. Vienīgā detaļa, kas šo nišu aizsargā, ir plastmasas ieliktnis jeb tā saucamā paspārne. Tomēr tā nereti tiek salauzta, piemēram, ziemā, kad arkā sakrājies slapjš sniegs, kas mīnusa grādos ir sasalis, autovadītājs griež stūri, un ritenis salauž sasalušo masu, kā rezultātā milzīgi ledus gabali salauž plastmasas detaļu. Atkarībā no autoražotāja spēkratos šajā spārna nišā ir izvilkti ne tikai vadi, bet pat novietoti elektroniskie vadības bloki. Salaužot plastmasas ieliktni, sāls masa nonāk arī šeit... Turklāt plastmasas aizsargam jābūt kārtīgi nostiprinātam. Ja tas vibrēs, tad tas deldēs krāsu no paša spārna un vecinās metāla koroziju," rezumē Rīgas Tehniskās koledžas Autotransporta nodaļas vadītājs.
