Ungru muiža vāciski tika dēvēta par Lideni vai Lindenhofu un ziņas par to atrodamas jau 1523. gadā, kad šis īpašums atdalījies no Kiltsi muižas. 1629. gadā Livonija, tostarp arī šis Igaunijas apgabals, atradās Zviedrijas pakļautībā, un tās karalis Gustavs II Ādolfs īpašumu uzdāvināja Otto fon Ungernam-Šternbergam, kas tur uzcēla skaistu muižu. Tā vēlāk kļuva slavena ar savu baroka dārzu, kas bijis viens no skaistākajiem Igaunijas teritorijā.
Kad dzimtas mantinieks jaunais grāfs Ēvalds Ādams Gustavs Pauls Konstantīns fon Ungerns-Šternbergs 19. gadsimtā apceļojis Vāciju, viesojoties Merseburgā, viņš iemīlējās tās pils īpašnieka meitā. Protams, grāfs to bildinājis, bet jaunkundze teikusi, ka viņai tā patīk tēva pils, ka negribot to atstāt. Tomēr grāfs viņu centies pierunāt, solot, ka uzcels tieši tādu pašu, ja tik nākšot par sievu. Tā nu dāma piekritusi sekot viņam uz īpašumu netālu no Hāpsalu, līdzko pils būs gatava. Grāfs Ēvalds steidzies mājup celt apsolīto namu. 1893. gadā tiešām sākusies vērienīga celtniecība.
Pāris gadu laikā mūri bija uzcelti un zem jumta. Pili raksturo sarežģīts plānojums un daudzas barokālas jumta izbūves. To cēla no vietējiem materiāliem igauņu labāko meistaru (A.Saar, E.Schwartz, P.Shubaneyev) vadībā, un tā izmaksājusi piecus miljonus Krievijas cara zelta rubļu. Tai ieplānots tornis, grezna balles zāle, rotaļu un ēdamistabas, kā arī saloni, guļamistabas un vēl citas greznas telpas. Iekšdarbi aizņēmuši ilgāku laiku, bet, kad tie jau bijuši gandrīz pabeigti, grāfs saņēmis ziņu, ka mīļotā mirusi. Pats grāfs vairs neapprecējās, saslima un 1908. gadā nomira Pēterburgā tā arī nekad nepaguvis padzīvot jaunceltajā namā. Tomēr viņa pēdējā vēlēšanās bijusi, lai viņa mirstīgās atliekas ar vilcienu aizved uz Hāpsalu pili, un vienu nakti tās tur atstātas pārnakšņot. Pēc tam viņš apglabāts Hījumā salas dzimtas kapenēs.
Muiža palika bez īpašnieka, un jau Pirmā pasaules kara laikā sākusi brukt. Vēlāk ļaudis, kas mēģinājuši te atrast apslēptus dārgumus un būvmateriālus, nodarījuši vēl lielāku skādi.
Pēc Otrā pasaules kara pils nonākusi padomju karaspēka valdījumā – blakus tai atrodas neliels lidlauks. Šis pavērsiens bijis liktenīgs aristokrātiskajai celtnei, jo 1968. gadā lidlauka priekšnieks nolēmis izmantot drupas skrejceļa pamata pielabošanai. Gandrīz trešā daļa celtnes nojaukta, pārējais, par laimi, ir saglabājies līdz mūsdienām. Pašlaik pilsdrupas ir sakoptas un pie tām novietots informatīvs stends – ikviens garāmbraucējs tās var apskatīt un izstaigāt, turpretim padomju militārais lidlauks pamests un arī jau pārvērties drupās.
Daži no senajiem dārza kokiem gan saglabājušies līdz mūsdienām – piemēram, pie ceļa aug Pētera ozols. Leģenda vēsta, ka to stādījis pats cars Pēteris I, bet cita versija ir, ka cars zem tā ieturējis pusdienas.
Turpat ir arī sens arku tilts, kas kādreiz vedis no Hāpsalu uz muižu.
Materiāla tapšanā izmantota informācija no Aviastar.org/travel, Reisiportaal.ee un VisitEstonia.
