"Kā katrai pamatīgai un saturīgai lietai, arī šai ekspedīcijai (jā, jo man gribas nosaukt šo braucienu tieši tā, ņemot vērā gan neparasto galamērķi, gan arī piedzīvojumu faktoru, kas, kā sapratu, šādos ceļojumos ir neatņemama to daļa un piedod papildu "odziņu") ir nepieciešams ievads, iztirzājums un nobeigums..." tā savu stāstu par braucienu uz Černobiļas zonu Ukrainā konkursam "Ceļo, stāsti, atkal ceļo", kura galveno balvu – kruīzu pa Vidusjūru – nodrošina "Costa Cruises", piesaka Ilze Rodina.

Ilzes stāsts ir ļoti izsmeļošs un plašs, tāpēc publicēsim to divās daļās. Par viņas un draugu piedzīvojumiem Ukrainā var lasīt arī blogā "Dark Tourism Tours".

Otro daļu lasi 14. decembrī.

Ievads jeb Ceļā uz Černobiļas slēgto zonu

"Piektdiena, 13. jūlijs... Dodamies ceļā... Turpceļš izvērtās piedzīvojumiem un pārbaudījumiem pilns, bet mēs to paveicām!

Pirmais lielais pārbaudījums mūs gaidīja uz Lietuvas – Baltkrievijas robežas Medininkos, kur nācās vienkārši stāvēt četras stundas rindā pirms pirmā robežposteņa, gaidot, kad luksoforā iedegsies zaļā gaisma. Nu neko darīt – pacietīgi gaidījām! Ieteikums šādām situācijām un vietām: apbruņojieties ar pacietību un labu kompāniju!

(Starp citu, robežu šķērsošana valstīs, kur joprojām ir robežkontrole, noteikti būtu atsevišķa stāsta vērta un patiesībā ir kā eksotika daudziem mūsdienu ceļotājiem, kas pārsvarā bauda Eiropu. Pilnīgi noteikti atšķiras arī robežas šķērsošana šajās valstīs, braucot pa sauszemi vai lidojot. Man personīgi šķiet, ka lidostās tomēr process ir daudz vienkāršāks, kas tādējādi trešo valstu sauszemes robežu šķērsošanu padara par atsevišķu piedzīvojumu un pārdzīvojumu.)

Medininki uz Lietuvas – Baltkrievijas robežas ir tas robežpostenis, kur 1991. gada 31. jūlija naktī PSRS omoniešu (starp citu, Rīgas vienības) uzbrukuma laikā gāja bojā septiņi lietuviešu robežsargi un muitnieki. Sīkāk šajā notikumā neiedziļināšos šoreiz, jo tie, kas nezina par šo notikumu, var pameklēt kaut vai interneta dzīlēs par to. Lai neaizmirstu šo traģisko lappusi Lietuvas vēsturē un godinātu bojāgājušo piemiņu, tagad te izveidots memoriāls, kuru tad var apskatīt, laiku kavējot.

Kad beidzot esam tikuši cauri n-tajiem robežkontroles posteņiem abās pusēs, laimīgi dodamies tālāk iekšā Baltkrievijā. Starp citu, galvenais ceļš, kas ved uz Ukrainas pusi, te ir maksas, bet ļoti labs. Jau iestājusies nakts tumsa un turpinām ceļu caur Baltkrieviju. Kādā posmā sākas migla, kas brīžam šķiet pilnīgi necaurredzama. Piektdiena, trīspadsmitais, it kā jau beigusies, bet sajūta joprojām mazliet dīvaina, braucot caur šiem miglas blāķiem. Kad sāk aust gaisma, saulīte caur mākoņiem mums uzsmaida, dodot iespēju vērot brīnišķīgus skatus.

Īpašā atkāpe – kā mēs gandrīz kļuvām par "National Geographic" raidījuma "Apcietināti ārzemēs" varoņiem!

Braucam pēc navigācijas pa meža ceļu līdz kādam krustojumam, kur īsti nekādas norādes nav, vien navigācija rāda, ka jābrauc pa labi. Ceļa norāde gan dīvaina – Černobiļa pa labi, bet nav norādīts attālums un mazliet mulsina uz norādes uzzīmētā zīme "STOP" un "Tikai ar caurlaidēm", bet arī navigācija rāda to pašu ceļu, nodomāju – viss pareizi, Ditjakos taču mūs gaidīs vietējā gide, kam caurlaides būs... Nu ko, turpinām ceļu pa labi... Pēc kāda brīža pabraucām garām mistiskam baltkrievu policijas "bobikam" nekurienes vidū ceļa malā. Viņi uz mums paskatās ar vienu aci, bet ne stādina, ne kā citādāk reaģē. Tātad – viss kārtībā... Braucam tālāk... Pēc brīža sākas ne tik liels meža ceļš, uz kura pabraucam garām zīmei "Ukraina". Lieliski, esam Ukrainā... Nekādu robežposteni gan neredzam, bet tas var būt arī mazliet tālāk... Mazliet bažīgu gan dara aizvien vairāk redzamās radiācijas zīmes, jo Černobiļas zonai tik ātri sākties nevajadzētu, pēc navigācijas vēl apmēram pusstundas brauciens līdz mums nepieciešamajam Zonas kontrolpostenim Ditjaki. Pēkšņi atduramies pie kaut kāda mistiska posteņa ar barjerām, kas īsti pēc Ditjakiem neizskatās... No kontrolposteņa iznāk policists, kam jautājam, vai šis ir Ditjaki kontrolpostenis, uz ko viņš dīvaini uz mani sāk skatīties... Sarunas gaitā noskaidrojas, ka šis ir Pariševas kontrolpostenis, tālāk te braukt nedrīkstam, jo jau sākas slēgtā zona. Policists palūdz manu pasi, un pēkšņi seko jautājums: "Jūs zināt, ka esat nelegāli iebraukuši Ukrainā?" Tā – vienā brīdī esam kļuvuši no ekskursantiem par nelegālajiem imigrantiem... Skaidrojam, ka pa ceļam neviens robežpostenis nebija, neviens mūs nestādināja utt., par ko viņš bija ļoti izbrīnīts. Saka – jābrauc atpakaļ... Zvanu sadarbības partneriem no vietējās kompānijas, stāstu situāciju, jautāju pēc padoma... Viņa saka – tūdaļ pēc brīža atzvanīs. Tikmēr policists devies iekšā kontrolpostenī, pa ceļam gan vēl apspriežot, kādi mēs muļķi, ka nesapratām, kur robežpostenis, jo tur taču krustojumā viss gana skaidrs, un iznāk jau ar automātu, ko redzot paliek pavisam "omulīgi"... Liek atvērt bagāžas nodalījumu, ko, protams, izdarām. Vēl pēc neilgām, stingrām sarunām un šausmīgas nākotnes vīzijām mums tomēr tiek piedāvāti izvēles varianti: 1) mēs braucam atpakaļ uz Baltkrieviju un šķērsojam pareizo robežpunktu; 2) viņš sauc robežsardzi, un mūs arestē par nelegālu robežas šķērsošanu. Pirmais variants mani biedē, jo mums ir tikai divkārtējā Baltkrievijas tranzīta vīza, bet otrais tomēr nepatīk vēl vairāk. Šķiet, vieglāk būs paskaidrot situāciju Baltkrievijas robežsargiem un mēģināt ko sarunāt. No visas sirds pateicamies par doto iespēju un griežamies atpakaļ, jo virziens mums tiek norādīts: "Brauciet tikai taisni!" Jau braucot saprotam, ja šajā pusē uz robežas neviena nav, izņemot mistisko "bobiku" baltkrievu pusē, varam mierīgi braukt un, ja paveiksies, un "bobiks" būs tikpat kūtrs kā šurp braucot, neviens pat nezinās par mūsu kļūmi. Paldies Dievam, kungi pie "bobika" lielu uzmanību mums nepievērš, un mēs laimīgi atkal esam Baltkrievijā, lai turpinātu ceļu uz Ukrainu un Černobiļas slēgto zonu, kas bija tik tuvu, bet nu ir atkal tik tālu, jo jāmet riņķis Dņepras austrumu krastā caur Kijevu. Braukt atpakaļ uz pareizo robežpunktu, vairāk uz rietumu pusi, arī vairs nav jēgas, jo laika ziņā sanāks tas pats (tiesa, jau braucot mājās, sapratām, ka braukt caur Kijevu nebūt nebija sliktākā opcija, bet par to tālāk). Taču esam laimīgi, ka nebūsim tomēr "Apcietināti ārzemēs" varoņi, lai gan puiši pat pajoko, ka nebūtu slikts piedzīvojums.

Braucot taisni, beidzot laimīgi nokļūstam pie baltkrievu robežpunkta, kur vienīgo reizi, šķērsojot visas robežas, redzēju smaidīgu robežsargu, kas atļāvās pat mazliet pajokot. Veiksmīgi šķērsojam Baltkrievijas – Ukrainas robežu un esam Ukrainā.

Vēl tikai izmetam riņķīti caur Kijevu (jā, ķeksīša pēc esam bijuši arī Kijevā, pat neplānojot), braucot garām daudziem fantastiski skaistiem saulespuķu laukiem, un pēc vēl vairāku stundu brauciena esam Ditjaki kontrolpunktā, kur mūs jau gaida sadarbības partneru gide un šoferītis.

Pārkrāmējam mantas viņu busiņā, pārģērbjamies (Slēgtajā zonā ir noteikumi, ka jābūt apģērbam ar garajām piedurknēm, biksēm, ciešajiem apaviem, vēlams tādiem, kurus nebūs žēl izmest, ja nu kāda dozimetriskā pārbaude uzrādīs nepieļaujami augstu radiācijas devu. Dodoties oficiālā ekskursijā, tas gan, manuprāt, ir faktiski neiespējami, jo uz vietām, kas tiešām ir veselībai un dzīvībai bīstamas, neviens gids jūs nevedīs.), noklausāmies nelielu iepazīšanās stāstu par Černobiļas slēgto zonu un varam doties piedzīvojumā.

Pirmā diena Černobiļas slēgtajā zonā

Sestdiena, 14. jūlijs... Mazliet saguruši pēc garā ceļa un piedzīvojumiem, bet priecīgi, ka beidzot esam šeit, dodamies iekšā Černobiļas slēgtajā zonā... Braucot pa ceļu uz Černobiļas pilsētu, sajūta ir mazliet dīvaina, šķiet neticami, ka beidzot tiešam esam šeit, iekšpusē... Tu brauc pa it kā parastu, asfaltētu ceļu caur mežiem un gar pļavām, bet apziņa, ka esi vietā, kur pirms vairāk nekā 30 gadiem norisinājās cīņa ne tikai par Ukrainas vai Eiropas, bet patiesībā visas pasaules likteni, ir sirreāla. Neiedziļināšos arī detaļās par pašu Černobiļas katastrofu (izņemot vietās, kur tas nepieciešams), jo arī šos faktus ikviens var atrast un palasīt pats, ja ir interese. Bez tam, šķiet, ka Černobiļas vārds ir zināms gandrīz visiem, lai cik dīvaini tas nebūtu, pat maziem bērniem…

Neliela atkāpe... Lai vai kā, Černobiļa pilnīgi noteikti ir pamesto vietu un lietu Meka (lielā mērā pateicoties arī modernajai kultūrai vai, precīzāk, videospēlēm, jo īpaši "Stalker"). Nezinu īsti, kas prātā un sirdī katram no maniem ceļabiedriem šajā ekspedīcijā, bet vismaz man tas noteikti nav tikai mērķis un vēlme paložņāt pa pasaulē slavenāko spoku pilsētu un citām pamestām vietām. Černobiļas zona – tas ir stāsts par to, cik neliels ir solis no cilvēces sasniegumiem līdz tās iznīcībai, tūkstošiem cilvēku sāpi, padomju varas nolaidību un avārijas seku likvidatoru varonību.


Sākumā dodamies paēst vēlās pusdienas uz viesnīcu, kurā arī plānota nakšņošana. Ēdiens ir labs un mums pilnīgi noteikti saprotams, lai gan cilvēkiem no Rietumeiropas, Amerikas, Austrālijas noteikti arī tas šķiet eksotisks (bet tas ir apdomāts, jo, kā vēlāk redzējām, Rietumu tūristi labprāt pasūta picu, te ir arī tāda iespēja). Vēlāk gan jokosim, ka mums ļoti nepaveicās, jo, lai gan biežāk te ēdienkartē esot kartupeļi, mums trīs ēdienreizēs no četrām patrāpījās rīsi (būtu traki, ja arī brokastīs būtu rīsi!).

Pēc tam seko pavisam īss izbrauciens pa pašu Černobiļas pilsētu, kas nebūt nav pilnībā pamesta. Reizēm cilvēki mēdz jaukt Černobiļu ar Pripjatu, lai gan tās ir divas dažādas pilsētas. Pripjata bija jauna un progresīva pilsēta, kas tika uzcelta un pilnveidota pavisam netālu no atomelektrostacijas (AES) tās darbinieku un viņu ģimeņu vajadzībām, savukārt Černobiļa atrodas apmēram 12 kilometru attālumā no AES un ir veca pilsēta, kas dibināta jau 12. gadsimtā. Mūsdienās dzīvojamās mājas te pārtapušas par kopmītnēm strādniekiem, kuri te uzturas 15 dienas, bet pēc tam dodas atpūsties ārpus Zonas tikpat ilgu laiku. Strādnieki pārsvarā ir AES darbinieki, ugunsdzēsēji, mežsargi, policisti, karavīri, avārijas seku likvidatori utt. Katram Zonas strādniekam ir savs personīgais dozimetrs. Černobiļas teritorijā ir vairākas kafejnīcas un veikali. Starp citu, pati pilsēta ir ļoti tīra un kopta (tas saistīts ar to, ka putekļi un aizaugušas vietas ir radioaktīvi, tāpēc ielu uzkopšanai un pļaušanai te tiek pievērsta pastiprināta uzmanība). Interesanti, ka Černobiļā atrodas viens no pēdējiem Ļeņina pieminekļiem Ukrainā...

Pilsētā atrodas arī vairāki Černobiļas katastrofas pieminekļi un memoriāli, tostarp arī "Vērmeļu zvaigznes" ("The Wormwood Star") – memoriāls, kas izveidots, lai atcerētos un pieminētu gan traģisko avāriju, gan cilvēkus, kas gāja bojā tās dēļ, gan ciemus, kas tika aprakti zem zemes lielās radiācijas dēļ. Laika trūkuma dēļ mums izdevās apskatīt tikai šo memoriālu, bet pilsētā ir arī citi, tostarp, ļoti simbolisks piemineklis ugunsdzēsējiem un avārijas seku likvidatoriem.

Interesanti, ka ukraiņu valodā Černobiļas nosaukums nozīmē vērmeles (ukraiņu val. "чернобыль"), savukārt Bībelē, Jāņa Atklāsmes grāmatas 8. nodaļā ir šādi panti: "Kad trešais eņģelis bazūnēja, tad no debesīm krita liela zvaigzne, degdama kā lāpa, tā krita uz upju un ūdens avotu trešo daļu. Zvaigznes vārds bija Absints (vērmeles), un trešā daļa ūdeņu tapa par vērmelēm; nomira daudz cilvēku no ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti." Tāpēc daudzi uzskata, ka jau Bībelē bija pareģota Černobiļas katastrofa, un tas ir Dieva sods cilvēkiem, kas iedomājās sevi Dieva vietā.


Tālāk dodamies uz Lelevas kontrolpunktu, kur pārbauda mūsu dokumentus, atļaujas utt. Pēc tam mūsu ceļš ved uz vienu no pamestajiem ciemiem. Ir ļoti grūti iedomāties, stāvot meža biezoknī, kā te izskatījās laikā, kad ciematu caurvija divus kilometrus gara galvenā iela (par kuru šodien vispār praktiski nekas neliecina)... Kā te staigāja cilvēki savās ikdienas gaitās... Bet tagad tuvumā kaut kur mitinās ap 30 vilku bars, kas naktīs iet uz Lelevas kontrolpunktu suņu medībās.

Par to, ka te reiz tomēr ritējusi rosīga ikdienas dzīve, liecina palikušās lietas: fotogrāfijas, dažādi sadzīves priekšmeti, filmiņas vietējā kinoteātrī... Tāda dīvaina sajūta – it kā ieskaties mazliet aiz priekškara cilvēku traģiskajos likteņos... Jo ikviena pamestā vieta un lieta Černobiļas zonā ir patiesībā ir kāda personīgais sāpju un traģēdijas pilnais stāsts.

Neliela atkāpe. Ekskursiju maršruti Černobiļas zonā gidiem ir jāsaskaņo, līdz ar to objektu, kas nav iekļauti maršrutā, apmeklēšana ir aizliegta. Šis ciems nebija iekļauts mūsu maršrutā, un viena no te nemitīgi kursējošajām patruļām mūs "pieķēra", ieraugot tukšo autobusu ceļa malā. Liels publisks tracis par to gan netika taisīts, patruļa pat bija jau aizbraukusi brīdī, kad iznācām no meža, bet informāciju kontrolpunktā bija nodevuši, un gidei gan bija jāskaidrojas. Jāteic, ka viņa pēc tam bija satraukusies un ļoti pārdzīvoja, jo izrādās, ka par šādiem gājieniem var atņemt atļauju strādāt Černobiļas zonā.


Arī vieta, kur devāmies tālāk, reiz simbolizējusi prieku, laimi un smieklus, jo kā gan savādāk varētu būt bijis atpūtas bāzē "Изумрудное". Te atrodas ap simts koka atpūtas namiņu skaistā priežu silā. Reiz šī bāze skaitījusies ļoti prestiža, te atpūtušies slepenās armijas pilsētiņas Černobiļa-2 karavīri, atomelektrostacijas darbinieki, cilvēki, kam bija sakari, lai dabūtu ceļazīmi uz šejieni. Te bijusi deju zāle, brīvdabas kino, veikals, bibliotēka, laivu piestātne. Interesanti, ka arī pēc avārijas atpūtas bāze netika pamesta uzreiz, sākumā te mitinājās vēl kāda likvidatoru vienība... Atpūtas namiņi te saglabājušies ļoti labi (ja ņem vērā, ka tās ir koka būves), un lielākā daļa var lepoties ar skaistiem pasaku un multfilmu varoņu zīmējumiem. Vietā, kur reiz valdīja dzīvība, tagad arī valda dzīvība, tikai citāda. Dabas dzīvība... Starp citu, tieši te satikām arī Černobiļas zaķi, kuram šķiet iztraucējām miegu.

Apraktais Kopači ciems ir mūsu nākamais galamērķis. Šis ciems atradās vistuvāk uzsprāgušajam reaktoram. Kad tika nolemts mājas apglabāt, jo iedzīvotāji nemitīgi tajās atgriezās un dzīvoja, buldozeri izraka lielu bedri katras mājas priekšā. Tā tika apglabāta katra māja ciemā. Izdzīvoja tikai dažas ķieģeļu ēkas, tostarp Kopači bērnudārzs, kas mūsdienās, manuprāt, mazliet simbolizē arī šo traģisko lappusi saistībā ar Černobiļas avāriju – bērnus...

Te atkal bija iespēja redzēt lietas, kas piederējušas cilvēkiem. Kādai meitenei varbūt šī bija mīļākā lelle. Mums katram reiz bērnudārzā bija skapītis ar zīmējumu, arī šajos savas lietas glabāja tādi paši bērni, kā kādreiz bijām mēs... Šajās gultiņās diendusu gulēja un skaistus sapņus sapņoja mazas meitenes un zēni.

Tiesa gan, runājot par Černobiļas zonu kopumā, jārēķinās ar vienu lietu. Lielākā daļa lietu, ko tās apmeklētāji mīl iemūžināt fotogrāfijās, protams, netika reāli atstātas vietās, kur tās atrodas tagad. Jo īpaši lelles un viss, kas saistīts ar bērniem, vēlāk ticis tā izvietots speciāli, lai radītu dramatiskāku iespaidu. Tas tā – skarbā patiesība… Lai kāds nesasapņojas, ka, piemēram, lelli Kopači bērnudārza gultiņā tiešām steigā atstājusi Maša vai Daša… Starp citu, šīs lietas mēdz arī pārvietoties. Jau vēlāk, kad bijām atgriezušies, kaut kur internetā redzēju bildes, kur konkrētie priekšmeti atradās pavisam citos plauktos vai rakursos.

Pie Kopači ciema saglabājies arī piemineklis Otrā pasaules kara laikā bojāgājušajiem ciema iedzīvotājiem. Ukrainā tas esot ļoti raksturīgi, un viņi joprojām te godina savus karavīrus. Starp citu, mani izbrīnīja ziedu vainags bērnudārzā, kas radīja mazliet spocīgu sajūtu, bet gide paskaidroja, ka tas ir atnests no šī pieminekļa.

Tepat tuvumā atrodas arī tā sauktais Sarkanais mežs, kas ir apmēram 10 hektāru liela meža platība, kas pēc Černobiļas atomelektrostacijas avārijas saņēma milzīgu radiācijas devu, kā rezultātā koki ieguva sarkanīgu nokrāsu. Sarkanais mežs, līdzīgi kā pati slēgtā zona, ir sadalīts četrās bīstamības zonās – no lielākās uz mazāko. Faktiski mūsdienās tas gan vairs nav tas pats Sarkanais mežs, jo arī to, līdzīgi kā Kopači ciemu, izcirta un noraka tranšejās, tiesa gan, tādējādi vēl vairāk saindējot augsni un gruntsūdeņus. Pēc tam tika sastādīts jauns mežs, un mūsdienās te esošais mežs izaudzis šo gadu laikā, bet sarkanīgo nokrāsu mūsu atkal ieguvis nesen te notikušo meža ugunsgrēku dēļ.

Turpinām ceļu, lai nokļūtu pie paša ceturtā reaktora, kuru nu jau sedz jaunais sarkofāgs, kas tika atklāts 2016. gada nogalē. Iespēja apbrīnot šo unikālo celtni ir no apmēram 300 metru attāluma – speciālā skatu laukumā. Arka, kā dēvē jauno sarkofāgu, ir lielākā pārvietojamā metāla struktūra pasaulē, un tai jāpasargā mūs un nākamās paaudzes no radioaktīvā piesārņojuma. Būves augstums ir 108 metri, tā ir divas ar pusi reizes augstāka nekā Brīvības piemineklis Rīgā, un tā ir augstāka par Ņujorkas Brīvības statuju. Milzīgā velve sver 36 000 tonnu jeb trīs reizes vairāk nekā Eifeļa tornis Parīzē. Būvniecības darbus veica Francijas kompāniju kopuzņēmums "Novarka". Starp citu, radiācijas līmenis šeit šobrīd ir zemāks nekā daudzās citās vietās slēgtajā zonā, jo tas bija viens no franču uzņēmuma nosacījumiem, ka apkārtnei jābūt maksimāli tīrai. Tāpēc tika novāktas un aizvestas daudzas lietas no sarkofāga apkaimes teritorijas, viss maksimāli iztīrīts un, ja nemaldos, pat vecā zeme kaut kur atkal norakta un jauna uzbērta. Sajūta šajā vietā atkal tāda dīvaina. Tu atrodies pavisam blakus vietai, kas varēja nest iznīcību visai cilvēcei… Arī pati arka, protams, ir ļoti iespaidīga, lai gan mums pilnībā saprast tās izmērus laikam īsti neizdevās, jo mēs te ieradāmies darba dienas beigās. Dienas laikā, kad redzami darbinieki, piemēram, uz kāpnēm ārpusē, varot daudz labāk saprast, cik milzīga būve tā ir.

Pēc tam dodamies uz viesnīcu Černobiļas pilsētā, kur mūs gaida atpūta un vakariņas. Starp citu, Černobiļas zonā ir komandantstunda, pēc pulksten 22 neviens nedrīkst atrasties ārā, tiek slēgtas arī viesnīcas durvis, lai kādam nerastos kārdinājums. Šo procesu kontrolē regulāras nakts patruļas. Bet, ja godīgi, naktī tur sākas savvaļas dzīve, ka nav īsti vēlmes doties pastaigā tumsā. Černobiļā ir diezgan daudz suņu, kas vienkārši te mitinās, lielākā daļa ir sterilizēti (par ko liecina speciāls čips ausī), bet manījām arī jaunus suņus un praktiski vēl kucēnus. Šie suņi arī būtu atsevišķa stāsta vērti, bet īsumā – kad notika evakuācija, mājdzīvniekus nebija atļauts ņemts līdzi, to vilna lielākajā daļā gadījumu bija ļoti radioaktīva, viņi arī jau bija apstaroti un slimi, viņu liktenis bija skarbs un izlemts, taču kādam izdevās izdzīvot (dzīvojot šodienā, pavisam citos apstākļos, tomēr ļoti labi saprotu, cik tas bija skarbi – arī man ir suns un kaķi).

Jau mājās atgriežoties, izlasīju par kādu amerikāņu organizāciju, kas nodarbojas ar šo suņu nogādāšanu adoptēšanai Amerikā, protams, pirms tam veicot dažādas pārbaudes. Pret cilvēkiem šie suņi ir labvēlīgi, taču savā starpā rajoni gan viņiem ir sadalīti. Un tad nu naktī viņiem sākas kaut kāda teritoriju sargāšana un dalīšana, kā arī noteikti var nākties pacīnīties ar kādiem savvaļas zvēriem, piemēram, tiem pašiem vilkiem, tāpēc suņu rejas, gaudošana un vēl dažādas dīvainas skaņas bija dzirdamas visu nakti. Sajūta, apzinoties, ka naktī aiz loga valda ne cilvēku pasaule, bet pavisam kaut kas cits, bija atkal mazliet dīvaina... Godīgi teikšu – pāris reizes piecēlos, lai paskatītos pa logu (tiesa gan, melnajā tumsā neko neredzēju), jo man šķita, ka tieši pie mana loga jau kāds tiek apēsts.

Neliela atkāpe. Ņemot vērā galamērķi, viesnīca mani pārsteidza. Ekonomiskā klase, protams, duša un tualete gaitenī, bet istabiņas bija ļoti labas, gulta ērta, viss tīrs, darbinieki laipni un atsaucīgi.

Otrā diena Černobiļas slēgtajā zonā jeb iztirzājuma otrā daļa

Svētdiena, 15. jūlijs.

No rīta ceļamies, brokastojam viesnīcā, krāmējam mantas un dodamies tālāk piedzīvojumā. Šodien paredzētas divas grandiozas Černobiļas Zonas vietas – Pripjata un Dugas radars.

Pirms došanās uz šīm vietām, piestājam vēl Černobiļas veikalā, kur joprojām jūtama padomju laika elpa. Lieki piebilst, ka pie veikala mūs atkal sagaida vietējais suņu bars, kas gan nav īpaši ieinteresēti mūsu kompānijā un vairāk bauda snaudu saulītē. Kāds garāmbraucošs riteņbraucējs gan tiek pamatīgi noriets, laikam no cita rajona… Iepērkam ūdeni un citas nepieciešamās lietas un varonīgi saņemam atlikumu. Konfektēs!

Pa ceļam uz Pripjatu, protams, piestājam pie slavenās pilsētas zīmes, kas jau kļuvusi par vienu no Zonas simboliem. Tagad te gulstas ziedi par piemiņu traģiskajam notikumam, bet reiz cilvēki uzskatījuši gandrīz vai par pienākumu nofotografēties, piemēram, savā kāzu dienā. Tepat blakus ir arī dzelzceļa sliedes un zīmes, kas brīdina, ka neredzamā radiācija te tomēr ir un kur labāk neiet.
Te redzama arī izkārtne, kas vēsta, ka šajā virzienā (netālu no Pripjatas) atrodas arī "Vektors" - centralizētā radioaktīvo atkritumu glabātuve. Šī, starp citu, ir sāpīga tēma ukraiņiem. Ir skaidrs, ka pastāvīgi dzīvot te nevarēs vēl daudzus gadsimtus, taču Ukrainas valdība un Černobiļas Zonas pārvalde, protams, domā, ko darīt, lai veiktu kādu peļņu nesošu saimniecisko darbību šeit. Tāpēc tiek būvētas arī jaunas radioaktīvo atkritumu glabātuves, kurās pieņemšot arī citu valstu radioaktīvās drazas.

Ukraiņu parastie cilvēki nav sajūsmā par šo ideju, jo viņiem viss, kas saistās ar Černobiļu, tāpat jau ir sāpīgs jautājums. Bet nu naudiņa Zonai kaut kā jāpelna… Starp citu, ekskursijas šeit nav no lētākajiem priekiem, lielu daļu no summas iekasē par speciālajām atļaujām apmeklējumam. Kur paliek šī nauda, īsti gan nevienam nav skaidrs, bet laikam jau šoreiz ne par to.

Ceļā uz Pripjatu braucam būtībā pa asfaltētu meža ceļu, bet. Kādreiz te noteikti tā nav bijis, jo kā mēmi pagātnes liecinieki caur kokiem vīd apgaismes stabi (kuri gan sen te vairs neko neapgaismo). Iebraucot pilsētā (kur atkal ir kontrolpostenis), nogriežamies pa šauru ceļu šķietamā mežā. Taču patiesībā tā ir viena no Pripjatas ielām, par ko liecina aizvien vairāk aiz kokiem pavīdošās daudzdzīvokļu mājas. Ļoti, ļoti nereāla sajūta…

Mūsu pirmā pietura ir daudzstāvu māja, kur reiz dzīvojuši daudzi atompilsētas ļaudis, priecājušies par dzīvi un lepni baudījuši savas unikālās pilsētas labumus. Tagad tā vientuļi stāv un raugās atomelektrostacijas virzienā, līdzīgi kā daudzas citas Pripjatas ēkas. Un ir tikai laika jautājums, kad šīs ēkas sagrauzīs laika un dabas zobs, jo, protams, ka tās neviens neapsaimnieko, elektrība un apkure principā gandrīz visai pilsētai tika atslēgta jau uzreiz pēc evakuācijas.

Neliela atkāpe. Kopš 2011. gada Pripjatā oficiāli aizliegts ieiet pilnīgi visās ēkās, taču realitātē "pa kluso" tas tiek darīts. Protams, tas piedod papildu "odziņu" un adrenalīnu, jo mūs var pieķert kāda no patruļām, praksē gan ar mums tas, paldies Dievam, nenotika. Ņemot vērā, ka apmeklējām Pripjatu svētdienā, patruļu bija diezgan daudz. Vairāk gan tās ķersta nelegālos Zonas apmeklētājus jeb tā dēvētos "stalkerus", ne oficiālos ekskursantus, bet, ja mūs pieķertu, droši vien tam nebūtu lielas nozīmes – esi tu šeit legāli vai nelegāli. Nenosodot "stalkeru" izvēli (jo katram savs), jāteic, ka viņu darbība Zonā tomēr rada kaut kādu savu ne tik pozitīvo ietekmi arī uz oficiālajām ekskursijām, kaut vai šo biežo un daudzo patruļu dēļ. Un vēl… Cilvēki Zonā tik tiešām mēdz arī pazust… Un tas nav šausmu stāstiņš iebiedēšanai. Principā visos kontrolposteņos, piemēram, bija informācija par cilvēkiem, kuri pazuduši Zonā un tiek meklēti, fotogrāfijām (kā vecajos laikos arī pie mums!). Bet par "stalkeriem" vēl mazliet arī tālāk…

Te dodamies augšup uz nama jumtu, no kura paveras lielisks skats uz Pripjatu un tās apkaimi, redzama arī Arka. Pati pilsēta ir pavisam zaļa, jo to tiešām pārņēmusi daba, grūti novērtēt patiesos pilsētas izmērus aiz zaļajām koku lapotnēm, daudz kas paliek skatam apslēpts. Nu ko, jābrauc uz šejieni atkal ziemā, lai baudītu citus Černobiļas Zonas skatus un spētu novērtēt Pripjatas apmērus no augšas pilnībā. Baudām brīdi klusumā bez civilizācijas elpas – kas vienkārši bauda momentu, kas iemūžina fotoaparātos un telefonos. Kāpiens lejup viennozīmīgi ir vieglāks nekā augšup (jo lifti arī nestrādā). Lejā tiekam paslavēti, ka pilnīgi visa grupa uzkāpusi augšā, jo izrādās – ne visi vienmēr to spēj un grib. Jūtamies kā malači un dodamies tālāk.

Nākamā pieturvieta pilsētā ir slavenais Pripjatas baseins "Лазурный". Pa ceļam gide ik pa laikam rāda vietu fotogrāfijas pilsētas ziedu laikos, lai varam salīdzināt, kā ainava te mainījusies. Pie baseina vientuļa plāksnīte zaļumos "По газонам не ходить", kas lieku reizi atgādina, ka šī nav vienkārša pastaiga pa mežu. Bijušās pilsētas ielas principā nav bīstamas, bet zaļā veģetācija gan var būt radioaktīva, tāpēc oficiālajās norādēs tiek minēts, ka no ceļiem noiet aizliegts, un tā tālāk. Praksē gan bija vietas, kur arī mēs bridām pa aizaugušām takām un krūmiem. Un nebija tā, ka mums izdalītie dozimetri sāktu pīkstēt bez mitas.

Lai tiktu līdz baseinam, izejam caur sporta zāli, kuras grīda gan šķiet jau tāda mazliet šaubīga, bet – kas neriskē, tas nevinnē (tas ir, neredz savām acīm slaveno Pripjatas baseinu). "Лазурный" gan patiesībā bija viens no vairākiem pilsētas baseiniem, atradās Sporta ielā 18. Celts 20. gadsimta 70. gados un tika izmantots līdz pat 1998. gadam, tātad vēl 12 gadus pēc katastrofas. Šajā laikā baseinu pamatā izmantoja avārijas seku likvidatori un, lai cik dīvaini tas nebūtu, tas tiek uzskatīts par vienu no tīrākajām vietām Pripjatā. Šodien baseins arī jau ir laika zoba pagrauzts, uz grīdas mētājās sadauzīti stikli, redzami vismaz man nesaprotami grafiti, krūmu zari jau ielauzušies pa izsistajiem logiem baseina telpā.

Tālāk dodamies uz 3. vidusskolu, kas reizēm ekskursiju maršrutos tiek aizmirsta sava slavenā kaimiņa – baseina dēļ. Pripjatā kopumā bija piecas vidusskolas, šī skola atšķiras no citām ar savu izskatu un arhitektūras projektu. Kā visās pilsētas ēkās, reiz te kūsājusi dzīvība, šodien, jo īpaši vasarā, kad viss ir zaļš, grūti pat pamanāma caur kokiem un krūmiem. Daudzi uzskata, ka tieši skolas ir viens no interesantākajiem objektiem pamestajā pilsētā, jo šajās ēkās saglabājušās daudzas tā laika lietas un atribūti – burtnīcas, grāmatas, klases žurnāli, mēbeles… Ja dzīvokļos esošās lietas praktiski visas tika izvestas un iznīcinātas (tiesa gan, pēc tam, kad te sāka viesoties marodieri), tad skolas inventārs tā īsti nevienam nebija vajadzīgs. Tieši šeit lieliski redzams jau pieminētais lietu kults, jo īpaši leļļu, bet tas ir saprotami, jo lelles rada tādu īpašu postapokalipses sajūtu. Arī te tās izvietotas visdīvainākajās vietās – ar un bez gāzmaskām un dažādiem citiem atribūtiem.

Runājot par gāzmaskām, tieši 3. vidusskolā atrodas arī slavenā gāzmasku kaudze, kas nu jau kļuvusi par vienu no Černobiļas zonas simboliem. Aukstā kara laikā Padomju Savienībā šādas gāzmaskas tika glabātas visos civilajos objektos, un tās bija paredzētas ķīmiskajiem, bioloģiskajiem vai kodoluzbrukumiem. Starp citu, bieži dzirdēts un lasīts jautājums, kāpēc gan viss šis civilās aizsardzības aprīkojums nav izmantots, kad notika atomelektrostacijas avārija, iedzīvotāju aizsardzībai... Izrādās, šīs maskas īsti tomēr nebija paredzētas šādai situācijai, bez tam, kā mēs jau zinām, sākotnēji neviens pat nesaprata (vai negribēja saprast?!), cik situācija ir nopietna. Pašu gāzmasku šeit atrašanās iemesls gan ir diezgan banāls, tās nav atstājuši no pilsētas bēgošie iedzīvotāji, bet gan marodieri, kas atnesuši tās šeit no noliktavas, meklējot nelielo sudraba daudzumu, kas atrodas katras gāzmaskas filtrā. Gāzmaskas laikam ir otrs Zonas atribūts, kas tiek visvairāk izmantots dažādās instalācijās, jo atkal rada tādu īpašu atmosfēru un liek aizdomāties.
Pa atvērtajiem, izsistajiem skolas logiem tagad pūš tikai vējš, gaitenis ir pilns ar grāmatu un burtnīcu lapām, kā arī visādām drazām, reiz rosīgā halle nu ir pelēka un klusa. Skolā saglabājušās arī diezgan daudzas padomju laika propagandas liecības un saukļi.

Turpinot ceļu tālāk, ieraugām vēl vienu veidojumu ar gāzmasku, tagad gan ārpus ēkām, piestiprinātu pie apgaismes staba. Nu ko – radīt noskaņu pilsētā var arī tā…

Mūsu nākamā viesošanās vieta ir Pripjatas milicijas iecirknis. Tieši milicija pildīja apsardzes funkcijas pēc iedzīvotāju evakuācijas 1986. gadā. Viņi apsargāja visu – uzņēmumus, veikalus, noliktavas, dzīvojamos namus. Interesanti, ka pirmajā gadā pēc avārijas praktiski visur tika uzlikta signalizācija. Milicijas darbinieki mitinājās pilsētas iecirknī, kontrolpostenī, kā arī citos Černobiļas slēgtās zonas rajonos. Darbojās šis iecirknis vēl apmēram piecus gadus pēc atomelektrostacijas avārijas. Ieejot iecirknī, redzams Pripjatas pilsētas makets, kuru milicijas darbinieki esot taisījuši paši. Interesanti, ka tajā redzami arī vēl tikai plānotie pilsētas rajoni, kuri tā arī netika uzcelti Černobiļas atomelektrostacijas avārijas dēļ.

Te arī iekštelpās uz kāda koka gabala, kas pagātnē varētu būt bijušas skapja durvis, putekļos redzamas suņa pēdas, kas liecina, ka daba un dzīvnieki ir visur. Tiesa gan, mums nepalaimējās redzēt ne Prževaļska zirgus, kas te tika savulaik ievesti eksperimentālā kārtā un tagad ir savairojušies un izveidojušies par lielu savvaļas zirgu baru, ne slaveno Černobiļas lapsu, kas jau ir tūristu pieradināta un ēdot praktiski no rokas, bet tas tikai uz atgriešanos.

Te var paklausīties arī Pripjatas pilsētas baisākajā skaņā, kura mums tiek arī nodemonstrēta – tā ir čīkstošo durvju skaņa restotajā ieslodzīto būrī.

Milicijas iecirknī arī saglabājušies diezgan daudz dokumentu, mēbeļu un citu lietu. Dodamies pa gaiteni, kurā atrodas īslaicīgās aizturēšanas izolatori, tālāk uz iekšpagalmu. Starp citu, šajos izolatoros it kā arī esot dzīvojuši avārijas seku likvidatori, jo te esot bijusi viena no tīrākajām vietām pilsētā.

Pripjatas milicijas iecirkņa pagalmā joprojām saglabājies kaut kas no transporta līdzekļiem – automašīnas, autobusi, kravas automobiļi, traktori. Tie gan noteikti nav transportlīdzekļi, kas tika izmantoti darbos tiešā reaktora tuvumā pēc avārijas, jo tie bija ļoti radioaktīvi un tika glabāti speciālās transportlīdzekļu kapsētās, bet vēlāk pat apglabāti.

Tālāk dodamies uz ugunsdzēsēju depo. Tieši no šī depo ugunsdzēsēji devās dzēst ugunsgrēku uzreiz pēc sprādziena AES. Cilvēku domas dalās, vai viņi saprata, uz ko brauc un apzinājās risku, vai arī neviens no pirmajiem ugunsdzēsējiem, kas ieradās avārijas vietā, nezināja un netika brīdināts par augsto radiāciju. Jebkurā gadījumā viņi strādāja bez jebkādiem aizsarglīdzekļiem, turpināja pašaizliedzīgi strādāt arī tad, kad jau saprata briesmas, un tiešām ir Varoņi. Gandrīz visi no pirmās ugunsdzēsēju brigādes, kas varonīgi dzēsa uguni avārijas vietā, nomira jau pāris nedēļu laikā... Jāteic gan, ka uz AES avārijas vietu nekavējoties devās ne tikai šī depo vīri, bet arī citi no visiem tuvējiem ugunsdzēsēju depo. Un arī viņus sagaidīja tāds pats liktenis.

Dodamies gar Pripjatas kontrolposteni citā virzienā, kur apstājamies pie viena no pieminekļiem, kas saglabājies. Skats uz pieminekli – stēlu "Дружба народов" (Pripjatā dzīvojuši vismaz 25 tautību cilvēki) kādreiz savos ziedu laikos un mūsdienās ļoti atšķiras. Kādreiz tas atradies divu lielu pilsētas ielu krustojumā, tagad knapi saskatāms meža biezoknī. Piemineklis sastāv no 15 bijušo Padomju Savienības republiku ģerboņiem. Runā, ka tieši pa šiem skaļruņiem pilsētas iedzīvotāji arī tikuši informēti par evakuāciju. Daudziem šķiet dīvaini, ka piemineklis izdzīvojis krāsaino metālu marodieru ziedu laikos.

Pa pašu Tautu sadraudzības ielu (улица Дружбы народов) savulaik varējuši vienlaikus izbraukt divi autobusi, laika gaitā tā sašaurinājusies un kļuvusi par vienu no asfaltētajiem meža ceļiem Pripjatā.

Pēkšņi tuvumā dzirdama kaut kāda kņada, brauc kāda automašīna, un esam spiesti mazliet nogaidīt pirms došanās tālāk, lai saprastu, vai tā nav kāda no patruļām. Jāteic, ka jāuzmanās arī no citām tūristu grupām, ja dari ko Zonā, kas īsti nav atļauts, jo arī konkurenti mēdz pasūdzēties jeb tautas valodā "nostučīt". Izmantojam šo brīdi, lai uzmestu skatu netālu esošajai autoostai. Jau vairāk nekā 32 gadus te neiebrauc neviens autobuss. Autoosta atrodas netālu no kontrolpunkta (pa labi), tātad praktiski pie pašas pilsētas robežas arī agrākos laikos. Tā kā autoosta atrodas pat tā kā mazliet ārpus pilsētas, ne visi vienmēr te atnāk un reti kad dodas mērķtiecīgi apskatīt tieši šo objektu. Kā jau iepriekš minēju, arī mēs te nonācām tā brīža nepieciešamības dēļ. Interesanti, ka šī ir viena no retajām ēkām, kur nav sadauzīti stikli.

Kad viss atkal mierīgi, turpinām ceļu uz kādu no medicīniskā kompleksa Nr. 126 (jeb krieviski МСЧ-126 (медико-санитарная часть)) daļām. Mēs neapmeklējām slaveno slimnīcu, uz kuru veda pirmos cietušos, pamatā ugunsdzēsējus, jo: 1) tā esot jau diezgan sliktā stāvoklī; 2) tur ir joprojām diezgan augsts radiācijas fons. Līdz ar to gide neuzņēmās risku vest mūs uz turieni. Jo īpaši slavens "stalkeru" vidū ir slimnīcas pagrabs, kur joprojām ir samestas ugunsdzēsēju drēbes, apavi, aprīkojums, kas, protams, joprojām ir diezgan radioaktīvs. Tāpēc, ja vien tiešām nav kāds speciālais aizsargtērps, tur droši vien nav ko meklēt. Kaut kur interneta plašumos gan redzēju informāciju, ka 2016. gadā pagrabs esot aizbērts ar smiltīm, lai ziņkārīgie nelīstu sev galu meklēt. Tiesa gan, viņi esot atraduši jau jaunus ceļus...

Medicīniskajā kompleksā bija poliklīnika, slimnīca, dzemdību nams, infekcijas nodaļa, jaundzimušo nodaļa, morgs, stacionārs un citas iestādes. Godīgi teikšu, neatceros, kurā bijām mēs (bet noteikti ne slimnīcas ēkā). Vairāk tāds kā laboratoriskais aprīkojums bija manāms. Šeit, starp citu, varēja lieliski novērot metāla zagļu darbu telpās, kur radiatoru vietās palikušas tikai radiatoru vietas, lai gan dīvainā kārtā vienā telpā radiators bija palicis. Saglabājušās mazliet mēbeles, daudz laboratoriskās pudelītes, pa kādam padomju lozungam, instrukcijas, veidlapas, ieraksti un pieraksti, kopumā ēka nav ļoti labā stāvoklī, kas mazliet brīžam biedē. Arī te manāmas speciāli izveidotās lietu ekspozīcijas, kuras es nodēvēju par "Sastindzis laiks spoku pilsētā". Piemēram, kolba uzkrītoši redzamā vieta uz tā, kas reiz laikam bijusi gāzes plīts, vai sieviešu kurpe uz galda, pelēcīgas putekļu kārtas ieskauta. Vispār šajā vietā gribējās pakavēties vēl, bet bija jādodas tālāk.

Tālāk dodamies uz Pripjatas 1. vidusskolu, kas atrodas Tautu sadraudzības ielā un celta 1972. gadā. Diemžēl no iekšpuses apskatīt to jau ir ļoti riskanti, jo skola jau ir sagāzusies vairākās vietās. Laiks dara savu… Patiesībā šis ir lielisks piemērs, kas sagaida ikvienu šejienes ēku agrāk vai vēlāk, par ko ir mazliet skumji. Pirmais iegruvums notika 2005. gadā. Tie, kas saprot kaut ko vairāk no celtniecības un būvmateriāliem, internetā raksta, ka šī skola nav izcilas celtniecības paraugs (atšķirībā no daudzām citām Pripjatas ēkām, kas joprojām stāv, neskatoties uz to, ka jau kopš 1986. gada te atslēgts siltums un neviens par ēkām nerūpējas). Otrais skolas nobrukums notika 2013. gadā. Te redzams, ka tā sabrukusi kā kāršu namiņš. Gluži kā leļļu mājā redzamas vēl mēbeles un aprīkojums, kas palicis nesabrukušajā daļā.

Tieši pie skolas kārtējo reizi saprotu, ka Pripjata un Černobiļas Zona kopumā vispār ir tāda interesanta vieta. Atkal aizrauj pīlādžu un dabas krāsas savienojumā ar pamestības sajūtu. Blakus pīlādzim nesaprotamu lietu un priekšmetu čupa. No šādām čupām gan ir jāuzmanās un pilnīgi noteikti nevajag tajās rakņāties, jo tās joprojām var būt radioaktīvas."

Stāsta otro daļu lasiet 14. decembrī.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!