Kad pagājušā gadsimta beigās Latvijas iedzīvotājiem viņu darba, talanta un spēju realizēšanai pavērās visa pasaule, daudzi to izmantoja, un tagad mēs lepojamies ar izciliem mākslas, mūzikas, sporta un citu jomu pārstāvjiem prestižās un ietekmīgās organizācijās. Tādās, kas veido un nosaka dienaskārtību savā nozarē un pasaulē. Viena no tādām ir Starptautiskā Automobiļu federācija (FIA), kas ir viena no spēcīgākajām un ietekmīgākajām globālajām sporta organizācijām — arī tajā strādā latvieši, kas šo godu izpelnījušies ar īpašībām, kas mums ir tik raksturīgas: apzinīgumu un izdarību.
Atceros laiku, kad 90. gadu beigās, kad tāls un neaizsniedzams šķita sapnis, ka Latvijas pārstāvji varētu strādāt FIA un tādējādi palīdzēt mūsu rallijiem iekļūt starptautiskajā apritē un, kas zin, varbūt kādreiz uzņemt Latvijā pasaules rallija čempionātu (WRC). Pēc PSRS sabrukuma viens no populārākajiem sporta veidiem Latvijā, rallijs, turpināja pastāvēt un sacensību rīkotāji izvēlējās pareizāko pieeju, kas ļāva vēlāk sasniegt to statusu, kāds Latvijai ir tagad. Atslēgas vārdi — sacensību drošība un organizācijas kvalitāte. Nepieļaujot kompromisus ne vienā, ne otrā, Latvijas ralliji ieguva atsaucību pašmāju, kaimiņvalstu un ārzemju braucēju vidū, un liels notikums bija Eiropas rallija čempionāta (ERČ) posma statusa piešķiršana rallijam "Kurzeme" 2004. gadā, lai arī ar zemāko koeficientu. Ja mēs būtu zinājuši, ka pēc 10 gadiem Latvija sarīkos labāko ERČ un saņems FIA balvas par labāko pasaules rallijkrosa čempionāta ("World RX") posmu!
Liels nopelns tajā ir pašreizējam LAF Rallija komisijas (RK) vadītājam Jānim Krastiņam, kurš FIA strādā jau gandrīz divus gadu desmitus.
- Latvija viennozīmīgi ir iespērusi pa pakaļu visa Eiropai, kura vīzdegunīgi skatījās — no kurienes jūs atbraucāt? No Latvijas? Ak jums arī ir rallijkrosa trase? Viņi, kas 50 gadus, es atvainojos, pa kūtspakaļu braukuši. Trases ir foršas, bet visa infrastruktūra — nožēlojama. Latvija iespērusi tādām zemēm kā Norvēģija, Zviedrija. Zviedri pērn bija ieguldījuši ļoti lielu darbu un varēja redzēt, ka tas beidzot patiešām ir "World RX" čempionāts. Tas bija galvenais Latvijas mērķis — čaļi, tas, ko jūs organizējat, nav pasaules čempionāts, tā ir sētas gonka! Mēs arī parādījām, paldies Dievam, mums ir labi veiksmīgi rīkotāji, kas var nodrošināt šāda līmeņa sacensības.
Parasti saka, ka dzīve cilvēku kaut kam sagatavo. Es domāju — nu kam? Atomkaram? Man visu laiku piespēlē problēmas un es viņas risinu!
Nekad dzīvē neaizmirsīšu Raimonda Strokša acis 2012. gadā, kad pie mums atbrauca FIA inspektors un Raimonds saprata, kas ir Eiropas čempionāts rallijā un ko tas nozīmē. Man tas bija skaidrs, bet es nebiju gatavs viens to darīt. Viņš to uzņēmās ar tekstu — mēs te domājam, ka esam organizatori? S..ds mēs esam! Tas taču ir kosmoss, kas mums jāizdara! Bet Latvija sešu gadu laikā ir nonākusi līdz labākajam ERČ un oficiāli labākajam "World RX" posmam.
Pirms kāda laika FIA nāca klajā ar "ģeniālu" jaunumu, ka visos rallijos vajag drošības plānu. Es uz viņiem skatījos un teicu — paklausieties mums standarta minirallijos ir drošības plāns, par ko jūs runājat! Ā, ja? Nu tad labi! Tāda ir situācija… Piemēram, Francijā neviens nezina, kas tas drošības plāns ir — policists izbrauc pa trasi, pārbauda, vai viss noslēgts un varam laist ralliju. Tā ir atšķirību būtība. Pie mums, Latvijā, nekad tā nav bijis. Mēs, LAF, esam daudz strādājuši pie organizatoru, dalībnieku, skatītāju, sabiedrības izglītošanas. Esam nonākuši līmenī, kurā saprotam, kas un kā jābūt. Ar tam pašām nelegālajām sacensībām — varam aizbraukt pie viņiem un pamācīt, kā kļūt legāliem. Par to nav jāuztraucas, nav jāgrābstās ar dakšām mākoņos.
Ko mēs mākam labi darīt — organizēt. Patīkami dzirdēt — labi, ka tā avārija notika Latvijā, citur rezultāts būtu nezin kāds. Tas ir labi, tas nozīmē, ka esam virzījušies visu laiku pareizā virzienā. Mēs gadsimtu mijā braucām uz Zviedriju mācīties, kā jātaisa pirmie starptautiskie ralliji. 2018. gadā Zviedrijas starptautiskā delegācija brauca uz Latviju mācīties, kā jāorganizē rallijs. Viņi palikuši turpat, kur bija, mēs esam aizgājuši citā līmenī, citā dimensijā. Jā, kaut kur tas rada problēmas, mums nav 80 ralliji gadā, mums ir trīs. Bet — kur tu liksi to 80? Pie mūsu intereses tas nav iespējams, otrkārt, mums ir trīs augstas kvalitātes, droši ralliji, un mēs arī nevaram salīdzināt sabiedrību Latvijā un Zviedrijā — tur autosports ir vairāk "fizkultūriešu" līmenī, to vairāk uztver kā brīvā laika pavadīšanu, prasības ir zemākas. Nevar arī salīdzināt mūsu postpadomju domāšanu ar standarta kapitālistu domāšanu. Nopirku biļeti, es te drīkstu stāvēt, un drošības lente ir no betona, kas mani sargās kā mūris… Mums ir jābūt stingrākiem.
Čaļi, tas, ko jūs organizējat, nav pasaules čempionāts, tā ir sētas gonka!
Iesaistoties rallijkrosā, vienu sezonu braukāju apkārt un daudz skatījos, kā viss notiek, kā tiek organizēts. Nu jau divas sezonas esmu komandas menedžeris, un saprotu vēl labāk, kā vajag, kā domā cilvēki "no otras puses", kas viņiem ir vajadzīgs. Cilvēks, piemēram, kurš dara savu tiesāšanas darbu vai organizators, pat neiedomājas par kaut ko. Braucot uz citām sacensībām, tu noskaties labāko pieredzi.
- Vai Latvijā ir svarīgas tās tendences, ko par prioritārām izvirza FIA?
Kustība "Women in Motorsport" ("Sievietes motoru sportā") ir ļoti plaša pasaulē, bet mums Latvijā, es uzskatu, ir svarīgs cits aspekts. Autosports pie mums ir populārāks latviskajā sabiedrības daļā, un mums ir svarīgi strādāt ar pārējo sabiedrības daļu, krievvalodīgajiem. Tāpēc populāri kā "projekti" ir Nikolajs un Vasīlijs Grjazins, Konstantīns Calko, kuri var parādīt, ka autosports pieejams visiem un tas nav definēts pēc nacionālās pazīmes. Mēs parādām, ka viss ir iespējams.
Prieks, ka mūsu junioru sistēma strādā, un atpazīstamība, ko Latvija ieguva caur Kalli Rovanperu, ir vienkārši fantastiska. Arī mūsu pašu "produkts" — Mārtiņš Sesks, kurš ir izgājis visu evolūciju, sākot ar kartingiem. Nikolajs Grjazins, kurš ir Eiropas čempions. Pie mums, un nevis Igaunijā, brauc Petera un Pernilas Solbergu dēls Olivers, un ir vēl jauni pieprasījumi no savulaik pazīstamiem WRC braucējiem, kuri grib savus dēlus laist autosportā.
Neaizmirsīšu FIA pārmetumu, caur joku — Jāni, tu ar savu bērnudārzu mums grauj visu FIA rallija sistēmu! Tie jaunie atnāk un visiem pieredzējušajiem, vecajiem Eiropas braucējiem sabojā dzīvi! "Bērnudārzs" ierodas un pabrauc viņiem garām, un viņi nesaprot, kas te notiek. Pirms 10-15 gadiem rallijs bija nobriedušu, pieaugušu vīru sports, starp 30 un 40 gadiem, šodien jau 18 gadu vecumā brauc un junioru čempionātā 27 gados tu vairs neesi nekāds juniors vairs. Viss ir kļuvis jaunāks un ātrāks.
FIA grib "jaunas asinis" autosporta tiesāšanā, īpaši pēc tiem notikumiem ar Verstapenu un Okonu.
- Pastāsti, lūdzu, kas īsti ir FIA Rallija komisija, kurā Tu esi ievēlēts?
FIA ir divas rallija komisijas — viena nodarbojas tikai un vienīgi ar WRC, otra strādā ar visu, kas saistīts ar rallija noteikumiem un ralliju. WRC komisija ir kā papildus nodaļa, līdzīgi kā F-1.
FIA RK uzdevums ir nodarboties ar visiem reģionālajiem čempionātiem — Eiropa, Tuvie Austrumi, Āfrika, Amerika un Tālie Austrumi un Klusais okeāns, plus jautājumi, kas saistās ar drošību, noteikumiem utt. Katram reģionam ir savas problēmas, vienā ir vairāk naudas, citā mazāk, kaut kur vairāk sakārtots, citu mazāk. Pasaule ir dažāda. RK iesaka vadlīnijas katram reģionam, atrod labāko, ko piedāvāt, kā risināt problēmas. Protams, skaidrs, ka Eiropas reģions iet pa priekšu — cik WRC un RX posmu ir te! Eiropā notiek visi pasaules čempionāti — F1, WEC, WRC un WRX. 60-70% sacensību ir Eiropā. Eiropa diktē noteikumus un māca pārējo pasauli.
Pirms tam es divus gadus biju Baltijas reģiona koordinators, man bija iespēja izteikt konstruktīvus piedāvājumus, un viens no tiem, ko es izcīnīju — Baltijas reģionā grants rallijos, kas ir starptautiskie ralliji un ERT ("European Rally Trophy") kausā, nav nepieciešami 150-140 km ātrumposmos, bet pietiek ar 100. Tas ir diezgan būtisks moments, ko pamatoju ar izmaksām, ka šie 40-50 km ir dafiga un, ja grib rallijus ERT kalendārā, ir jānāk organizatoriem pretī. To mēs izcīnījām!
FIA apvienotas 192 valstu federācijas. FIA atpazīstamība ir augsta, bet tā ir uz brīvprātības principiem balstīta apvienība. Katru valsti sportā pārstāv tikai viens klubs, Latvijā tā ir LAF, autotūrismā — LAMB. Protams, mēs nevaram salīdzināt sevi ar tādām valstīm kā Vācija vai Francija. Ar savu vienu balsi Latvija ir maziņa.
Divus gadus nedrīkstējām Talsu rallijā izmantot Strazdes ātrumposmu, jo tur bija ērgļa ligzda. Mēs ļāvām viņiem dzīvot, bet tagad dzīvoklis tukšs, mazie ir prom, ērgļi aizlidoja.
- Tu apzināti gāji uz amatu FIA?
Vienmēr esmu centies virzīties rallija pasaulē. Aktīvi piedalos gan izglītošanas jautājumos par ralliju, par rallijkrosu. No 1998. gada esmu bijis uz sapulcēm, sanāksmēm, pagājušogad nokārtoju eksāmenu — bez špikeriem. Kā LU matemātikas eksāmenā, bez variantiem — vai nu zini vai nezini un vienkārši ej tālāk uz nākamo jautājumu. Nokārtoju, starp citu, vienīgais no federācijas. FIA grib "jaunas asinis" autosporta tiesāšanā, īpaši pēc notikumiem ar Verstapenu un Okonu. Man personīgi izskatījās, ka tur vajadzēja sodīt. Konkrētajā mācību kursā Ženēvā viens uzdevums bija par autošoseju — tika iedots lērums ar inženiertehniskiem datiem, un es sajutos kā kosmosa kuģī, bet kad parādīja, kā rallijā čalis aizbrauc pa taisno pļavā, man viss bija pilnīgi skaidrs.
- Kam Tev tas viss vajadzīgs?
Patiesībā tas bija vajadzīga LAF, viņi mani nominēja, un neteicu nē (smejas). Pārstāvniecība FIA apliecina mūsu darbu, ka varam sarīkot ne tikai pasaulē labāko "World RX" posmu, vienu no labākajiem EČ posmiem autokrosā un 2018. gada sezonas vienu no labākajiem posmiem ERČ rallijā. Tas apliecina iesaistītās sabiedrības darba līmeni.
- Ja vecāki nebūtu iesaistīti autosportā, Tu būtu ticis tik tālu un augstu?
Droši vien nē. Viss sākās ar to, ka sāku braukt kartingā, bet ģimenei nebija tik daudz līdzekļu, lai es pilnvērtīgi to darītu. Bet viss mani interesēja tāpat un es gāju organizatoriem palīgā, stāvēju ar karogu, 12 gadu vecumā jau biju tas, kurš kartingā visus sagrupē uz starta. Man teica, ka esmu vienīgais, kurš ar tiem junioriem var tikt galā (smejas). Lēnā galā virzījos uz priekšu, un tad pienāca 9. klases izlaidums bija 2. vidusskolā, un Talsos bija rallijs. Tas bija pirmais rallijs, uz kuru mani aizveda. Tad es pateicu — viss, tagad mēs brauksim tikai uz ralliju, un tā tas viss sākās. Ar draugiem aizbraucām uz WRC, 1995. gadā tā sauktajā amatieru rallijā es pirmoreiz braucu kā "zaļā gaisma". 1998. gadā es jau pilnvērtīgi piedalījos rallija "Latvija" rīkošanā, zīmēju leģendu, palīdzēju taisīt trasi un tā līdz 2017. gadam, kad pateicu — pietiek. Mūsu komanda uztaisīja 21 ralliju, tagad nodarbojamies ar minirallijiem, kas domāti "benzīngalvām", radījām kaut ko jaunu. Labākā atsauksme pērn — neskatoties uz to, ka tas bija Krastiņš, šis minirallijs bija to vērts! Tas nozīmē, ka ejam pareizajā virzienā. Mēģinām tur dot pieredz no "lielā" rallija. Tādi projekti dod gandarījumu.
Mūsu komanda uztaisīja 21 ralliju, tagad nodarbojamies ar minirallijiem, kas domāti "benzīngalvām", radījām kaut ko jaunu.
- Ko tas viss no Tevis prasa?
Lielu pašatdevi…
- Reizēm ir sajūta, ka Tavā diennaktī ir vairāk nekā 24 stundas…
Nu jā.. Parasti saka, ka dzīve cilvēku kaut kam sagatavo. Es domāju — nu kam? Atomkaram? Man visu laiku piespēlē problēmas un es viņas risinu (smejas). Reizēm jau nogurst un gribas to mieru. Jau 20 gadus esmu saistīts ar divām lietām — loģistiku, kas ir mans algotais darbs, un autosportu. Viena ar otru labi saprotas, un daudzi mani klienti loģistikā ir tikai tāpēc, ka es atrisinu problēmas autosportā.
- Bet tad tev ir jābūt vadošā amatā, lai varētu pateikt - es te tagad rallijkrosa dēļ divas nedēļas nebūšu darbā?
Tā arī ir! (smejas)
Autosports loģistikai manā karjerā palīdzējis ar to, ka esmu iemācījies risināt situācijas, ko neizbēgami ir jārisina, citādi viss apstāsies. Tāpat arī loģistikā — kamēr konteiners peld, pa to laiku tev ir jāatrisina viss, lai viss būtu kārtībā uz to brīdi, kad viņš iepeldēs ostā.
Saviem padotajiem darbā mācu — mums nav neatrisināmu problēmu, un autosportā tieši tas pats. Kā es saku sportistiem - kamēr jūs braucat, viss ir kārtībā, kad jūs apstājaties, tad ir s..di. Kamēr vilciens vai rallija kanāls kustas, viss notiek.
Divus gadus nedrīkstējām Talsu rallijā izmantot Strazdes ātrumposmu, jo tur bija ērgļa ligzda. Mēs ļāvām viņiem dzīvot, bet tagad dzīvoklis tukšs, mazie ir prom, un ērgļi aizlidoja. Bet ir citas problēmiņas, piemēram, ceļu remonti. Jau trešo reizi pārstrādājam visu trasi, no kaut kā atteicāmies, kaut ko paņēmām, un tā visu laiku.
Vairākus mērķus, ko es biju sev izvirzījis, pierādīju — Biķernieku trasē var notikt rallijs, Biķerniekus var konstruktīvi pārveidot un sarīkot tur rallijsprintu, var notikt skatītāju posmi kā, piemēram, paralēlie "dopi". Pierādījām, ka Biķernieku komplekss nav tikai autošosejas trase un var tikt piemērots rallijam un ne tikai. Ja vēl Biķerniekos izdotos izveidot pasaules līmeņa kartodromu, tad varētu iet pensijā…
