Pērnā gada izskaņā Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā tika publicēti un sabiedrības apskatei atvērti tā dēvētie čekas maisi jeb LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti. Portāls "Delfi" sadarbībā ar žurnālistu Māri Zanderu turpina interviju ciklu "Maisi vaļā" ar pētniekiem par un ap maisos atrodamo.

Par tā dēvēto čekas maisu izpēti intervijā stāsta bijušās LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, asociētais profesors dr. hist. Jānis Taurēns.

Pēdējo dažu gadu laikā VDK, VDK aģentu tematika ir izpelnījusies lielu sabiedrības uzmanību. Ko mēs par to varam pateikt, atskatoties uz posmu pēc valstiskuma atjaunošanas kopumā? Kad interese par VDK tematiku parādījās?

Var teikt, ka parādījās jau sen, un var teikt, ka ir parādījusies laiku pa laikam. Zināmā mērā ir vairākas robežšķirtnes. Pirmā ir 1994. gads, kad pieņēma likumu, kura pilnu nosaukumu neviens nespēj atcerēties, visi sauc vienkārši par "VDK likumu". Likumā noteiktajam ik pēc desmit gadiem tiek dots pagarinājums, attiecīgi nākamās robežšķirtnes ir 2004. gads un 2014. gads. Tāpat kā par uzmanības saasinājuma periodiem var runāt, minot vēlēšanas. Proti, uz vēlēšanām nāk gaismā kādi "čekas maisos" esoši cilvēki, tas uzreiz kļūst par sabiedrisku aktualitāti, žurnālisti metas izjautāt iesaistītos, kuri savukārt lielākoties neko neatbild. Vēl kā robežšķirtni varētu saukt 8. Saeimu, kas trīs reizes lēma atvērt "čekas maisus", un Valsts prezidente Vīķe-Freiberga trīs reizes uzlika veto.

Tā būtu publiskās telpas daļa, ko veido plašsaziņas līdzekļi, un tā sabiedrības daļa, kas ar vēsturi profesionāli nenodarbojas. Bet kā ar akadēmiskās pētniecības sadaļu?

1998. gadā izveidojās tā sauktā Vēsturnieku komisija [Valsts prezidenta paspārnē – M.Z.] profesora Andra Caunes vadībā. Tad arī sākās pētījumi par mūsu sarunas tēmu – Ritvars Jansons, Aldis Bergmanis u. c. rakstīja.

Tad arī aizsākās padomju perioda kopumā pētniecība, arī nacionālo partizānu un represiju tēmas skarošā. Ir divas doktora disertācijas, kas veltītas VDK, – Aināra Bambala un Ritvara Jansona... Citiem vārdiem sakot, nav tā, ka akadēmiskā vide ar šiem jautājumiem būtu sākusi strādāt tikai pēdējo gadu laikā. Tomēr nevar noliegt, ka Vēsturnieku komisijas darbs vairāk koncentrējās uz Otrā pasaules kara periodu.

Viena no problēmām ir tā, ka padomju periodu ir ārkārtīgi grūti pētīt. Pirmkārt, ir milzīgs materiālu kopums. Piemēram, "iet cauri" kādas rūpnīcas algu sarakstam – ko tas dos? Otrkārt, varbūt pat svarīgāk, ir tas, ka, kā rakstījusi Daina Bleiere, šie vēstures avoti ir ārkārtīgi melīgi. Avīzes melo, statistika melo, pat Centrālkomitejas sēdēs cilvēki nesaka patiesību... Līdz ar to padomju periods ir ļoti maz izpētīts. Jāsaka arī, ka Latvijas vēsturnieku rindas nav tik kuplas, kā varētu vēlēties.

Atgriežoties pie publiskās telpas, kas nav saistīta ar pētniecību. Zināms intereses kāpums bija saistīts ar t.s. "čekas piecīšu lietu" 1994. gadā, kad sadarbība ar VDK tika attiecināta uz 5. Saeimas deputātiem Aivaru Kreitusu, Robertu Mīlbergu, Edvīnu Inkēnu, Andreju Siliņu un Georgu Andrejevu. Andrejevs sadarbības faktu atzina, atkāpās no ārlietu ministra posteņa. Pārējie četri neatzina, un arī tiesā to pierādīt neizdevās. Un tā tas noklusa.


Preses uzmanību jau ilgstoši nevar noturēt. Kādā savā publikācijā esmu minējis, ka vismaz līdz pēdējam laikam no preses puses ir pietrūcis analītiska piegājiena tēmai, tomēr tikpat pamatoti varētu teikt, ka žurnālistiem būtu bijušas objektīvas grūtības kaut ko izpētīt.

Tu kā vēsturnieks esi analizējis, kā presē atspoguļotas sadarbības ar VDK fakta pierādīšanas tiesvedības.

Es ļoti labi apzinos, ka žurnālistam šādu prāvu atspoguļošana nav bijusi vienīgais darba uzdevums. Pārcilājot atmiņā pagātni – iedomājies, ja vienlaikus ir, teiksim, ""Latvenergo" trīs miljonu skandāls" un tāda mēroga lietas. Līdz ar to dominēja mazi rakstiņi. Ir publikācijas, kuras lasot var redzēt, ka pats žurnālists netic tiem VDK virsniekiem, kuri liecinājuši. Mēs redzam, ka žurnālisti ir mēģinājuši iegūt intervijas, bet es arī viegli varu iedomāties, cik grūti tas bijis. Rezultātā...

Mans jautājums, kas izriet no iepriekšējiem diviem, ir par to, vai mēs varam iezīmēt, kad sabiedrības lielas daļas attieksmē pret šo VDK aģentu tēmu parādījās liela neuzticība. "Īsto jau tajos maisos nav", "maisos ir speciāli kaut kas salikts", "tāpat neko pierādīt nevar" utt.


Man šķiet, ka šāda mazticība bija jau no paša sākuma. Stāsti par "maisu" pārņemšanu, par to, ka tie esot mētājušies kāpnēs utt. Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, tolaik uzstājoties Saeimā, gan skaidroja, ka neko pielikt klāt nevar, ka kartītes sakrīt ar žurnāliem, bet tas, šķiet, palika tā īsti nesadzirdēts. Indulis Zālīte paudis – tātad tā ir viņa, ne mana atbildība –, ka versijas, kādas tu savā jautājumā minēji, viens no pirmajiem sācis izplatīt jau minētais Kreituss, sakot, ka viņam it kā piedāvāts viņa kartīti izņemt. Tomēr jāsaka, ka mēs no padomju varas posma esam mantojuši neuzticību varai vispār.

Vai pētnieki ir mēģinājuši apjēgt, cik visa šī VDK tematikas izpēte ir aktuāla sabiedrībai? Jo, manuprāt, tās ir nošķiramas lietas. Ir pilnīgi saprotama pētnieku vēlme kaut ko pētīt, un no šī viedokļa nav lielas atšķirības starp "čekas maisiem" un īru 12. gadsimta manuskriptiem. Un ir sabiedrības attieksme, kas var būt gan interesi uzturoša, gan skeptiska: "Tik daudz gadu pagājis, kāda jēga šīs lietas cilāt?"


Doktors Mārtiņš Kaprāns 2017. gadā ir veicis aptauju, un rezultāti ir diezgan interesanti. Skaidrs, ka daļu sabiedrības šī "čekas maisu" tēma neinteresē, savukārt daļa uzskata, ka tie jāpublicē ar komentāriem, daļa – ka var arī bez komentāriem.

Kaprāns īpaši aplūkojis arī jaunatni – apmēram 60% tēma neinteresē, tomēr 40% tā šķiet svarīga. Mēs varam pieņemt, ka tie ir jaunieši, kuriem vai nu kāds dzimtā bijis represēts, vai bijuši patriotiski noskaņoti skolotāji.

Ja mēs runājam par to sabiedrības daļu, kurai VDK izpēte neliekas vajadzīga, mēs varam pieņemt, ka ir sabiedrības daļa, kurai savukārt Rundāles pils neliekas vajadzīga. Vai ir tik svarīgi tas, ko domā sabiedrības daļa, kurai svarīgas ir "kotletes un aļķītis"?

Man tāda riskanta paralēle prātā... Vācijā t.s. denacifikācija ieguva jaunu elpu tādēļ, ka jaunā paaudze sešdesmitajos gados sāka uzdot jautājumus saviem vecākiem un vecvecākiem: "Kas īsti notika trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados?" Tātad Vācijā tieši jaunajai paaudzei pagātnes noskaidrošana likās būtiska. Latvijā, jāsecina, šāds modelis īsti nedarbojas?

Jāsāk ar to, ka sešdesmito gadu jaunatne un "mileniāļi" (arī tūkstošgades paaudze) ir ļoti atšķirīgi. Sešdesmito gadu paaudze protestēja pret "vecajām vērtībām" kopumā un ne tikai Vācijā. Vienlaikus es domāju, ka vismaz daļa šodienas jaunatnes šos jautājumus uztver pat asāk. Ja mūsu laikā bija normāli būt komjaunatnē, tad var gadīties, ka šodien ir jaunieši, kuru skatījumā tas ir līdzvērtīgi dalībai – es te nedaudz pārspīlēju, protams, – "hitlerjūgendā". Respektīvi, šie jaunieši savā attieksmē pret VDK varētu būt pat skarbāki nekā mūsu paaudze.

Tad – atgriežoties pie Kaprāna aptaujas – sanāk, ka mazākumam, tiem 30% jauniešu, kuriem VDK tēmas liekas svarīgas, vienlaikus varētu būt diezgan radikāli noraidoša attieksme?

Tā varētu būt. Te nav iemesla brīnīties – viņiem nav personīgas pieredzes par to laiku. Bet, atgriežoties pie tava salīdzinājuma, es teiktu, ka modelis varētu gan būt līdzīgs – vācieši sāka interesēties par savu pagātni sešdesmitajos gados, mēs – 21. gadsimta sākumā. Jo, jāpiekrīt, deviņdesmitajos gados īpaši lielas intereses nebija.

Tev ir versijas par iemesliem?

Droši vien bija citas "topa" tēmas. "Vētrainie deviņdesmitie", korupcija utt.

Nākamais būs jautājums, kuru vēsturniekiem droši vien bieži uzdod neatkarīgi no viņu izpētes jomas. Rakstīto avotu apjoms ir milzīgs un vienlaikus ar lielu piesardzību vērtējams. Laikabiedri (lai gan te, protams, ir jautājums par viņu atmiņu kvalitāti) nomirst. Kā vispār pētīt – pat pieņemot, ka pieprasījums no sabiedrības puses ir?

Varētu sākt no "pašām apakšām". Piemēram, izpētīt, kā funkcionējusi viena pilsēta. Ir viens students, kurš grib izpētīt tieši televīziju. Kas bija padomju režīms, kā tas funkcionēja, pamatlīnijās ir skaidrs, bet vajadzētu sākt ar atsevišķām struktūrām, organizācijām, un tad, kad šādu pētījumu būtu pietiekami daudz, varētu uz padomju režīmu kopumā paskatīties vēlreiz, jaunā līmenī.

Man šāda nostāja ir simpātiska, bet jautājums ir: cik lielā mērā pētnieki tēmas izvēlē ir pakļauti priekšstatiem, kāda tēma ir "seksīga" un kāda nav? Tevis pieminētā televīzijas tēma droši vien tiktu akceptēta atplestām rokām, savukārt, ja kāds pētītu – es improvizēju – kolhozu "Lāčplēsis", viņam varētu būt grūtāk savu darbu pamatot, lai gan, piekrītu, tāds būtu ļoti noderīgs.

Es domāju, ka profesionāli solīdus pētījumus neviens nebremzētu, lai par kādu tēmu tie būtu. Ja mēs paskatāmies doktorantūru, arī maģistrantūru, tad ir cilvēki, kuri pēta, piemēram, savas dzimtās puses vēsturi. Bet skaidrs, ja mēs gribam milzīgus panākumus tieši padomju posma izpētē, tad noderētu kāda speciāla grantu programma vai kaut kas līdzīgs.

Iepriekšējais jautājums bija saistīts ar šo – ir daudz šķēpu lauzts par VDK zinātniskās izpētes komisiju, es negribētu par to n-to reizi runāt, bet taisnība ir tiem cilvēkiem, kuri atgādina, ka daudzās valstīs, piemēram, Polijā, Ukrainā, ir pastāvīgi un patstāvīgi funkcionējošas struktūras, kas nodarbojas ar šādiem nacionālās atmiņas jautājumiem.

Diez vai šādas struktūras izveidei Latvijā būs t.s. politiskā griba. Ir jāsaprot konteksts – mēs runājam par piecdesmit gadu periodu Latvijas vēsturē, vēsturnieku sabiedrība Latvijā nav diez ko plaša.

Līdz ar to mans nedaudz pesimistisks viedoklis ir, ka te būs vēl darbs gadsimtiem. Galu galā vēsturnieki vēl pēta, kā cīnījās Elizabete I un Marija I. Proti, 16. gadsimta notikumus. Nav pamata cerēt uz ātriem panākumiem padomju laika izpētē. Un, vēlreiz, padomju posms ir grūti pētāms ne tikai tādēļ, ka avoti ir melīgi, bet arī tāpēc, ka šis posms ir arī diezgan pelēcīgs.

Te veidojas zināma pretruna. Tās pašas VDK tematikas saistībā medijiem dažkārt pārmet dzīšanos pēc sensācijām, savukārt profesionālā izpēte solās būs lēna.

Iespējams, pretrunu varētu mazināt, ja mūsu sabiedrība vispār kļūtu turīgāka un attiecīgi varētu vairāk līdzekļu atvēlēt zinātnei, arī vēstures zinātnei. Runa jau nav tikai par padomju posmu. Starpkaru periods: es pieņemu, ka Zviedrijā par katru no politiskajām partijām šajos gados būs piecas sešas grāmatas, savukārt mums ir rakstu krājums par Zemnieku savienību un profesora Aivara Strangas darbs par sociāldemokrātiem. Un tā nepētītais vai nepietiekami pētītais uzkrājas.

Mēs iesākām sarunu par sabiedrības attieksmi pret VDK tematiku, bet vēl jau ir plašāks konteksts – attieksme pret lustrācijas nepieciešamību (vai nevajadzību).


Ir viedoklis, ka lustrācija ir novēlota, nokavēta – jo cik tad vairs pie varas ir šo komunistu funkcionāru? Un, ja mēs tomēr šodien runājam par lustrāciju, tad mums jāpatur prātā, ka laiki mainās – līdz deviņdesmito gadu vidum Anatolijs Gorbunovs bija nacionālais varonis. Kā viņu varēja "nolustrēt"? Līdzīgi bija arī ar citiem partijas "gaišajiem tēliem". Šodien... Nu, komjaunieši vēl palikuši.

Es gan tik daudz nedomāju kādus aizliegumus ieņemt amatus, cik sadarbošanās tēmas ar režīmu (ne tikai VDK) izpēti. No izpētes viedokļa nav svarīgi, cik ir palikuši apritē vai pat dzīvi.

Diezgan daudz ir pētīts kolaboracionisms Latvijā Otrā pasaules kara kontekstā. Savukārt, ja runa ir par padomju periodu... Ja nekļūdos, juridiski ir notikusi atteikšanās no lustrācijas iespējas, piemēram, prokuratūrai paziņojot, ka par disidentu tiesāšanu nevienu pie atbildības nevar saukt.

Es vienkārši gribu uzsvērt, ka mums arī par salīdzinoši nesenu vēsturi saglabājas izplūdis priekšstats.

Arhīvu materiāli taču būs arī pēc simts gadiem! Ja bez ironijas, tad tas būs atkarīgs no atsevišķu pētnieku entuziasma, un mēs varam tikai cerēt, ka viņu kļūs vairāk.

Jāni, es negribu tevi kaut kā provocēt, bet normāli būtu, ja būtu okupācijas periodam veltīta valsts pētījumu programma, līdzīga tām, kādas jau pastāv.

Es atbalstītu jebkuru programmu, kas veicinātu vēstures izpēti. Arī Livonijas. Ja nopietni, tad šāda tematiska pētniecības virziena izdalīšana var nest līdzi pārmetumus par vēstures politizāciju. Vienlaikus var teikt, ka mēs vispār sasparojamies tad, kad notiek kaut kas nelāgs. Piemēram, Vēsturnieku komisija 1998. gadā radās pēc t.s. pensionāru piketa pie Rīgas domes un attiecību ar Krieviju pasliktināšanās. Tad politiķiem pēkšņi ievajadzējās vēsturniekus.

Pēdējais jautājums. Ar VDK izpēti ir nodarbojušies un tekstus publicējuši gan vēsturnieki, gan juristi, gan politologi utt. Lūgums nepārprast – es neuzskatu, ka šis ir tikai vēsturnieku "lauciņš". Zināmā mērā tieši otrādi: es gribētu saprast, kāds ir optimālais starpdisciplinārais "komplekts". Piemēram, varbūt noderētu vēl sociālantropologi, kas analizētu cilvēka izdzīvošanas prakses totalitārā valstī?

Es domāju, ka ar šiem jautājumiem var nodarboties jebkurš cilvēks ar humanitāro vai sociālo zinātņu izglītību. Vēsturnieki pēta arī tiesas spriedumus, kas zināmā mērā ir rekonstruēta vēsture, vai ne? Es pat teiktu, ka te viena no vēsturnieku specifiskajām atšķirībām varētu būt tā, ka vēsturnieki ir lielāki ciniķi. Ja runājam par VDK izpētes komisiju, kur, jā, darbojās ne tikai vēsturnieki, tad es gribētu vienu slavējamu lietu izcelt – tika piesaistīti gados jauni cilvēki, izveidota jaunu cilvēku grupa, kas potenciāli var ar šīm tēmām strādāt arī nākotnē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!