Zane Skujiņa ikdienā ir Latvijas Paralimpiskās komitejas sabiedrisko attiecību speciāliste un nacionālās komandas vadītāja, savukārt brīvajā laikā viņa darbojos komūnā "Yes Family Latvia", organizējot pasākumus un dažādus izaicinājumus jauniešiem, aicinot viņus izkāpt no savas komforta zonas un daudzpusīgi sevi attīstīt. Brīvdienas Zane cenšas pavadīt aktīvi – ceļot, skriet, iet pārgājienos, tikties ar draugiem un lēkt spontānās avantūrās.
"Līdz šim esmu bijusi vairāk nekā 35 valstīs, un katrā valstī ir bijusi sava burvība. Sirdij tuvākie braucieni saistīti ar cilvēkiem, ar kuriem konkrēto valsti esmu apmeklējusi. Piemēram, ar stopiem devāmies no Milānas uz Parīzi, lieliskā kompānijā esmu kāpusi Bulgārijas, Gruzijas un Norvēģijas kalnos, ar Latvijas paralimpiešiem būts arī Riodežaneiro Paralimpiskajās spēlēs. Ikviens ceļojums – neatkarīgi no tā, vai esmu turp devusies viena vai ar draugiem, brīvdienās vai strādāt – ir īpašs tur iegūtās pieredzes dēļ. Jāatzīst, ka neparastas pieredzes ir teju katrā ceļojumā. Piemēram, Gruzijā +30 grādu svelmē ar ceļa biedru mērojām deviņas stundas no Svaneti uz Tbilisi, iespiedušies pārpilna busiņa pašā aizmugurē bez reālas vietas, kur novietot kājas. Riodežaneiro vairākkārt dzirdēju šāvienus, kas bija normāla ikdiena favelās. Dodoties uz Maltu, aizgulējos un nokavēju lidojumu. Reiz Itālijā mums saplīsa mūsu Latvijā īrētais auto – to atstājām tur un devāmies uz Latviju lieliskā 44 stundu braucienā ar autobusu," savus piedzīvojumus ieskicē Zane.
Ņemot iepriekšējo piedzīvojumu apmērus, nebija nekāds brīnums, ka jauniete izdomāja doties uz Kipru vienatnē, turklāt nakšņošanai līdzi ņemot telti. Viņa tur pavadīja piecas dienas. "Ideja par došanos uz Kipru manī modās pēc tam, kad pāris mani draugi bija devušies turp sagaidīt 2019. gadu. Šī gada iesākums bija visai negaidīts un viļņains, tādēļ bija sajūta, ka vēlos nomainīt vidi sev apkārt. Ceļot vienai un ar telti bija viens no veidiem, kā iepazīt un izaicināt sevi, paskatīties uz lietām no malas un palūkot, kādas ir manas komforta zonas robežas. Kipra manā zemapziņā bija nosēdusies kā labs galamērķis, lai turp dotos viena – pirms tam gan izpētīju pāris bloga rakstus par drošības jautājumiem šajā salā. Noteicošs faktors bija arī laika apstākļi – vēlējos, lai ir ērti un silti (jo aukstāks, jo vairāk ekipējuma un jo smagāka soma), kā arī aviobiļešu cenas, kuras no Rīgas uz Kipru ir ļoti draudzīgās cenās," stāsta Zane.
Zane stāsta, ka visgrūtāk bija nobriest un sagatavoties morāli. Lai gan viņa ir ceļojusi daudz un laiku pa laikam, turklāt arī viena, parasti tie ir bijuši darba braucieni, kuros ir skaidrs plāns par to, kādas būs ārzemēs pavadītās dienas. "Šoreiz man nebija nekādu ideju par to, kur es došos, kad lidmašīna nosēdīsies Kiprā – zināju tikai to, ka pirmā nakts būs Pafā."
Runājot par gatavošanās procesu, tajā ietilpa arī draugu informēšana, ka reizi pa reizei tiks ziņots, kā viņai sokas un kur Zane atrodas. Viena no svarīgākajām lietām, protams, bija somas sakravāšana, jo, ceļojot vienam, jāpaļaujas tikai uz sevi un somā jāieliek viss, kas būs nepieciešams. Zane līdzi ņēma telti, guļammaisu un paklājiņu, lietusmēteli, higiēnas piederumus, lukturīti iešanai tumsā, aptieciņu, "poverbanku", šķiltavas, piparu gāzes baloniņu drošībai, saldumus enerģijai, papildu apģērbu, grāmatu, kā arī gatavās maltītes ("meal ready-to-eat"), kas ir labs risinājums, lai nevajadzētu ņemt līdzi katliņus, gāzes degļus un gāzes baloniņu.
"Man nebija konkrēta maršruta, kuru veikt, un lielā mērā mani lēmumi par to, kurp doties, bija atkarīgi no tās dienas laika apstākļiem un iekšējās sajūtas. Pirmo dienu pavadīju, baudot Pafas skaistos saulrietus un šaurās vecpilsētas ieliņas, kā arī arheoloģisko izrakumu parku un tur esošās alas. Pēc tam mans ceļš veda uz Polisu, kur izmēģināju arī stopēšanu, izstaigāju Afrodītes un Dionīsa dabas takas un mazo Afrodītes botānisko dārzu. Pēc tam mans ceļš veda no Polisas uz zemāk esošajiem ciematiem un piejūras pilsētām, līdz pēdējā dienā nonācu līdz Pafai," stāsta Zane.
Viena no spilgtākajām atmiņām, kas viņai palikusi prātā, ir lielais pārsteigums, ieraugot dzidri zilo jūru. "Tā krāsa nav aprakstāma, taču tā ir visskaistākā zilā krāsa, kuru jebkad esmu redzējusi! Atmiņā ir palikusi arī ļoti nejauša iepazīšanās ar meiteni no Lietuvas – Kamillu, kura arī ceļoja viena. Viņa mani pārķēra pēdējā dienā pie viena no apskates objektiem Pafā, jo bija pamanījusi pie manas somas piekarināto Latvijas karogu. To dienu arī pavadījām kopā, veicot vairāk nekā 30 kilometrus pa pilsētu un priecājoties par saulaino laiku.
Viena no skaistākajām vietām, kur Zane bijusi, ir Pafas liedags. "No tā varēja vērot saulrietu – gluži kā visskaistākajā pasakā un katru vakaru saulīte spēlējas ar mākoņiem citos toņos. Divu vienādu saulrietu noteikti nebija nekur."
Teltī Zane nakšņoja trīs naktis, bet divas naktis viņa palika viesnīcā, jo ārā bija spēcīgs vējš un viņas iepriekš izraudzītā kempinga vieta bija applūdusi, turklāt bijis arī patīkami reizi pa reizei ieraudzīt savu atspulgu spogulī un baudīt karstas dušas.
"Telti celt centos kempingos, taču vajadzības gadījumā biju gatava palikt arī kur citur, jo šķiet, ka Kiprā visiem ir vienalga, kur tu cel savu telti. Starp citu, mans lidojums bija 6.35 no rīta, bet pēdējais autobuss uz lidostu devās 20.30, tādēļ pēdējo nakti Kiprā pavadīju 50 metrus no lidostas, guļot miljons zvaigžņu hotelī jeb teltī, iekārtojot to aiz lielāka krūma apmēram 3 metrus no ceļa. Nevēlējos teju 12 stundas pavadīt lidostā, guļot uz krēsla, tāpēc nolēmu meklēt kādu vietu, kur uzcelt telti un, ja ne pagulēt, tad vismaz izstiept kājas. Taču reāli tonakt man bija ļoti salds un foršs miegs, turklāt ar skatu uz jūru. Atzīšos godīgi – baisi bija ļoti! Man ir bail no tumsas, tādēļ katra aizdomīga skaņa, kas nāca no meža vai krūmiem, tika uztverta ar īpašu piesardzību. Prāts šādās situācijās mēdz izspēlēt jokus un tad liekas, ka kāds ap telti staigā vai tumsā pazib kāds acu pāris. Protams, esot situācijā, kur esi viens nekurienes vidū un tumsā, svarīgi ir saglabāt maksimāli daudz miera, jo panika nekad nepalīdzēs. Jāsaglabā vēss prāts, jādomā racionāli. Es centos sevi mierināt ar domu, ka man ir piparu gāzes baloniņš un esmu iepriekš ziņojusi par savu atrašanās vietu saviem tuvākajiem draugiem," stāsta Zane.
Kādi bija Zanes ceļojuma noteikumi? "Šoreiz, esot Kiprā, ceļoju maksimāli spontāni, paļaujoties tikai uz savas tās dienas izjūtām. Ne katrs tā var. Un man šķita, ka es nevaru, taču pēc pirmās dienas sapratu, ka tas ir savdabīgs, taču ļoti interesants veids, kā ceļot. Mans noteikums sev bija vismaz vienreiz dienā kārtīgi paēst, nogaršojot vietējo ēdienu, tāpēc neatkarīgi no tā, vai paliku teltī vai viesnīcā, centos ieturēt kārtīgu maltīti. Šoreiz no ugunskuru kuršanas atturējos, jo pa nakti bija diezgan silts un līdzi biju paņēmusi iepriekšminētos gatavos ēdienus, kura sastāvā ir sildelements, ar kuru uzsildīt ēdienu – tas nozīmē, ka ugunskurs ēdiena gatavošanai gluži vienkārši nav nepieciešams. Uguns arī pievērš lieku uzmanību, un, ceļojot vienai, to noteikti nevajadzēja. Mugursomā man bija viss, lai vismaz trīs līdz četras dienas izdzīvotu mežā, gadījumā, ja tuvumā nav veikala.
Viena no amizantākajām situācijām Zanei radusies ceļojuma otrajā dienā, kad Polisā viņa devusies uz noskatīto kempingu. Dodoties turp, viņai bija priekšstats par to, kā tur būs – kemperi un teltis, jauni cilvēki, sarunas ap ugunskuru, varbūt kāda ģitāriņa. "Nonākot kempingā, sapratu, ka viss ir applūdis, kluss un tumšs – turklāt pie koka pielikta zīme, ka nakšņošana kempingā ir aizliegta. Vienīgais gaismas avots bija sargu mājiņa, no kuras nāca skaņa. Sākumā šķita, ka varbūt prātīgi būtu vienkārši nolīst kādā meža malā un pārnakšņot tur, taču nolēmu pieklauvēt pie sarga būdiņas, lai neiekultos nevēlamās nepatikšanās. Durvis atvēra manāmi iereibis kungs ar niknu seju, taču, ieraugot mani, viņa seja atmaiga un pirmais jautājums, ko viņš man uzdeva bija – vai runāju krievu valodā. Teicu, ka jā. No telpas tālākā stūra iznira cits, tikpat lielā reibumā esošs vīrietis, kurš man teica, ka "savējos nelaimē neatstāj" un sauca mani viņam sekot. Tajā brīdī, protams, sagatavoju savu piparu gāzes baloniņu un biju gatava skriet. Taču viņš bija tādā reibonī, ka knapi spēja paiet. Viņš mani aizveda uz nelielu būdiņu, kurā bija gulta un naktsskapītis, sakot, ka varu tur palikt pa nakti un uzlādēt telefonu, jo kempings ir applūdis. Uzcēlu uz gultas savu vienvietīgo telti un tur arī paliku. Spriežot pēc tā, cik ļoti sareibuši bija kungi, man ir aizdomas, ka viņi joprojām nezina, ka es tur pārnakšņoju," smejas Zane.
Kā stāsta Zane, ar grūtībām, kuras viņa nespētu pārvarēt, ceļojuma laikā nav sanācis saskarties. Pārsteidza vien applūdušais kempings, kā arī nepatīkamas kājas sāpes, kas radušās pārslodzes un smagās somas dēļ, taču tas ātri tika likvidēts ar karstas vannas un pretsāpju smēres palīdzību. "Šis ceļojums bija vairāk emocionāli grūts – ir grūti ieskatīties acīs un stāties pretim savām bailēm. Tāpat, ceļojot ar kādu kopā, ir kāds, ar kuru padalīties ar dienā gūtajiem iespaidiem, taču ceļojot vienam, visas emocijas sanāk turēt pie sevis. Divreiz pat sevi pieķēru vienkārši smejoties bez iemesla – acīmredzot, ķermenim un prātam bija kaut kā jāizvada tās dienā iegūtās emocijas."
Vaicāta, cik aptuveni šāds piedzīvojums viņai izmaksāja, Zane stāsta, ka aviobiļetes izmaksāja 75 eiro abos virzienos, par naktsmājām kopā Zane samaksāja 52 eiro, bet Kiprā uz vietas sanācis iztērēt ap 80 eiro, ieskaitot nelielus suvenīrus un pastkartes mīļajiem, kā arī sabiedriskā transporta izdevumus (1,50 eiro par braucienu) un ieejas biļetes apskates objektos. "Es teiktu, ka šos izdevumus noteikti varētu samazināt, nakšņojot ar "Couchsurfing" starpniecību vai ieturot maltīti lētākās vietās, kā arī gatavojot pašiem uz prīmusa vai apartamentos," piebilst Zane.
"Šis ceļojums man nāca ar atziņu par to, kā vispār ir ceļot vienam un bez reāli saplānota maršruta. Pirmkārt, ceļojot viens, tu paļaujies tikai uz sevi – jāsaprot, ka nebūs neviens, kas varēs panest tavu somu, ja tev pēkšņi sāks sāpēt celis vai, ja būsi aizmirsis zāles, nebūs kāds, kas tev tās varēs iedot no saviem krājumiem. Otrkārt, ceļošana vienatnē ir labs veids, kā aplūkot sevi no malas – kā rīkojies kādā konkrētā situācijā, kādus lēmumus pieņem, cik tālu esi gatavs iet gan fiziski, gan garīgi, kā arī redzēt kādas sev iepriekš neredzētas emocijas un īpašības.
