Jānis Bordāns: Mikroklimats kolektīvā – kas IR un kas NAV veselīgi?  (82)

Tie ir tikai daži argumenti, kurus pēdējo nedēļu laikā nācies dzirdēt. Publicēšana kaitējot institūciju spējām pasargāt savus darbiniekus no pārpirkšanas, jebkurš varot uzzināt, cik kurš saņem, un tā esot iejaukšanās privātajā dzīvē, esot jau amatpersonu deklarācijas, tāpēc šāda atalgojuma publicēšana tīmekļvietnēs esot lieka utt.

Interesanti, ka lielākā daļa šo argumentu nāk no amatpersonu mutēm. Un to var saprast. Daba cilvēku tā ir iekārtojusi, ka lielākoties viņš domā vispirms par sevi. Viss pārējais ir sekundārs. Arī tādas lietas kā sabiedrības uzticība valsts un pašvaldību institūcijām un tātad arī valstij. Pašreizējā situācija, kad valsts un pašvaldību institūcijas vairs nepublicē amatpersonām izmaksāto atalgojumu, ir solis fiktīvas nodarbinātības, favorītisma un naudas izšķiešanas virzienā, un tas nav pieļaujami.

Sabiedrībai ir tiesības uz informāciju un tiesības to saņemt viegli pieejamā veidā. Proti, ieejot konkrētās institūcijas tīmekļvietnē un aplūkojot amatpersonām izmaksāto atalgojumu pa mēnešiem. Informācijas pieejamība ir viens no demokrātiskas, antikoruptīvas un pilsoniskas sabiedrības priekšnoteikumiem. Par cik gadījumiem no pēdējā laikā izskanējušajiem (lasi – visiem, kas saistīti ar Rīgas domi) mēs būtu uzzinājuši, ja nebūtu cītīga žurnālistu darba? Taču tas nebūtu bijis iespējams, ja nebūtu jau šobrīd ar likumu noteikto prasību par amatpersonu deklarāciju un atalgojuma publicēšanu.

Esmu pārliecināts, ka amatpersonu atalgojuma publicēšana:

- palīdz sabiedrībai sekot līdzi valsts institūcijās notiekošajam un nepieciešamības gadījumā zvanīt trauksmes zvanus;

- veicina veselīgu konkurenci darbinieku starpā un mazina iespēju, ka piemaksas vai lielāks atalgojums tiek noteikts vadītāju favorītiem, nevis vērtīgākajiem darbiniekiem;

- veicina atklātību un uzticēšanos valsts un pašvaldību institūcijām.

Tie cilvēki, kuri apgalvo, ka atalgojuma publicēšanu neļauj slavenā t.s. Datu regula, to dara aiz nezināšanas vai arī apzināti jūs maldina. Datu regula neaizliedz publicēt amatpersonu atalgojumu. To neaizliedz arī Satversmes tiesa, no kuras sprieduma secināms, ka iepriekšējā Saeima, ar putām uz lūpām dzenoties pēc vēlētāju labvēlības, pieņēma sasteigtus, normatīvajos aktos noteiktajai procedūrai neatbilstošus grozījumus par atalgojuma publiskošanu. Satversmes tiesai neatlika nekas cits, kā tos atcelt. Saskaņā ar Datu regulu valstij ir tiesības ierobežot privātpersonu tiesības uz datu aizsardzību sabiedrības interesēs, taču ir jāizvērtē šo ierobežojumu samērīgums. Piemēram, tas, vai tiešām nepieciešams šos datus turēt publiski pieejamus astoņus gadus un vai jānorāda arī tādas piemaksas kā atvaļinājuma nauda, slimības pabalsts vai pabalsts tuvinieka nāves gadījumā.

Citiem vārdiem, iepriekšējie grozījumi bija brāķis un šobrīd mums ir dota iespēja to labot. Rīkoties, nevis pavadīt laiku garās diskusijās, līdz likumprojektam nemaz netiekot. Un rīkoties nenozīmē neieklausīties (Satversmes tiesas atcelto grozījumu autoru lielākā problēma bija tieši neieklausīšanās). Risinājumi, manuprāt, šeit var būt divi:

a) izmaksātā atalgojuma publiskošana, norādot vārdu, uzvārdu, taču uz krietni īsāku termiņu nekā iepriekšējie astoņi gadi un nenorādot iepriekš minētos sensitīvos pabalstus;

b) izmaksātā atalgojuma publicēšana, izmantojot pseidonimizāciju. Proti, netiek norādīts amatpersonas vārds un uzvārds, bet gan tās amats un unikālais kods, ar kura palīdzību var atšķirt vienādā amatā strādājošos. Blakus šiem datiem tiek norādīta amata kategorija un atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem pieļaujamais maksimālais atalgojums.

Jā, šāda pseidonimizācija neko nedotu attiecībā uz lielāko daļu iestāžu augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem, kuri tāpat būtu viegli identificējami. Tas ir nosacījums, ar kuru jārēķinās, kļūstot par vadītāju. Nedaudz sarežģītāk, bet lielākoties ne neiespējami būtu ar pārējo amatpersonu un darbinieku identificēšanu. Un tas ir arī šādas pseidonimizācijas mērķis – ierobežot gadījumus, kad okšķeri "sērfo" pa šiem datiem ziņkārības pēc, no gadījumiem, kad redzamā informācija ir pietiekami satraucoša vai aizdomīga, lai pētītu tālāk, tostarp uzrunājot un pieprasot informāciju no konkrētās iestādes.

Kavēties nedrīkst, un tāpēc par savu piedāvājumu indikatīvi esam informējuši Valsts kanceleju un sagaidām no tās operatīvu rīcību. Turklāt šajās dienās plānoju uzrunāt arī Valsts ieņēmumu dienesta vadītāju Ievu Jaunzemi, lai aicinātu VID ieviest papildu funkciju sistēmā, kas ļauj aplūkot amatpersonu deklarācijas, – iespēju atlasīt deklarācijas pēc konkrētās iestādes (šobrīd iespējams atlasīt, tikai ievadot konkrētās amatpersonas vārdu).

Diemžēl mūsu sabiedrībā valsts un pašvaldību institūcijās strādājošie bieži vien tiek uzlūkoti kā liekēži, sliņķi, korumpanti vai muļķi. Šāds priekšstats noteikti nepalīdz tiem daudzajiem darbiniekiem, kas ar visu savu sirdi un dvēseli dara savu darbu godprātīgi, ticot savai zemei un valstij. To mazināt var tikai atklātība. Atalgojuma publicēšana vairs nav nekas jauns arī privātajā sektorā. Arvien vairāk un vairāk darba devēju, izvietojot savus sludinājumus, norāda arī paredzamā atalgojuma apmēru.

Atgriežoties pie raksta sākumā minētā stāsta, manuprāt, neveselīgu mikroklimatu kolektīvā veicina pārspīlēta lišķība, liekulība, nenovīdība un nekompetence. Izmaksātā atalgojuma nepublicēšana nekādā veidā nepalīdz ar šīm lietām cīnīties un tās izskaust. Tieši pretēji. Šo īpašību katalizators valsts pārvaldē ir favorītisms. Pret to ir tikai vienas zāles – atklātība.

Visbeidzot, pieteikumu Satversmes tiesā par minēto normu atcelšanu iesniedza nevis amatpersonas, bet gan kādas Latvijas augstskolas darbinieki, kuri nebija apmierināti ar to, ka viņu atalgojums parādās publiski. Skaidrības labad – arī mēs neuzskatām, ka būtu nepieciešams publicēt datus, piemēram, par konkrētiem ugunsdzēsējiem vai skolotājiem izmaksāto atalgojumu. Ja vien runa nav par vadītājiem. Taču, no otras puses, augstskolu darbinieku argumentācija pret šādu publiskošanu droši vien izklausītos nopietnāk, ja mēs zinātu, ka viss ir kārtībā – mūsu augstākās izglītības iestādēm izdodas sasniegt pasaules universitāšu "Top 500" reitingu. Cik man zināms, mēs neesam pat tā tuvumā.