Guntim pašlaik ir darba pilnas rokas – apkures sezona ir klāt, kas nozīmē arī mājokļu saimnieku sarosīšanos un vismaz 30 klientu zvanus dienā. Kā savulaik atzina skursteņslaucītājs, skursteņu tīrīšana rudenī ir kā tāda stihija, lai gan par dūmeņa uzpošanu māju īpašniekiem vajadzēja padomāt jau vasarā. Un tā gadu no gada.
Šajā saspringtajā laikā pārķeram Gunti uz sarunu, lai runātu ne tikai par skursteņslaucītāja profesiju, bet arī par jauno apkures sezonu – skursteņu tīrīšanu, kurināmā izvēli un pašdarbību skursteņu tīrīšanā.
Skursteņslaucītājs esat jau otrajā paaudzē – jūsu tēvs savulaik arī bija šī aroda meistars, kas savas zināšanas iemācījis arī jums. Pastāstiet par savu sākumu šajā profesijā.
Tēvs ilgus gadus nostrādāja par skursteņslaucītāju. Es esmu otrā paaudze. Šķita, ka reti kurš dēls iet pa tiešo tēva pēdās. Man jau arī nelikās, ka mans aicinājums dzīvē ir kļūt par skursteņslauķi.
Esmu padomju laika produkts. Kad pabeidzu pamatskolu, māte teica: dēls, tu tāpat neiegūsi augstāko izglītību, tu sēdēsi vidusskolā vai iesi apgūt arodu? Tā es iestājos galdnieku skolā – Rīgas 17. profesionāli tehniskajā vidusskolā, kur apguvu galdnieka profesiju. Tolaik bija liels konkurss, jo, lai iestātos šai skolā, bija septiņi cilvēki uz vienu vietu. Prakses laikā es labi kotējos. Vēl ar četriem zēniem atradu prakses vietu Rundāles pilī, kur piedalījos mēbeļu restaurēšanā. Pēc tam es veiksmīgi apguvu padomju armijas gaitas, atgriezos un atkal pastrādāju Rundāles pilī. Drīz vien padomju laiki beidzās, un arī vissavienības finansējums Rundāles pilij bija beidzies, bija samērā grūti. Tajā brīdī tēvs teica: dēls, nāc pie manis atpakaļ un kļūsti par skursteņslauķi! Tā es arī darīju, atgriezos pie tēva. Dievs man nedeva ilgi kopā ar tēvu pastrādāt – vien kādu gadu, jo viņš aizgāja citā saulē. Šo profesiju tālāk veiksmīgi apguvu pie tēta kolēģiem.
