Problēmas mūsdienu bērnu audzināšanā, ko savulaik nepieļāva mūsu omītes

Portāls "Adme" analizējis, pie kādām kļūdām var novest šāda pieeja, un noskaidrojis, kāpēc dažreiz pret vecāku lomas pildīšanu būtu ieteicams attiekties vienkāršāk.

Kura gan meitene slepeni nav krāsojusies ar mammas lūpukrāsu?! Mūsdienu mazās lēdijas ir gājušas tālāk un pirms došanās uz skolu vai pastaigā ar draudzenēm uzkrāsojas. Saskaņā ar kādas mārketinga kompānijas veikto pētījumu, ASV vairāk nekā puse meiteņu vecumā no 12 līdz 14 gadiem izmanto dekoratīvo kosmētiku, ieskaitot acu kontūras un uzacu zīmuli, ēnas un tušu. 45 procenti no viņām uzklāj arī tonālo krēmu vai konsīleri, 33 procenti – vaigu spīdumu un bronzeri, bet 10 procenti krāso matus.

Un ja ir iespējams piemeklēt kosmētiku, kas nesatur kaitīgas sastāvdaļas, tad ar psiholoģiskām sekām ne viss ir tik vienkārši. Visielaistākajā gadījumā meitene iegūs tā dēvēto princeses sindromu: egocentrismu, tendenci uz teatrālu uzvedību, pārliecību par savu unikalitāti, un kā sekas, patērētāja attieksmi pret dzīvi. Atceries savu bērnību: 14 gadu vecumā par kosmētikas lietošanu un staigāšanu apavos ar augstiem papēžiem mācību pārzine varēja izteikt rājienu.

Jauna rotaļlieta tieši tagad, bet nevis dzimšanas dienā vai Ziemassvētkos? Fotosesija katru mēnesi? Uz skolu tikai zīmola apģērbā un ar modernu frizūru? "Galvenais – nebūt sliktākam par citiem un uzdāvināt laimīgu bērnību" – tā spriež vecāki, kuri bērna vēlmju piepildīšanai tērē pārāk daudz naudas.

Vēlēšanās atbilst iedomātām normām izaudzinās cilvēku, kurš nepratīs pārvaldīt finanses. Viņš koncentrēsies tikai uz dzīves materiālo aspektu, bet tādas lietas, kā empātija un līdzjūtība, šādam bērnam, un vēlāk – pieaugušajam, būs svešas.

Ja tava ģimene regulāri ceļo, tad droši vien kūrortos un jebkurā tūristu iecienītā pilsētiņā būsiet pamanījuši ģimenes ar zīdaiņu vecuma bērniem. Šādi ceļojumi var radīt stresu, īpaši to sagatavošanās procesā. Atvaļinājums ar maziem bērniem paredz daudz nopietnāku plānošanu.

82 procenti šodienas pieaugušo atzinuši, ka viņiem bērnībā bija savi pienākumi mājās: jānomazgā trauki, jātīra mājoklis, jārūpējas par mājdzīvniekiem... Vienlaikus tikai 28 procenti vecāku regulāri saviem bērniem uzdod šādus pienākumus. Arī to var izskaidrot: mūsu omītēm nebija trauku mazgājamo mašīnu, putekļusūcēji, kuri paši tīra māju un citas tehnikas, kura ļoti atvieglo mājsaimniecības darbu veikšanu. Toties elektroenerģijas padeves atslēguma gadījumā šodienas pieaugušie savā bērnībā nekrita bezizejā.

Mājsaimniecības darbi bērniem ir nepieciešami: to veikšana veido daudz patstāvīgāku personību, komunikācijas prasmes ar draugiem un tuviniekiem, kā arī veicina iejūtības veidošanos, prasmi rūpēties par tuviniekiem. Lai bērnā veidotu pozitīvu attieksmi pret darbu, pasaki viņam paldies par paveikto, tas paaugstinās viņa pašapziņu un iesaisti lietā, pretstatā ar stimulēšanu naudas izteiksmē.

Nepieciešamība kaut ko rakstīt ar roku, šķiet, aiziet pagātnē: visiem ir viedtālruņi, planšetes, datori... rakstītprasmei skolās tiek pievērts ar vien mazāka uzmanība, un velti. Rakstīšana ir cieši saistīta ar sīkās motorikas attīstību, tā ietekmē lasītprasmes līmeni, kā arī svešvalodu apguvi.

Kad mēs kaut ko rakstām uz papīra, galvas smadzenes saņem atgriezenisko saiti, tā veidojas redzes un kustību koordinācija, kas nenotiek, kad teksts tiek radīts, izmantojot klaviatūru. Kāda aptauja parādījusi, ka mūsdienu vecāko klašu skolēni oficiālajā saziņā arvien biežāk izmanto neformālo valodu. Tas viss atstāj ietekmi uz kopīgiem skolēna sasniegumiem.

Pārcelšanās uz citu pilsētu vai valsti, šķiršanās, nāve – nebūt ne katrs mūsdienu vecāks ir gatavs šīs tēmas apspriest ar bērnu, baidoties viņam radīt psiholoģisku traumu. Taču bērni nāves neizbēgamību sāk apzināties aptuveni no četru gadu vecuma. Noklusēšana nodarīs daudz nopietnāku kaitējumu psihei: agri vai vēlu bērni saskaras ar nepatīkamām parādībām un tad viņi nezinās, kā pareizi tās pārdzīvot.

Dzīves kvalitāte, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, visā pasaulē uzlabojas, bet tehnoloģijas ļauj automatizēt daudzus procesus mājokļos. Cilvēkiem parādās arvien vairāk brīvā laika, kuru vecāki izmanto, tostarp, lai pārmērīgi rūpētos par bērnu. Vecāki cenšas sevi realizēt bērnos, tāpēc viņi jau no mazotnes aug ar pastāvīgu trauksmes sajūtu. Autoritārais audzināšanas stils (hiperaprūpe ir viena no tās šķautnēm) sliktākajā gadījumā var novest pie suicīda mēģinājumiem pieaugušo vecumā.

Līdz tādai pakāpei, ka jebkura negatīva (lai gan arī patiesa) atsauksme rada vēlmi pierādīt pretējo un pat rada agresiju. Tā vietā labāk pamēģini bērnam korekti pastāstīt par savām gaidām pret viņu un paskaidro, kāpēc viņam pašam tas ir svarīgi. Eksperimenta laikā noskaidrojās, ka "Pigmaliona efekts" strādā: vecāku gaidas ietekmē bērna panākumus.
Turklāt ir svarīgi saprast atšķirību starp pamatotu un nepamatotu kritiku un iemācīt to bērnam. Vēl cita vērtīga īpašība – spēja nepievērst uzmanību nepazīstamu cilvēku domām.

Lielveikals, līdz malām piekrauti iepirkumu rati ar produktiem un bērns, kurš bezgalīgi prasa nopirkt šokolādīti, košļenīti, un visbeidzot, māte, kura bez cīņas padodas viņa priekšā. Pazīstama situācija? Ja tā atkārtojas no reizes uz reizi, tu visai viegli izaudzināsi manipulatoru.

Lai neizdabātu bērna kaprīzēm un neradītu citos cilvēkos, kuri stāv rindā pie kases, jūru nepatīkamu emociju, ieteicams sekot vienkāršiem noteikumiem: pēc iespējas neņem līdzi bērnu uz veikalu vai izmanto produktu piegādi uz mājām. Ja tas neizdodas, kārtīgi mazo pabaro, pirms doties uz veikalu, lai vēlēšanās apēst kādu saldumu, būtu samazināta līdz minimumam.

Vecāki ne vienmēr var noteikt personīgās robežas, ļaujot bērnam uzsēsties sev uz kakla tiešā un pārnestā nozīmē. Viņi baidās parādīt stingrību, attaisnojoties ar frāzēm: "Viņš taču ir bērns...". Piemēram, tevi nepavisam neiepriecina bērna ikdienas tēriņi kafejnīcā, tu papuksti, bet turpini izsniegt nepieciešamās summas, atsakot pats sev lietas, kas patiešām vajadzīgas.

Ja pieaugušais nespēj pateikt "nē", tas noved pie situācijas, ka bērns viņu uztvers kā vāju, bet atvase neiemācīsies cienīt citus un viņu vēlmes. Prasme noteikt robežas un noorganizēt disciplīnu (saprāta robežās) radīs izpratni, līdz kādai pakāpei drīkst ielauzties otra cilvēka dzīvē, un radīs veselīgu mikroklimatu ģimenē.

Piemēram, mazulim tiek aizliegts vizināties ar velosipēdu, lai izvairītos no krišanas un iespējamām traumām. Pusaudzim ierobežoja tikšanās ar pretējo dzimumu, lai viņam pēc šķiršanās ar meiteni nebūtu lieku atgādinājumu par notikušo. Lai sasniegtu psiholoģisko briedumu, nākas piedzīvot arī negatīvu pieredzi. Sargājiet savus bērnus, bet ziniet mēru!