Ulla Zirne ir viena no Latvijas kamaniņu sporta izlases pārstāvēm, piedalījusies divās ziemas olimpiskajās spēlēs, ne reizi vien stāvējusi uz pjedestāla. Taču viņa ir ne tikai profesionāla sportiste, bet arī apģērbu zīmola "Ullallaaa Clothing" īpašniece un paraugs daudzām jaunām meitenēm.
Ulla savus pirmos soļus kamaniņu sportā spēra jau astoņu gadu vecumā, kad pirmo reizi devās uz vasaras nometni kamaniņu sportā. Toreiz meitene atgriezās ar domu, ka šis sports nav viņai piemērots, taču tagad, 16 gadus vēlāk, šis sporta veids ir neatņemama Ullas dzīves sastāvdaļa. Kas tolaik, kad šķita – tas nav domāts man, tomēr lika mazajai meitenei turpināt trenēties un kā viņai šo 16 gadu laikā ir gājis, sportiste atklāj intervijā portālam "Viņa".
Kas bija iemesls, kāpēc, par spīti tam, ka no pirmās kamaniņu sporta nometnes atgriezies ar domu – nekad vairs, atkal nonāci Siguldas trasē?
Par to paldies jāsaka manai pirmajai trenerei Ingrīdai Amantovai, kura bija ļoti neatlaidīga un nepārtraukti aicināja mani uz treniņiem. Būdama astoņus gadus veca meitenīte, nevarēju vienkārši pateikt nē. Tā nu sāku iet uz fiziskajiem treniņiem regulāri, arī ziemā, kad citi brauca pa trasi, es turpat trases malā lēkāju ar lecamauklu, līdz brīdim, kad nolēmu pamēģināt nobraukt pa trasi... Te nu es esmu 16 gadus vēlāk.
Kāpēc tieši šis sports? Vai kādreiz esi apsvērusi domu pamēģināt arī citu sporta veidu?
Apstākļu sakritības dēļ astoņu gadu vecumā nonācu kamaniņu sportā. Bez jebkādas domas par profesionālas sportistes karjeras uzsākšanu. Tā nu es vienkārši darīju "savu lietu", trenējos, piedalījos sacensībās, daudz neanalizējot, kas un kā, un nedomājot, kāpēc tieši šis sporta veids. Paralēli kamanām bija viens neilgs laika posms, kad radās izdevība pamēģināt nobraukt ar skeletonu. Man tad bija kādi 11 vai 12 gadi. Nedaudz pavizinājos pa Siguldas trasi, patika. Bet tajā laikā īsti nebija iespējas tādam mazam bērnam trenēties skeletonā, tādēļ turpināju nodarboties ar kamaniņu sportu.
Ar kuru savu sasniegumu tu pati visvairāk lepojies? Kāpēc?
Ja godīgi, es īsti nemāku lepoties ar saviem sasniegumiem. Parasti, kad uzdod šo jautājumu, es, protams, minu kādu no saviem augstvērtīgajiem rezultātiem, taču pati savai atbildei neticu. Sasniegumi jau nenāk kā pārsteigums. Tu ieguldi darbu un sasniedz savu mērķi. Un, tiklīdz viens mērķis ir sasniegts, tu izelpo, pacel latiņu un izvirzi nākamo. Tā tas notiek manā galvā, un tas prieks un lepnums par sasniegto man parasti ir kādas divas dienas. Un tas pat īsti nav lepnums, vairāk atvieglojums, ka ir izdarīts tas, kas bija jāizdara. Tad šis sasniegums pārvēršas par motivāciju un iemeslu strādāt un sasniegt vēl vairāk. Tāpēc, manuprāt, svarīgi ir baudīt procesu, rast prieku un lepnumu tajā, ko dari ik dienu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
