Bērni ir dažādi, kāds jau gada vecumā tā vien alkst meklēt citu cilvēku sabiedrību – ne tikai mammas un tēta, bet cits cenšas iespējami ilgāk noturēties cieši līdzās vecākiem. Par šādiem bērniņiem mēdz sacīt, ka viņi ir kā dadzīši, kas pielipuši mammai vai tētim, un nereti šāda īpaša saikne rada neērtības vecākiem. Par to arī šoreiz – mammas jautājums un speciālista atbilde.
"Ja man kaut kur jāaiziet bez viņa, tā vienmēr ir īsta traģēdija, asaras. Kad viņš bija mazs, bija vēl sliktāk, bet naktīs viņam rādījās murgi. Es sevi rāju par to, ka viņš man skraida pakaļ, bet viņš domā, ka dzenu viņu prom, un vēl vairāk man "pielīp". Mēs dzīvojam lielā ģimenē: vīra vecāki, vīra brālis ar sievu un diviem bērniem, bet mums ar vīru vēl divi bērni. Mēs visi vienmēr esam mājās, bet dēlam ir saspringtas attiecības ar onkuli un tanti... Aizvedu viņu pie bērnu psihologa – nodarbības viņam patika, bet pagaidām nācās tās uz laiku pārtraukt. Tagad dēlam ir septiņi gadi. Kā man viņu iemācīt kļūt pašpietiekamākam?" speciālista padomu portālā "Psychologies" vaicā 28 gadus vecā Valentīna.
Atbild psiholoģe Jekaterina Mihailova:
"Rodas iespaids, ka jūs rakstāt par pieaugušu cilvēku, kuram jau sen būtu laiks visu saprast un apzināties, bet viņš – nu nekādi. Protams, nepārvaramie centieni vienmēr un visur būt kopā ar mammu var kaitināt un pat radīt izmisumu, īpaši noguruma brīžos, tomēr tie ir tikai daži brīži.
Jūs gūstat pietiekami pilnu ainu, kurā dēls neattaisno jūsu cerības. Jūs rakstāt: "Kad viņš bija mazs, bija vēl sliktāk, bet naktīs viņam rādījās murgi". "Vēl sliktāk" bija jums, jo dēlam bija nepieciešama mammas klātbūtne naktīs, bet murgi šajā kontekstā izskatās kā vēl viena neērta bērna parādība. Bet kas viņu mocīja, no kā viņš baidījās?
Rodas iespaids, ka ne tikai jūsu dēlam ir neērtības šajā dzīvē. Liela ģimene – tā tomēr ir vīra ģimene, kurā pieaugušo vien ir daudz, un, jā, visi vienmēr viens otram ir acu priekšā. Var iedomāties, cik daudz vērtējumu, padomu un komentāru jums ir nācies uzklausīt šo septiņu gadu laikā.
Varbūt, ka daļa jūsu īgnuma par dēla nepatstāvību saistīta ar to, ka viņš savā "pielipšanā pie mammas" notur jūs mājās, no kurām laiku pa laikam gribas izrauties? Jūs rakstāt, ka bērnam patīk nodarbības pie bērnu psihologa. Tātad uz pasaules tomēr ir cilvēki, ar kuriem jūsu puikam varētu būt labi.
Domāju, ka šajā gadījumā runa nav par profesionālām "pieņemšanām", bet par pašu nodarbību atmosfēru, prasmi izveidot kontaktu. Nezaudējiet saikni ar tādiem brīnišķīgiem speciālistiem.
Un pēdējais: tuvāko trīs gadu laikā pirmā skolotāja kļūst par galveno figūru bērna paplašinātajā pasaulē. Ļoti gribētos cerēt, ka esat izvēlējusies nevis skolu, bet cilvēku, un izvēlējusies to pareizi."
- Te vari palasīt un arīdzan iesaistīties diskusijā portāla "Cālis" forumā par mazajiem dadzīšiem.
Bērni var piedzīvot dažādas bailes, un, iespējams, šajā situācijā pieminētajam zēnam ir bailes no šķiršanās. Parasti gan tās visbiežāk sastopamas divu un trīs gadu veciem bērniem, un nereti šo periodu arī dēvē par "mammas brunču vecumu", bet saprotams, ka šāda veida bailes var būt arī citos bērna vecumposmos. Plašāk par dažādiem baiļu tipiem bērniem lasi te.
