Svarīgākais, ko vecākiem kārtējā bērnu emociju izvirdumā darīt – pareizi reaģēt. Trīs paņēmienus, kā to paveikt, vietnē "Psychology Today" skaidro bērnu psiholoģe Džūlija Englunda-Streita.
Pielieto uzvedības regulēšanas tehnikas
Uzvedības regulēšanas tehnikas ir labs darbarīks, kuru glabāt savā audzināšanas metožu klāstā, norāda psiholoģe. Ko tas nozīmē? Dažādu emociju un uzvedības adresēšanu, izceļot pozitīvo uzvedību, lai negatīvie ieradumi, piemēram, dusmu uzplūdi, būtu retāki. Tā varbūt liela tabula, kurā ielīmēt uzlīmītes, atalgojums vai balviņa par labu uzvedību vai privilēģiju ierobežošana, ja uzvedība slikta, piemēram, samazinot multfilmu skatīšanās laiku konkrētajā dienā.
"Izmantojot apbalvošanu vai soda metodes, svarīga ir konsekvence. Neesi emocionāls savās prasībās. Atalgojums strādā labāk, nekā sodīšana," skaidro Englunda-Streita. Lai gan varētu šķist, ka reālajās situācijās ir grūti šādu taktiku pielietot, ir grūti visu laiku būt konsekventam bez-emociju robotam, taču ir vērts pacensties, iedrošina psiholoģe.
Piedomā par savu reakciju uz bērna emocijām
Liela nozīme tam, vai bērns pārtrauks dusmu uzplūdus, ir mūsu reakcijai. Šī iemesla dēļ vērts aizdomāties par to, kā paši regulējam savas emocijas un reakciju. Kāpēc? Pirmkārt, tu rādi bērnam piemēru, kā stāties pretī un atgūties no strespilnām situācijām. To mēs parādām ar vārdiem, balss tembru, darbībām. Jautājums – vai rādīsi bērnam, ka nespēj tikt galā ar skumjām, dusmām vai bailēm? Bērni mācās no vecākiem visu laiku.
Otrkārt, situācijās, kad liekas, ka tev nav kontroles, atbildes reakcija stresa situācijā mēdz sabojāties. Ja bērns redz, ka vecākam izmainījusies mīmika, elpošana un balss tembrs, manāma aizkaitinātība – atvase saprot, ka neviens nekontrolē situāciju. Tāpēc rodas emociju uzplūds un vēl pastiprinātāka reakcija. Kad vecāks ir šādā stāvoklī, kad šķietami netiek galā, nav nospriegota uztvere arī uz bērna verbālajiem un neverbālajiem signāliem, kas var liecināt par stresu, emocionālajām vajadzībām. Viss gan nav zaudēts – ja jūti, ka pats sabruksi bērna emociju priekšā, vari vienmēr sākt no sākuma. Pamani, ieelpo un risini konfliktsituāciju.
Apzinies un validē bērna pieredzi
Brīžos, kad bērns izpauž savas emocijas, svarīgi apstāties un pateikt: "Es tevi dzirdu. Es esmu šeit." Tad atvase sajutīs, ka viņam nevajag turpināt kliegt, vicināt rokas un kājas, lai paustu emociju intensitāti. Der atcerēties – arī uzvedība ir komunikācija. "No klīniskās un personīgās pieredzes esmu sapratusi, ka a) ir grūti sakopoties un izkļūt no situācijas tās karstumā; b) nevajag būt pārlieku interpretīviem, cenšoties paredzēt, kas bērnam noticis un pamudinājis uz dusmu izplūdu, bet pieiet situācijai vienkāršoti," atklāj psiholoģe.
Kad divgadniekam ir lielo emociju uzplūdi ar kliegšanu, asarām un dusmošanos, viena no efektīvākajām lietām, ko darīt, ir būt blakus. Bez instrukcijām, pārstāstiem, iejaukšanās fiziski vai verbāli – tikai un vienīgi atbalstot ar savu klātbūtni, līdz mirklis pāriet. Tas nav viegli un vecākam jācīnās ar iekšējo vēlmi reaģēt uz bērna emocijām ar savām, ir jāpaciešas, jo tas pāriet.
"Emocionālās disregulācijas augstākajā punktā, bērniem ir jānomierinās pašiem. Tev kā vecākam ir jānomierinās, lai palīdzētu bērnam nomierināties. Tikai tad var uzsākt problēmas risināšanu," iesaka psiholoģe.
