Kāpēc mēs paliekam nelaimīgās attiecībās

Atbildēt uz šo jautājumu var palīdzēt psiholoģiskie pētījumi. Madeleine A. Fugure, psiholoģijas doktore, sociālās psiholoģijas profesore Austrumu Konektikutas štata universitātē, portālā ''Psychology Today'' analizē dažus no pētījumiem un skaidro iemeslus, kāpēc mēs nepametam sliktas attiecības. Ar profesores secinājumiem vari iepazīties turpinājumā.

Ja tavs partneris zina, ka tu vēlies pamest attiecības, viņš, iespējams, var izmantot dažādas manipulācijas metodes, lai piespiestu tevi palikt. Emocionālās manipulācijas, piemēram, noniecināšana, pazemošana vai pat vardarbības draudi pret nākotnes partneriem, var tikt izmantotas, lai attiecības saglabātu. Vīrieši ar zemāku pašnovērtējumu vai tādi, kas ir mazāk pievilcīgi nekā viņu partneres, var biežāk izmantot kādu no manipulācijas metodēm, lai panāktu partnera palikšanu attiecībās. Ciešanas, kas saistītas ar emocionālām vai fiziskām vardarbības sekām, attur tos, kas vēlas attiecības pamest, vai var radīt sajūtu, ka vardarbību izjutušais partneris nav spējīgs no otra aiziet.

Psihologi izšķir trīs dažādas attieksmes sastāvdaļas: 1) kognitīvo komponentu jeb domas, 2) afektīvo komponentu jeb jūtas un 3) uzvedības komponentu jeb darbības. Bieži vien šie komponenti nav savstarpēji saskaņoti. Piemēram, sliktu attiecību gadījumā tavas domas var būt negatīvas – tās tev saka, ka partneris nav labs –, bet jūtas pret otru var būt pozitīvas. Tas nozīmē, ka mēs varam turpināt mīlēt savu partneri, kaut arī apzināmies, ka attiecības nav laimīgas. Var būt arī gadījumi, kur līdzpastāv spēcīgas pozitīvās un negatīvās jūtas pret partneri.

Cilvēki ar zemu pašnovērtējumu no attiecībām negaida daudz ieguvumu, bet gan sagaida daudz grūtību. Līdz ar to, ja tev ir zemi attiecību standarti, tu vari palikt arī neapmierinošās attiecībās tik vien tāpēc, ka tās piepilda tavas gaidas par to, kādām attiecībām it kā būtu jābūt. Tāpat sievietes, kas bērnībā piedzīvojušas vardarbību, var būt apmierinātas ar zemas kvalitātes attiecībām.

Pētījumi rāda – mēs vairāk novērtējam partneru izrādītās pozitīvās īpašības nekā tās, kuras mūs neapmierina. Piemēram, ja tavs mīļotais ir dāsns, bet nav akurāts, iespējams tu attiecībās vairāk novērtēsi dāsnumu. Savukārt, kad mīļotais atklāj savas negatīvās īpašības, mēs varam pazemināt to nozīmi, palielinot pozitīvo rakstura iezīmju lomu.

Noteicošais tajā, vai izejas situācijas no attiecībām ir sliktākas vai labākas nekā pašas attiecības, arī ir pašnovērtējums – ja tas ir zems, arī izejas situācijas būs zemas kvalitātes. Pasaules pieredze rāda, ka šķiršanās ir izplatītāka valstīs, kur sievietēm ir lielāka ekonomiskā neatkarība un kur vīriešu īpatsvars pret sieviešu ir lielāks. No šīs pieredzes izriet, ka sievietes biežāk lemj par šķiršanos, ja tām ir pietiek līdzekļi pastāvīgai dzīvei, kā arī ja tām ir daudz citu iespējamo partneru.

Tāpat speciālisti norāda, ka, pieņemot lēmumus par attiecībām, mēs bieži paļaujamies uz emocijām nevis racionālām pārdomām. Tas mūs noved pie iemesla, kāpēc paliekam arī neapmierinošās attiecībās.