Laipni apkalpot vienlaicīgi desmit galdiņus
Siguldas restorāna "Fazenda" vadītāja Kitija Tīruma novērojusi, ka "šobrīd Siguldā dzeramnaudas ir krietni mazākas, bet Rīgas restorānā gan viesi atstāj tādas pašas dzeramnaudas, kādas bija pirms krīzes. Dažreiz pat lielākas." Kitija stāsta, ka zelta rudens laikā brīvdienās Siguldā, neatkarīgi no Latvijā notiekošās situācijas, ir ļoti liels apmeklētāju pieplūdums. "Brīvdienās viesmīlis fiziski nevar katram galdiņam veltīt tik daudz laika un personiskas komunikācijas, kā viņš vēlētos, jo vienlaicīgi kvalitatīvi jāapkalpo vēl desmit galdiņi." Tad gan viesi mēdzot atstāt mazāk dzeramnaudas nekā darbadienās, kad viesu restorānā ir mazāk un viesmīlis var aprunāties ar katru cilvēku.
Vadītāja saskata tējas naudu kā motivāciju viesmīlim censties un ieguldīties vairāk: "Viesmīlis tādā veidā var konkurēt ar saviem kolēģiem. Viņš zina, ka saņems savu tējas naudu un tā būs lielāka nekā citiem, jo viņš ir labāks un spējīgāks savā amatā." Restorāna vadītāja novērojusi, ka viesi gatavi pateikties viesmīlim par laipnību, sagaidīšanu restorānā, apsēdināšanu pie galdiņa, precīziem ēdienu ieteikumiem, un to, ka viesmīlis spēj paskaidrot ēdienu garšās.
"Ļoti svarīga ir virtuve, jo viesmīļi savā dzeramnaudā dalās arī ar pavāru. Mēs restorānā sākam eksperimentēt ar to, ka kopā ar viesmīli zālē iziet arī pavārs. Iznes ēdienu, piedalās procesā, un tad abas puses priecājas par šo neparedzēto atalgojumu – tējas naudu," stāsta Kitija Tīruma.
Tējas nauda bez "wow" sajūtas
Rīgas restorāna "Mio" dibinātāja Evita Vilde-Onzule novērojusi, ka Latvijas iedzīvotāji atstājot dzeramnaudu automātiski, bet esot atsevišķu tautu tūristi, kas nekad neatstāj tējas naudu. "Latvijas iedzīvotāju liela daļa pat neskatās uz apkalpošanas servisu, bet uztver to kā pienākumu - atstāt 10 procentus tējas naudā." Viņa subjektīvi manījusi arī situācijas, kad vīrieši atstājot vairāk dzeramnaudas viesmīlēm kā koķetēriju, par "skaistām acīm", bet sievietes atstājot naudu tieši par labu apkalpošanu. "Ap 2000.gadu bija jūtams, ka cilvēki grib vairāk parādīt, ka atstāj lielas dzeramnaudas, bet tagad viņi tik ļoti nešķiežas ar naudu," stāsta Evita.
Viņa novērojusi, ka pārāk bieži viesmīļi uztver tējas naudu kā pašsaprotamu lietu: "Ja dzeramnauda netiek atstāta, tad viesmīlis nevis padomā iemeslus tam, bet apvainojas. Ja tējas nauda tiek atstāta, tad arī īsti nav "wow" sajūtas, ka labi pastrādāts, bet tā ir pašsaprotama lieta. Daudzi viesmīļi uzskata, ka dzeramnaudām vienkārši jābūt." Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka "tējas nauda ir stimuls strādāšanai, diemžēl". Jo ar tējas naudu varot savākt pat otro algu.
"Covid-19 krīzes laiks daudziem lika padomāt, ka ir patīkami un labi, ka tējas nauda ir kā papildu ienākums," stāsta Evita. Dzeramnaudu samazināšanās bija jūtama krīzes pirmā viļņa laikā. "Daudz cilvēku maksāja ar karti, nevis skaidro naudu. Ja makā ir tikai karte, tad arī dzeramnaudas nav." Pēc viņas teiktā, dzeramnaudas pagājušajā vasarā bija atgriezušās, bet, kā būšot tagad – nav zināms.
Cilvēki alkst personiskas komunikācijas
Arī Tērvetes restorāna "Zoltners" vadītājs Roberts Avots atzīst, ka cilvēki pārsvarā dod 10 procentus no rēķina summas ar dažiem izņēmumiem uz vienu un otru pusi. "Viesmīļi gan vasaras, gan ziemas sezonā rēķinās, ka kādu mēneša atalgojuma summu sastādīs arī dzeramnauda. Darba devējs ar to nerēķinās, bet pats personāls gan. Viņi man padalījušies ar informāciju, ka gluži pusi algas tējas nauda nesastāda, bet lielu daļa gan."
Lūdzu Robertu komentēt situāciju, ka viesmīļi taču tāpat saņem algu par darbu, bet viņš argumentē, ka "atalgojums viesmīlības nozarē nav augsts un tāpēc viesmīļi rēķinās ar dzeramnaudām". Viesmīļi uztverot to kā pateicību: "Tas nevienam nav pienākums, bet tējas naudas atstāšana tiek ļoti novērtēta." Viesi pateicas, ka porcija tiek pasniegta vajadzīgajā temperatūrā, ēdiens pie galdiņa tiek prezentēts, ka viņiem nav jāgaida uz viesmīli. "Ja viesmīlis vienreiz nodrošinājis "wow" efektu, tad viesi nākamreiz gaida to pašu. Ja nākamajā reizē viņi to nesaņem, viesi būs vīlušies."
Bet "wow" efektam jāsakrīt ar piemērotiem apstākļiem, piemēram, jābūt pietiekami ilgam laikam, ko veltīt viesiem. Roberts pēc pirmā Covid-19 krīzes viļņa arī pats strādāja ar restorāna apmeklētājiem. "Varēja just, ka cilvēki ir "nocietušies" pēc atpūtas un restorānu apmeklējuma. Tā kā tad nebija daudz cilvēku, varēju pievērst katram lielāku uzmanību, parunāties, pastāstīt par ēdienu. Un viesi ar baudas pilnām acīm skatījās. Viesi novērtēja personisko attieksmi un novērtēja to ar dzeramnaudām." Restorāna vadītājs atzīst, ka pēc pirmā krīzes viļņa dzeramnaudas bija pat nedaudz pieaugušas. "Kā būs tagad, mēs nezinām," saka Roberts Avots.
Labie zēni un labās meitenes
No vienas puses tas, ka mēs maksājam dzeramnaudas, ir sabiedrības spiediens, no otras – mums bērnībā ģimenē iemācītais. "Mēs katrs gribam būt pieņemti sabiedrībā. Nedarīt, kā nav jādara, būt labie zēni un meitenes. Dzeramnaudu kultūra diezgan cieši saistīta ar cilvēka dāsnumu vai skopumu, ko mēs apgūstam ģimenē, kad mācāmies izpratni par dzīves kārtību kopumā. Bērnībā mācāmies dalīties un dot vai nedalīties un paturēt tikai sev," stāsta praktiskā psiholoģe Iveta Grosšteina. Sabiedrības spiediens atstāt dzeramnaudas darbojas tai brīdī, lai par mums neko sliktu nepadomātu. "Ja par mani slikti domās, tad mani nepieņems. Jo katram ir vajadzība būt atzītam, pieņemtam, būt iederīgam, svarīgi, lai nesaka, ka esmu skops, un lai neatšķiros no citiem," skaidro speciāliste. "Cilvēks, dodot dzeramnaudu, maksā par laipnību un savām labajām izjūtām, par emocijām, ko saņēmis. Ja neesam saņēmuši apmierinošu apkalpošanu, tad uzskatām, ka viesmīlis nav pelnījis dzeramnaudu."
Bet dažkārt jūtamies vainīgi, ja neatstājam tējas naudu. Psiholoģe min piemēru par kādu jaunu vīrieti, kurš neesot zinājis, ka arī frizierim "esot jādod" dzeramnauda. Gadiem gājis pie vienas frizieres, nekad to nav atstājis un pēc tam juties neērti, vienmēr iedomājoties par to. "Ja cilvēkam nav domas, vai viņš nezina, ka tējas nauda jāatstāj, tad viņam nebūs diskomforta. Ja ir doma, ka tā jādod, bet viņš nevar finansiāli atļauties, vai arī negrib to atstāt konkrētajā situācijā, cilvēks, visticamāk, jutīsies slikti. Jo savā ziņā ar dzeramnaudas atstāšanu mēs nopērkam labsajūtu," stāsta Iveta.
Ja tomēr restorāna apmeklētājam nav iespēju samaksāt tējas naudu, psiholoģe iesaka nejusties par to slikti: "Ir taču arī laipni vārdi, ar kuriem varam samaksāt. Vienkārši pateikt paldies. Reizēm arī atklātība ir laba – ja man būtu, es ļoti labprāt atalgotu jūs par laipnību, jo esat to pelnījis. Protams, var teikt, ka "paldies" kabatā neieliksi, tomēr materiālo pusi var aizstāt ar savu laipnību," uzskata psiholoģe.
