Skolā dejoja tautas dejas, bet tad nonākusi deju skolā "Dzirnas", kur apgūti citi deju veidi. Vēlāk ceļš vedis uz Latvijas Kultūras akadēmiju, kur iegūts bakalaura grāds. Līdz pat iestājeksāmenu dienai Ieva šaubījusies par to, vai dejošana patiesi ir tas īstais, ar ko saistīt dzīvi un nākotni, bet pēdējā brīža lēmumu nav nācies nožēlot.

Ieva savu sociālu tīklu sekotājus regulāri pārsteidz ar video, kuros viņa iemūžināta, dejojot visdažādākajās vietās. Aizraušanās ar šādu video veidošanu sākusies nejauši atvaļinājuma laikā Liepājā kādā mākslas galerijā un kļuvusi par pastāvīgu nodarbi, ļaujot darīt to, kas Ievai patīk visvairāk – dejot.

"Tas, ka es pati dejoju, ir man vissvarīgākais dejā. To man vajag visvairāk. (..) Video mani motivē. Pati eju uz zāli, strādāju ar sevi, domāju horeogrāfiju un tā aizpildu savu laiku – nevis sēžot mājās, bet darot to, kas man patīk," atzīst Ieva.

"Kad tu nonāc pats pie sevis, saki un dari to, kas tev ir sāpīgi vai interesanti – tas vienmēr nostrādā," pārliecinājusies dejotāja.

Deja cilvēku pilnveido gan fiziski, gan garīgi. Tā arī atbrīvo domāšanu – kāds iet uz jogu, bet kādam gluži vienkārši vajag izdejoties.

"Tie, kuri saka, ka nemāk dejot... Nevar nemācēt dejot. Ja tu vari pakustināt vienu pirkstu, tu vari dejot," iedrošina horeogrāfe.