Foto: Publicitātes attēls
"Pizdets I Meyk the Hevi Metāls" draiski spēlējas ar politkorektuma un visatļautības karu, kas šodien pārņēmis pasauli. Joks, kas tiek atzīts par joku, taču vairs nav smieklīgs.

Ir cilvēki, kuriem nekad nav miera. Viņiem patīk sevi izklaidēt un priecājoties pieņemt, ka tas spēj izklaidēt vai likt par kaut ko aizdomāties arī citiem. Viens no tādiem ir Linards Kalniņš. Pirmo reizi manā redzes lokā viņš nonāca ar grupu "Nē" Latvijas Universitātes Radio NABA konkursā "Hadrons 2013". Šīs instrumentālās ģitārmūzikas grupas uzstāšanās bija tik pārlieconoša, oriģināla un kaisles pilna, ka viņi uzvarēja. Skola nu bija rokā, un nākamajā gadā Linards atkal uzvarēja ar īsi pirms konkursa izveidoto grupu "DJ Krankenwagen", kas pārstāvēja LU Medicīnas fakultāti, jo tās sastāvā bija gan muzikāli asprātīgi jaunie mediķi, gan viņa māsa Renāte, kura spēlēja ērģeles un dziedāja, gan "Nē" līderis Staņislavs Kuļikovs, kurš nu jau kļuvis par tādu kā Latvijas pagrīdes kultūras krusttēvu. Viņš regulāri sastopams popularajā krogā "Aleponija" pie skaņu pults, sava projekta "Donēts" koncertos pulcējis dažādus talantīgus mūziķus, kuri gatavi izmēģināt impulsīvas, nepārdomātas vai grūti realizējamas idejas, bet nupat izdevis lielisku albumu ar grupu "DZ", kas varētu kļūt par vienu no šī gada labākajiem ierakstiem. Viņš piedalījies arī nesen iznākušā Linarda un skotu/bulgāru izcelsmes klasiskā komponista Aleksandra Tomasa Metjusona (Alexander Thomas Mathewson) Minhenē izveidotās grupas "Pizdets I Meyk the Hevi Metāls" albumā "Troubled Son".

Vēl pakavējoties vēsturē – pēc otrās uzvaras konkursā "Hadrons" Linards izveidoja īpašu "DJ Krankenwagen" plakātu, uz kura redzamajā plaušas šķērsgriezumā bija redzama visa Latvijas roka vēsture, pēc līnijām ļaujot izsekot, kā grupas cita ar citu mijiedarbojas, starp tām kā asinīm cirkulējot dalībniekiem. Ierakstītais "DJ Krankenwagen" albums tika prezentēts baltos halātos, grupai ierodoties uz klubu "One One" ar īstu ātrās palīdzības busiņu, jo vācieši tos saucot par krankenvāgeniem. Arī ieraksta izdošanas formāts bija inovatīvs – apmeklētājiem tika izsniegti tā saucamie papīra albumi – CD grāmatiņas, jo mūziku tak katrs var lejuplādēt un, ja baigi vajag, ierakstīt arī matricā. Albums bija izcils un iekļāvu to arī savā Radio NABA visu laiku labāko latviešu albumu pirmajā simtniekā "Zibens pa dibenu", savukārt Linards veica veselu pētījumu, zīmējot diagrammas, kuriem gadu desmitiem un žanriem savā raidījumā esmu pievērsies vairāk un kuros laika posmos, kā arī piedāvāja palīdzību labāko latviešu albumu pirmā apkopojuma grāmatas izdošanā. Kā kordiriģents Linards reiz iesaistījās kroga "Aleponija" darbinieku un draugu izveidotā Ziemassvētku kora koncertā. Savulaik Minhenē Linards, būdams datu analītiķis, strādāja pie bezvadu iekšējo austiņu izstrādes, bet katra cilvēka ikdienā šis jaunais produkts tomēr neienāca. Darbiņš padarīts, un jāķeras pie nākamajiem.

Grupā "Pizdets I Meyk the Hevi Metāls" Linards turpina savu jau iesākto izklaidi, atceroties bērnību postsociālisma zemēs, spēlējoties ar valodām, kā redzams jau nosaukumā, un mūsdienu cilvēku attiecībās aktuālo divu it kā nesavienojamu jēdzienu – politkorektuma un visatļautības – miksli, tiem savā starpā karojot. Jo arī izcilā vācu kinorežisore Lenija Rīfenštāle, kurai veltītas divas albuma "Troubled Son" dziesmas, ir slidena tēma. Iespējams, "Facebook" par viņas pieminēšanu varētu arī nobloķēt – Rīfenštāles biogrāfijā vispārzināms fakts ir viņas darbu izmantošana Ādolfa Hitlera vadītās nacistiskās Vācijas propagandas kampaņā. Tomēr katram kažokam ir divas puses, un šo dziesmu autori var neizpratnē par to saraukt uzacis un izsaukties: jūs to dziesmu vispār neesat dzirdējuši, ja nesajēdzat, ka mēs vienkārši zviedzam par viņu? Papīri tīri.

Lai krāsas vēl sabiezinātu, albuma prezentācijas dienā, kas notika Linarda apaļajā jubilejā, grupas dalībnieki, it kā atzīstot savas mentālās problēmas, publiski raidīja vizīti pie pusaudžu psihoterapeita Nila Saksa Konstantinova, kurš arī ir izpelnījies gana skandalozas personas reputāciju, savulaik publicējot asiņainu stāstu par to, kā viņš ar auto pie Akmens tilta sabrauc Noru Ikstenu. Pirms daudziem gadiem šādi izfantazēti stāsti, tajos iesaistītajiem dodot reālu personu vārdus, likās gana jautri – savulaik neiebildu, ka Rolands Ūdris publicēja kādu romantisku stāstu, kura galvenie varoņi bija mūzikas žurnālists Uldis Rudaks un dziedātāja Ladybird, kuru beigās viņam tomēr noceļ Sandris Vanzovičs. Ar pseidonīmu Kretinadze "Delfi" tika publicēti arī citi Ūdra stāsti, kuros it kā darbojās reālas personas, nereti pašiem to nezinot. Pēdējā laikā šis žanrs ir atstāts novārtā – varbūt esam kļuvuši pārāk izklaidīgi un neatšķiram ziņas no literatūras? Un kāpēc neuzdziedāt par to, kā ir pirms astoņpadsmit gadiem mirušās Lenijas Rīfenštāles gultā, cik viņai ir skaistas kājas un saldas lūpas? Te nu būs!

Ja par klasisko komponistu jaunības aizraušanos ar tā saucamo vieglo žanru, piemēri nav tālu jāmeklē – Latvijā tādas bija Līga Celma (grupa Māsas) un Anna Ķirse (Gas Of Latvia), ar elektroniku aizraujas Platons Buravickis, bet divreiz Ventspilī koncertējušais amerikāņu klasiskais komponists Gregs Sonjē joprojām ir slavenās roka avangarda grupas "Deerhoof" bundzinieks un līderis. Arī Latvijā ilgus gadus dzīvojušais dānis Pēteris Helmss ir klasiskais komponists, kurš savulaik atstāja divas unikālas lietas arī šeit – rokgrupas "Aparāts" ierakstus un koncertu liecinieku atmiņas, kā arī projekta "Kārlis Aspirīns & Onkulis Dzenis" albumu "Gaidot, kamēr grādi krīt", ko izdevējs Ingus Bauškenieks dēvēja par "pēdējo smagsvara humoru, ko esmu latviešu mūzikā spējis saskatīt kopš Hardija Lediņa, Roberta Gobziņa un Edītes Baušķenieces". Ar pēdējo Helmsa projektu kaut kādā ziņā paralēles velk arī "Troubled Son", kam patiesībā ar "heavy metal" ir vēl mazāk sakara nekā pagājušajā desmitgadē ievērojamus panākumus lielākajos Eiropas rokfestivālos guvušajai japāņu tā saucamā "kawaii metal" grupai "Babymetal", kurā popmūziku dzied un dejo trīs jaunas meitenes, bet aiz viņām slēpjas īsti samuraji, kuri nevicina zobenus, bet dragā pa ģitāru stīgām un bungām. "Troubled Son" lokomotīve ir tituldziesma – angļu un krievu valodu mikslis, draiskulīgi spēlējoties ar akcentiem un lamu vārdiem, lai kārtīga tucinieka un akordeona pavadījumā pastāstītu par traumatisko bērnību. Ja pašlaik varētu notikt ballītes, vairākas šī albuma dziesmas būtu bombas, turklāt tās nav elektroniski uz ātru roku saprogrammēti lētuči – pie miksa un māstera strādājis lietpratējs Uldis Cīrulis jeb DJ Monsta.

Otrajā albuma dziesmā saklausāmas nepārprotamas atsauces uz "Kraftwerk", jo arī "DJ Krankenwagen" atzina, ka rupji un nekaunīgi kopē veselu rindu mūziķu. Ja instrumentālais pavadījums ir lipīgs un noslīpēts, tad vokāli atgādina klasiski izglītotu un no smokingiem jau nogurušu vīru paķēmošanos vieglā reibumā ballītē pēc triumfāli aizvadīta koncerta kādā karaliskā koncertzālē pasaules vadošo kritiķu priekšā. Kā jau klasiķiem raksturīgi, vietām ir patiešām smieklīgi un jautri, iztēlojoties, ka viņi to dara ar aizrautībā izbolītām acīm apgarotajās sejās un satraukti pukstošām sirdīm krūtīs, bet vietām tomēr saprotoši jāpieņem, ka viņiem, savā klasikas burbulī dzīvojot, varbūt ir ierobežota izpratne par to, kas izklausās patiešām jautri arī ārpus tā, un savas meistarības bradāšanā ar dubļainiem zābakiem jau ir pāršauts pār strīpu. Linards piekrītoši māj ar galvu, līdzīgi kā to parasti, koncertos starp savām dziesmām neskopojoties ar stāstiem, ka pasaulē viss iet uz galu, dara izcilais dziesminieks Normunds Rutkis – viens no latviešu komēdijas un klasiskā šlāgera žanra sapludināšanas pionieriem. Sen jau vairs nav interesanti, kad tev skaidri un gaiši pasaka priekšā, kas ir joks un kas nē. Īstus smieklus var izraisīt tikai spontāns reflekss. Ja nesanāk, pakustini smadzenes un izdomā pats, vai tagad būs īstais brīdis palaist to dežūrsmieklu.

Ir tāds trio "Origo Boys", kurus daļa fanu varbūt arī uzskata par true reperiem, bet patiesībā grupā ir dalībnieki ar nopietnu klasisko izglītību, kuri vienkārši spēlējas ar hiphopa žanru un tā iedarbību uz klausītājiem, līdzīgi kā tas pats jau pieminētais Helmss, un nu jau kārtējo reizi citos žanros arī Linards. Dziesma "Voda" (Ūdens) ir skaista "world music" balāde bulgāru valodā, vēl te ir gaumīgs šlāgrepops astoņdesmito gadu stilā vācu valodā, bet noslēdzas albums ar apokaliptisku dziesmu "Laibach" noskaņās un neatvairāmu raudošas ģitāras solo. Nu, baigi ieblieza!

Bet vai šim projektam ir nākotne, stipri jāšaubās, jo šādi divu vai vairāku kultūru vai valodu mikšļi parasti izbeidzas, kad dalībnieki pieaug un paliek katrs savā vietā, atrodot citas prioritātes – tā bija gan ar Helmsu, gan ar Evijas Vēberes Nīderlandē izveidoto lielisko duetu "The Howling Owl", gan arī Linards jau ir atgriezies uz dzīvi Latvijā. Tagad atliek gaidīt jaunus pārsteigumus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!