Vilis Seleckis: Dunču trīšana aiz premjera muguras  (148)

Zīlem kā ietekmīgam politiķim ir visas iespējas tikties ar Kariņu un jebkuru ministru. Viņš var paust savus rosinājumus par valdības darba uzlabošanu. Viņa viedokli valdībā var aizstāvēt "tēvzemiešu" partijas ministri. Viņš pats var piedalīties valdības sēdēs, kad tiek spriests par naudas līdzekļu sadali un citiem jautājumiem. Taču viņš tā nerīkojas, viņš neizmanto savas ietekmīga politiķa plašās iespējas visas neskaidrības pārrunāt koalīcijas ietvaros. Viņš iet publiskajā telpā, sniedz interviju laikrakstam, kura īpašnieks ir viens no tiem, ko dēvē par oligarhiem. Gala rezultātā satrauc sabiedrību, pastiprina bažas par valdības nestabilitāti, vairo dažādu nelabvēļu cerības mainīt politisko situāciju valstī. Manuprāt, tā nav saprātīga politiķa rīcība. To nevar saukt citādi kā par dunču trīšanu saviem sabiedrotajiem aiz muguras.

Es labi zinu, ka Krišjāņa Kariņa vadītā valdība nav dižu atlantu komanda. Tā ir kā raibs, no daudziem ielāpiem sastiķēts deķis. Ne velti tās virzienā šaudīts milzums kritikas bultu. Daudzas no tām ir pilnīgi pamatotas. Pandēmija situāciju vēl vairāk sarežģījusi. Piedzīvotas daudzas neveiksmes, kas vedina domāt, ka Ministru kabinetu patiešām derētu sapurināt, atsvaidzināt galvenos spēkus, lai panāktu lielāku vienotību, mērķtiecību.

Bet uzreiz rodas jautājums – kā to izdarīt, ja Saeimā starp opozīcijas partijām nav ieraugāms neviens tāds, kas varētu papildināt valdošo koalīciju? Politisko spēku izvietojums ir tāds, ka vismaz ceturtā daļa parlamenta – "Saskaņa" – jau uzreiz pēc vēlēšanām tika izslēgta no sarunām par valdības veidošanu. Tā bijis vienmēr, un tā ir arī tagad. Iemesli dziļi, labi zināmi. Par tiem tagad nerunāsim. Šai ceturtajai daļai klāt nākuši arī "zemsavieši", kas nupat atkal pauduši atbalstu Aivaram Lembergam, tādējādi vēlreiz novelkot treknu sarkano līniju starp sevi un pašreizējo valdošo koalīciju. Līdz ar to nav iespējama jaunu spēku ienākšana valdībā, būtiski nemainot valdošo partiju politiku. Esošo koalīcijas dalībnieku izmešana no valdības arī nav iespējama – visa varas sistēma sabruktu kā kāršu namiņš. Tas nozīmē, ka būtiskas pārmaiņas valdošajā koalīcijā nav iespējamas, partijām nesākot sarkano līniju dzēšanu, radikāli nemainot savu līdzšinējo politiku, attieksmi pret abām opozīcijas frakcijām.

Manuprāt, to labi saprot arī Zīle. Tomēr Latviju salīdzina ar Itāliju, izsakās, ka te varētu rīkoties tāpat kā šajā zemē, pauž mājienus par plašākas koalīcijas nepieciešamību. Manuprāt, šādi izteikumi ir gan dīvaini, gan pārsteidzoši. Tie vedina domāt, ka, viņaprāt, būtu jādzēš sarkanās līnijas, jāmaina attieksme pret "Saskaņu" un Zaļo un zemnieku savienību.

Visasāko kritiku Zīle vērš pret pašreizējo premjeru Krišjāni Kariņu un izsakās, ka izejai no "strupceļa" esot vajadzīgs kāds politiski "neitrāls premjers". Tātad mesija, cilvēks no malas. Viņš nāktu un glābtu Latviju no Covid-19 un visām citām nelaimēm.

Uzreiz gribas jautāt – kāpēc vajadzīgs cilvēks no malas? Vai valdošajā koalīcijā nav neviena spēka zara? Vai starp Zīles pārstāvētajiem tēvzemiešiem nav neviena "lāčplēša", kas varētu stāties Kariņa vietā? Vai pirms vēlēšanām netika stāstīts, ka Nacionālā apvienība var piedāvāt superīgu premjera kandidātu, kas visu zinot, protot un spējot valsti vest pretim saulei? Vai netika minēts Zīles vārds? Kāpēc Zīle tagad rosina aicināt cilvēku no malas? Kāpēc viņš pats, Briselē labi atpūties, spēkus un zināšanas uzkrājis, nevarētu ķerties pie Covid-19 apkarošanas?

Izskatās, ka ne Zīle, ne citi viņa partijas biedri nav gatavi uzņemties tādu atbildību. Acīmredzot Zīlem daudz tīkamāka ir sēdēšana drošajā Briseles parlamenta krēslā. Tā ir ļoti pragmatiska domāšana, no Eiropas augstumiem var vēsā mierā noraudzīties uz visu to, kas notiek Latvijā, var kādu pakritizēt, paprātot, pašķendēties. Kāpēc gan riskēt, ķeroties pie grūtiem darbiem? Būs tikai puni un zilumi tāpat kā Kariņam, kas pameta Briseli un uzkrāva plecos nepateicīgo premjera amata nastu.

Kā redzams, mums netrūkst gudru runātāju, bargu kritiķu, prātotāju, vien darītāju pamaz. Priekšvēlēšanu debatēs daudzi ir tik apņēmīgi, ka sola mēnesi uz zemes nonest, bet, kad varēšana jāpierāda ar darbiem, iemūk aizkrāsnē un reāla darba veikšanai aicina meklēt cilvēku "no malas".

Kas varētu būt tas mesija, ko Zīle gribētu pasaukt "no malas", līdzīgi kā savulaik Andri Šķēli? Uz šo jautājumu pagaidām atbildes nav. Bet uzreiz rodas virtene jautājumu. Vai šis glābējs neprasīs attiecīgu atalgojumu par saviem pūliņiem? Varbūt, tāpat kā savulaik Einars Repše, lūgs tautai samest pāris miljonu eiriku par cēlajiem nodomiem kalpot vispārības labumam? Varbūt prasīs tiesības kaut ko privatizēt? Pašlaik vairs nav bez saimnieka palikušu maizes, gaļas, piena kombinātu kā Šķēles laikā. Ko varētu kārot Šķēle-2? Varbūt mežus, kas vēl palikuši valsts īpašumā? Varbūt vēl kaut ko? Varbūt iespēju apdāvināt draugus, biznesa partnerus ar Eiropas miljoniem, kas tagad būšot pieejami? Bet varbūt prasīs tik plašas pilnvaras, ka Latvijā taps kaut kas līdzīgs autoritāram režīmam?

Par šiem jautājumiem derētu padomāt, pirms spriest par mesijas aicināšanu. Diezin vai atradīsies kāds Danko, kas gluži nesavtīgi metīsies karā ar pandēmiju.

Kariņš nav nekāds ideāls, bet viņš iet un dara, nebaidās uzņemties atbildību, pieņemt nepopulārus, bet vajadzīgus lēmumus. Jā, bieži liekas, ka varēja būt noteiktāks, stingrāks attieksmē pret saviem kolēģiem. Iespējams, ir pārāk tolerants, demokrātisks vadītājs, šīs īpašības var būt viņa posts, jo strādāt vajag kopā arī ar tādiem ļaudīm, kam godīga rīcība, ideālisms liekas vājums un nevarība. Visaugstāk vērtējams tas, ka Kariņš, kā izteikusies Māra Zālīte, ir "pirmais premjers, kura godīgumu, valstsvīra morāli un 100% lojalitāti valstij grūti apstrīdēt". (TVNET, 2021. gada 7. marts)

Pateicoties Krišjānim Kariņam, Jānim Bordānam, Latvijai pirmo reizi pēc daudziem gadiem ir valdība, kas spējusi izvairīties no oligarhu tiešas ietekmes. Neviens aizkulišu darbonis nediktē savus noteikumus, nenosaka, kādas personas ieceļamas valsts augstākajos amatos, kādi likumi pieņemami, lai nodrošinātu viņu intereses. Tas ir radikāls pavērsiens patiesas demokrātijas, tiesiskuma virzienā. Tieši tāpēc gan Kariņš, gan Bordāns piedzīvo visasākos uzbrukumus, arī klaju ņirgāšanos, apmelojumus no to puses, kas vēlētos veco laiku kārtību, kad izšķirošie lēmumi tapa kaut kur pirtīs vai viesnīcās, bet valdība savās sēdēs tikai apstiprināja melno režisoru nolemto. Manuprāt, valdības imunitāte pret svešu, savtīgu ietekmi ir tik liels ieguvums, ka var pieciest pat to, ka ne visi pieņemtie lēmumi ir pilnīgi pareizi. Ja šis darba stils nostiprināsies, pavērsies iespējas vēl būtiskākām pārmaiņām un Latvija atkratīsies no sava lāsta – korupcijas, kas kropļo politisko vidi, tiesiskumu un Latviju bīda austrumu virzienā.

Ir pamats domāt, ka tieši valdības neatkarība no aizkulišu darboņiem ir tas Kariņa trūkums, kas daudziem liek domāt par jaunu premjeru.

Atcerēsimies, ka runas par valdības "uzlabošanu", Krišjāņa Kariņa nomaiņu parādījās drīz pēc tam, kad pirmās instances tiesa nolasīja spriedumu Aivara Lemberga lietā. Taču process, kā zināms, nav beidzies. Pirmās instances notiesājošo spriedumu iespējams pārsūdzēt. Tas noteikti tiks darīts. Ir pilnīgs pamats domāt, ka šobrīd aizkulisēs tiek darīts viss iespējamais, lai nākamajā prāvošanās etapā spriedums tiktu mainīts. Par to noteikti gādā visi tie, kuri savulaik palīdzēja Lembergam pacelties varas augstumos. Tādu nav mazums. Tie nāk no pagātnes, taču vēl aizvien ir ietekmīgas personas ar plašiem sakariem presē, valsts pārvaldes iestādēs, tiesās, prokuratūrā – bijušie prezidenti, premjeri, ministri, deputāti. Viņi apzinās, ka bargs spriedums Ventspils mēram vienlaikus ir spriedums arī viņiem pašiem, jo bez viņu tieša atbalsta vienas salīdzinoši nelielas pašvaldības vadītājs nevarētu kļūt multimiljonārs ar nesamērīgi augstu ietekmi valsts politikā. Tāpēc šie ietekmīgie kungi un dāmas ir ieinteresēti darīt visu iespējamo, lai otrās tiesu instances spriedums Lembergam (un viņiem pašiem) būtu pavisam citāds.

Lai to panāktu, pirmkārt nepieciešams radikāli grozīt valsts politisko klimatu, tikt vaļā no valdības, premjera, kas vēlas darboties pilnīgi neatkarīgi. No amata jāpatriec Jānis Bordāns. Jānokārto, lai tieslietu ministra krēslā atgriežas tāds vīrs kā, piemēram, Dzintars Rasnačs, kas mierīgi noraudzījās uz to, kā smagos noziegumos apsūdzētas personas pa tiesu sēdēm tiek vazātas gadiem ilgi, līdz beidzot visas apsūdzības izkūp un aizmirstas. Valdības gāzēji nevarēja savu plānu publiskošanai un sabiedrības viedokļu zondēšanai izraudzīties kādu no dziļā pagrīdē ielīdušajiem, kam jau uz pieres rakstīts – stipendiāts. Šim nolūkam daudz noderīgāks varēja likties šķietami cienījamais Eiropas Savienības deputāts Zīles kungs. Pirmajā acu uzmetienā viņa saistība ar Lembergu nav redzama. Tā, iespējams, atklātos vienīgi tad, ja pamatīgāk papētītu pagātni un noskaidrotu, ka arī TB/LNNK ir bijusi viena no tām partijām, kas stutēja uz apsūdzēto sola nosēdināto Ventspils mēru. Varbūt tad kļūtu redzams, ka arī Roberts Zīle bija viens no tiem, kas ļāva par sviestmaizi privatizēt Ventspils ostas uzņēmumus un "Kuģniecību". Ja vēl rūpīgāk papētītu pagātni, tad, iespējams, atklātos arī, ka Zīle bija viens no tiem partiju vadītājiem, kuri, kā izsakās Arnolds Laksa, pirmdienās un trešdienās tika pulcināti, lai saņemtu Lemberga norādījumus. Varbūt tieši šie pagātnes "nopelni" kalpoja par pamatu Zīles izraudzīšanai par dunču trinēju aiz Kariņa muguras?

Domāju, ka vismaz pagaidām valdības gāzēju centieni nebūs sekmīgi. Covid-19 vēl aizvien ir tik varens, ka diezin vai atradīsies mesija, kas metīsies kaujā ar šo ligu. Situācija varētu mainīties vēlāk, kad masveida vakcinācija tuvosies beigām. Tad valdības gāzēju aktivitātes noteikti pastiprināsies, daudzi gribēs pasludināt sevi par vīrusa uzvarētāju. Kā liecina Roberta Zīles rīcība, Kariņam visvairāk vajadzēs uzmanīties no paša vadītās koalīcijas dalībniekiem. Būdams godīgs cilvēks, viņš visus kolēģus gribētu saukt par saviem draugiem, taču politikā draugu nav. Diemžēl bieži vien pie dunču asināšanas pirmie ķeras tieši tie, kuri uzdodas par tuvākajiem sabiedrotajiem.

Par laimi, valdības gāzēju panākumi nav atkarīgi tikai no tiem, kuri piedalās tiešajā lemšanā un klusajās aizkulišu mahinācijās. Savu vārdu var teikt arī ierindas pilsoņi. Domāju, ka pienācis brīdis, kad mums tas jādara. Apvērsumu nedrīkstam pieļaut.