Latvietim patīk pasmieties par sevi
Seriāla 'Lielie Muļķi' panākumu atslēga
Gaumīgi un veiksmīgi humoristiski projekti Latvijas populārās kultūras telpā saskaitāmi teju uz vienas rokas pirkstiem, tāpēc katra jauna joku šova vai seriāla parādīšanās tiek gaidīta kā malks svaiga gaisa. Par tādu dēvējams pašmāju produkts "Lielie Muļķi", kas izpelnījies plašu skatītāju atzinību visā Latvijā, un nu ekranizāciju piedzīvojusi jau trešā sezona. Kas ir šī projekta panākumu atslēga – stāsta tā radošais kodols.
Stāsts par trīs labāko draugu dzīvi Latvijas Lielo Muļķu ciemā pirmizrādi piedzīvoja 2020. gada 1. janvārī, bet šī gada 1. aprīlī pie skatītājiem devās trešā – pēdējā – aizraujošā un dažādiem pārpratumiem pilnā seriāla sezona. "Lielo Muļķu" galvenie varoņi ir daudziem talantiem apveltītais Garais (Kristaps Strūbergs), liriskā dvēselīte Rainītis (Edgars Bāliņš) un nenogurdināmais mīlnieks un šovbiznesa lietpratējs Egīls (Pauls Iklāvs), un droši var teikt – Lielo Muļķu ciemā notiek viss iespējamais, sākot no mīlas ķibelēm līdz politiskām kaislībām. Seriālā filmējies arī mūziķis Roberts Gobziņš, komiķe Jolanda Suvorova, aktrises Elīna Bojarkina un Aminata Grieta Diarra, sociālo tīklu zvaigznes Jana Bruka, Beta Beidz un Elīna Pakalne un citi.
Ideja par "Lielajiem Muļķiem" dzimusi režisoru Kristiana Alhimionoka un Alberta Viegliņa galvās. Iedvesmojoties no sirdij tik tuvajiem "The Office", Borata un "Savādi gan" trīs Jāņiem, abi lēmuši, ka pienācis laiks iedzīvināt ko līdzīgu mokumentālā (mockumentary) jeb dokumentālā seriāla satīras formā arīdzan Latvijā.
"Tēli un notikumi radās manā un Alberta galvā, tie ir paņemti no "dzīves parastās". Pirmo sēriju uzrakstīju pats un iedevu Rasai (scenārija autore Rasa Bugavičute-Pēce), lai izlasa un apdomājas, vai piekrīt piedalīties. Tā ir ļoti balstīta manā dzīvē – nozagtais dēlis, sēdēšana ar džekiem Purčikā, Teļa grava, kas patiesībā bija Buļļa grava no manas bērnības Līgatnē, galvā izplānotās, bet dzīvē nerealizētās ainas – tas viss tur ir," atklāj Alhimionoks.
"Tēli un notikumi radās manā un Alberta galvā, tie ir paņemti no "dzīves parastās". Pirmo sēriju uzrakstīju pats un iedevu Rasai (scenārija autore Rasa Bugavičute-Pēce), lai izlasa un apdomājas, vai piekrīt piedalīties. Tā ir ļoti balstīta manā dzīvē – nozagtais dēlis, sēdēšana ar džekiem Purčikā, Teļa grava, kas patiesībā bija Buļļa grava no manas bērnības Līgatnē, galvā izplānotās, bet dzīvē nerealizētās ainas – tas viss tur ir," atklāj Alhimionoks.
Trešajā "Lielo Muļķu" sezonā var novērtēt arī grupas "Singapūras satīns" dalībnieka, "YouTube" raidījuma "Pāļa Bazars" vadītāja Jāņa Krīvēna aktiera dotības.
Kristians Alhimionoks
Seriāla "Lielie Muļķi" režisors
Latvietim patīk par sevi pasmieties, bet vēl vairāk viņam patīk pasmieties par citiem. Domāju, ka ar šo seriālu esam apvienojuši abus – gan pasmiešanos par sevi, gan par citiem, kurus, iespējams, atpazīstam no savas dzīves, draugu pulka vai sistēmas, kurā pašlaik dzīvojam. Turklāt latvieši ir ļoti izglītota tauta, jo šādu žanru – komēdija kā satīra – var saprast tikai izglītoti cilvēki. Tas ir augstais humors.
Tiesa, projekts gan nedzima vienā dienā – darbs no idejas līdz tās ekranizēšanai kopumā aizņēmis trīs gadus –, un izaicinošākais posms bija aktieru atlase: "Visiem Latvijas TV kanāliem un digitālajām platformām bija bail piekrist šim projektam, bet tad "Tet" noticēja un noriskēja. Tāpēc liels paldies viņiem! Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka Rainītim gribam Edgaru Bāliņu – šis tēls jau bija gatavs. Viņam savukārt bija padomā kāds, kas varētu būt Garais. Atnāca Kristaps ("Singapūras Satīna" dalībnieks Kristaps Strūbergs), un mēs palikām ar muti vaļā. Tāda veiksme, ka ierodas jau gatavs tēls, gadās ļoti reti. Bet Egila lomai pie Paula Iklāva mēs nonācām kastingā, kurā viņš atdeva sevi visu. Aktieri – tā jau ir tā uzvara! Tēli ir ļoti spēcīgi."
Iemesls, kādēļ scenārija autore Rasa Bugavičute-Pēce devusi jāvārdu dalībai "Lielo Muļķu" projektā, ir gaužām vienkāršs – nebija nekādu ierobežojošu noteikumu no režisoru un producentu puses. "Es drīkstēju teikt jebko par jebko, un tas ir ļoti atbrīvojoši. Un brīdī, kad tu atbrīvojies, saproti, ka mūsu kultūrtelpā valda arī kaut kādi nerakstīti pieklājības normu rāmji. Kad tev ļauj šos rāmjus ignorēt, kļūst aizraujoši," atklāj Bugavičute-Pēce.
"Ja man pasaka, ka man ir jāuzraksta kaut kas smieklīgs, tad ir ziepes. Es nerakstu jokus, tā nav jokošanās, tā ir ironija par to, ko mēs parasti cenšamies slēpt. Tas viss ir traģiski, tur nav vispār nekā smieklīga! Atbrauc čalis no UK, kur pusgadu krāmējis zemenes, dzīvo savā miestā, kamēr vecāki cietumā sēž. Kas tur smieklīgs? Rainītim māju atņem baznīcas draudze. Tas taču ir briesmīgi, viņam nav, kur dzīvot! Man pašai, to visu rakstot, vispār nebija smieklīgi. Smieklīgi ir uz to visu skatīties," stāsta scenārija autore.
"Ja man pasaka, ka man ir jāuzraksta kaut kas smieklīgs, tad ir ziepes. Es nerakstu jokus, tā nav jokošanās, tā ir ironija par to, ko mēs parasti cenšamies slēpt. Tas viss ir traģiski, tur nav vispār nekā smieklīga! Atbrauc čalis no UK, kur pusgadu krāmējis zemenes, dzīvo savā miestā, kamēr vecāki cietumā sēž. Kas tur smieklīgs? Rainītim māju atņem baznīcas draudze. Tas taču ir briesmīgi, viņam nav, kur dzīvot! Man pašai, to visu rakstot, vispār nebija smieklīgi. Smieklīgi ir uz to visu skatīties," stāsta scenārija autore.
Rasa Bugavičute-Pēce
Seriāla "Lielie Muļķi" scenārija autore
Ja paskatās, kas vispār mums liekas smieklīgi, tad tās ir lietas, ar kurām varam asociēties. Un mēs varam asociēties ar dzīvošanu mazā miestā, jo mēs dzīvojam Latvijā, kas uz pasaules fona – diemžēl vai par laimi – ir maziņš miestiņš. Mēs zinām visus – slavenība ir tieši tas viens reperis, kultūru grib pārstāvēt tieši tas otrs cilvēks, kurš lasa dzeju –, un tā arī mēs dzīvojam savā burbulī. Seksīgais džeks mums arī ir tieši precīzi viens, kurš pēc kāda laiciņa nomainās. "Lielie Muļķi" ir pasmiešanās par mūsu vājībām un nedrošībām. Smieklīgākais jau ir tas, kāds cilvēks izskatās brīdī, kad noņem visus filtrus. Piemēram, Rainītis – viņam patīk teātris, tautiskās dejas un rakstīt. Cilvēki mīļie, viņš ir es!
Viņai piekrīt Rainīša atveidotājs Edgars Bāliņš, sakot, ka viņa tēls nespēj atstāt vienaldzīgu, jo iemieso milzīgu naivumu, mīlestību, pieticību un neveiklību, taču vienlaikus seriāla gaitā dažādu ārējo faktoru un pārbaudījumu iespaidā tas mainās.
Trešajā sezonā "Lielo Muļķu" varoņu pulciņam pievienojies arī Latvijas humora lielmeistars Jānis Jarāns.
"Domājams, ka daudzi viņā un citos seriāla varoņos var pamanīt kripatiņu no sevis vai kāda tuva cilvēka. Humora žanrā galvenais rādītājs noteikti ir skatītāja emocijas, vēlams, smiekli un sajūsma, taču, ja izdodas radīt vēl kādu emociju, tostarp kaunu un pārsteigumu, tad darbs nav bijis veltīgs. Ceru, ka šis seriāls lika piedzīvot visas minētās lietas," pauž Bāliņš, atklājot, ka Latvijas humora baudītājs ir visai prasīgs – un ne bez iemesla – vairāk pieredzējušie žanra līdzjutēji vēl labi atceras "Savādi gan", "BB Brokastis" u. c. izcilības no šī gadsimta sākuma, kamēr gados jaunākie skatītāji ir izlutināti ar itin viegli pieejamu augstas kvalitātes humoru internetā.
Edgars Bāliņš
Rainīša lomas atveidotājs seriālā "Lielie Muļķi"
Izdabāt abām šīm grupām vienlaikus ir grūts, bet ne nereāls uzdevums, un man patīk domāt, ka "Lielie Muļķi" to ir veiksmīgi izdarījuši. Ja Latvijā tiktu pasniegtas balvas par izcilību humorā, "Lielie Muļķi" to gan jau nedabūtu, bet viņi atrastu veidu, kā uztaisīt divas citas balvas un nevienam tās neatdot. "Lielie Muļķi" ir pirmais man zināmais "mockumentary" stilā ieturētais vietējais seriāls, un domājams, ka nākotnē redzēsim vēl citus piemērus.