Tēmu skaidro psiholoģe, geštaltterapeite Marina Siļčenko portālā "Psychologie journal".
Noniecināšanas un nenovērtēšanas mehānisms ir vienkāršs, taču, lai tiktu ar to skaidrībā, sākumā jāsaprot novērtēšanas mehānisms.
Mazs bērns piedzimst kā balta lapa, bez izpratnes, kas ir labi un slikti. Augot viņš daudzējādā ziņā balstās uz vecāku vērtējumu: tu pats uzvilki kurpītes – mamma slavē, tātad tas ir labi. Sasiti mammas vāzi – viņa dusmojas, tātad tas ir slikti. Sākotnēji bērns veido savu vērtējumu sistēmu, balstoties tajā, kā noteiktu rīcību novērtējuši vecāki. Turklāt, kā likums, sākumā tā ir melnbalta: labi – slikti. Audzināšanā bērns pieņem vecāku vērtēšanas sistēmu un tālāk, pieaugušo vecumā, koriģē to pats: tiek skaidrībā, kas no tā, ko teica vecāki, viņam varbūt ne obligāti ir labs vai slikts, bet ko var patiešām atstāt tādā gradācijā, kā to ierādīja vecāki.
Tomēr dažādu iemeslu dēļ šis mehānisms pieviļ, un mēs paliekam ar nedaudz infantilu, bērnišķīgu savas rīcības novērtēšanas sistēmu – pēc noklusējuma uzticam šo funkciju citam, "nosacītajam vecākam". Šāds mehānisms ir attaisnojams bērnam, bet ne pieaugušajam. Un te sākas nenovērtēšanas problēmas: mums ir svarīgi, kad, kas un cik novērtē mūs "labi", un mums ir sāpīgi, kad kāds novērtē mūs "slikti".
Kā gan tā sanāk, ka es pametu sevi sāpju, baiļu un skumju akā, turklāt pēc tam, kad mani negatīvi novērtējis pat man ne tik būtisks cilvēks?
Ja kāds mūs nenovērtē vai novērtē zemu, to var būt grūti pārdzīvot. Es šajā tēmā esmu saskārusies ar bailēm ("Vai tiešām esmu tik slikta, kā viņi saka?", ar dusmām un atgrūšanu ("Nu, tad ej arī prom, ja reiz esmu tik slikta!"), vēl – ar žēlumu pret sevi, skumjām, sagrautību un ilūziju zušanu ("Ir sāpīgi un bēdīgi, ka esmu tik slikta! Kā man tagad dzīvot?"). Pašu lielāko satricinājumu saistībā ar šo tēmu piedzīvoju, kad sapratu, ka pilnībā iegrimu šajos pārdzīvojumos un reizēm uz ilgu laiku "emocionāli slimoju". Tad es sev pajautāju: kā es sevi pametu?
Kā gan tā sanāk, ka es pametu sevi sāpju, baiļu un skumju akā, turklāt pēc tam, kad mani negatīvi novērtējis pat man ne tik būtisks cilvēks? Loģiski būtu domāt, ka dzīvē noteikti atradīsies kāds, kuram nepatiks kaut kas tevī vai tas, ko tu dari. Bet ir taču vēl atklāti nepatīkami cilvēki, kuriem principā ir raksturīgi apkārtējos kritizēt, mēģināt raisīt citos negatīvas sajūtas. Sanāk, ka šādā paternā uzvedībā es praktiski esmu nolemta agri vai vēli būt cita vērtējuma ievainota. Tad kādēļ un kā es pametu sevi ievainotā stāvoklī vienatnē?
Lai pētītu uzvedību, kad jūties nenovērtēts, es piedāvāju vingrinājumu, kurā ir divi bloki: frustrējošais un resursu. Pirmais palīdz izsekot situāciju, kaut arī iedziļināšanās tajā var radīt diskomfortu. Otrs dod iespēju tikt skaidrībā ar saviem resursiem un atbalstīt sevi situācijā, kad esi nenovērtēts.
Vingrinājums
Ērti iekārtojies. Ieelpo, izelpo un aizver acis. Pacenties atcerēties pēdējās vai spilgtākās situācijas, kad juties nenovērts. Atceries detaļas un nianses šajā situācijā. Atceries, kur tobrīd biji un ko darīji, kad pārdzīvoji nenovērtēšanu. Pamēģini iegrimt šajās jūtās un sajūtās. Palīdzi sev ar sekojošiem jautājumiem.
Frustrējošā daļa:
- Kādā veidā es pārdzīvoju nenovērtējumu?
- Ko es tad sajūtu ķermenī?
- Ar kādām jūtām es sastopos?
- Kur manā ķermenī savācas šie pārdzīvojumi?
- Kam līdzinās šie pārdzīvojumi un sajūtas?
- Ar kādiem cilvēkiem man vairāk saistās līdzīgas jūtas?
- Kādās situācijās es parasti konstatēju šādus pārdzīvojumus un sajūtas?
- Kam līdzinās šī situācija, ar ko tā ir saistīta?
- Vai man pagātnē ir bijusi nozīmīga pieredze, kur es jutos līdzīgi?
- Vai šī pieredze atstāja sāpīgus pārdzīvojumus?
- Cik šī pieredze mani traumēja?
- Kādu metaforu, tēlu vai simbolu es varu piemērot šai situācijai?
- Kas notiek manī, kad mani nenovērtē?
- Kādu jēgu es piešķiru cilvēkam, kas mani nenovērtē?
- Ja mani nenovērtē, ko tas nozīmē – ko viņš dara ar mani?
- Ja es nenovērtēju sevi – ko es ar to sev nodaru?
- Kādēļ man krist nenovērtēšanas grāvī? Kāds man no tā labums? Ko es iegūstu, kad jūtos nenovērtēts?
- Ko es zaudēju, kad jūtos nenovērtēts?
- Kādēļ, kad neesmu novērtēts, rīkojos tieši tā, kā rīkojos? Vai tā ir manā ģimenē veidota pieeja? Vai es neredzu citu veidu, kā reaģēt? Vai – kaut kas vēl?
- Es ļauju sev nenovērtēt citus – kā atbildes reakcijā manis nenovērtēšanai? Es atļauju sev dusmoties, nevis tikai skumt, ja mani atgrūda? Kādas vispār ir manas attiecības ar aizsargagresiju?
Resursu daļa
- Kā es citādāk varu tikt galā ar saviem pārdzīvojumiem, ja jūtos nenovērtēts?
- Kas var man palīdzēt nekrist vientulības grāvī, to pārdzīvojot?
- Vai manā ģimenē ir veidi, kā citādi tikt galā ar smagiem pārdzīvojumiem?
- Vai man ir pazīstami cilvēki, no kuriem es gribētu pamācīties, kā tikt galā ar nenovērtējuma sajūtu? Vai viņi dara citādi?
- Par ko man būtu jāatceras tajā brīdi, kad es sāku krist nenovērtējuma sajūtu grāvī?
- Kāds simbols vai metafora man asociējas ar veiksmīgu prasmi pārdzīvot savas jūtas grūtā situācijā?
- Uz ko es vēl varu balstīties, kad pārdzīvoju nenovērtēšanu?
- Lai arī šis vingrinājums nevarēs aizvietot profesionāla psihologa konsultāciju, tas tomēr dos informāciju par to, kas ar jums notiek nenovērtēšanas jūtu pārdzīvošanas laikā, mehānismā, kā tas veidojas.
Nobeigumā no personiskās pieredzes pateikšu, ka neslikts ekspresrisinājums šajā tēmā var būt atbildes uz diviem jautājumiem: kas ir mana galvenā grūtība, pārdzīvojot nenovērtētības sajūtas, un – kas var būt galvenais risinājums tajā?
