Foto: DELFI
Var teikt, ka Pļavnieki ir "pilsēta pilsētā", un tas nekad nav bijis mierīgs un kluss rajons. 90. gados šajā salīdzinoši nelielajā teritorijā dzīvoja vairāki desmiti tūkstošu cilvēku, kas policijai nozīmēja tikai vienu – tur būs nepatikšanas. Turpat līdzās esošais Dārzciems ir pilnīgs pretstats Pļavniekiem, un šajā rakstā skaidrosim abu apkaimju noziedzīgo vēsturi un šī brīža situāciju.

Pļavnieki ir viens no jaunākajiem Rīgas rajoniem, aktīva apbūve tur sākās 1985. gadā – te cēla 602. sērijas deviņstāvu paneļu ēkas, kā arī piecstāvu mājas. Tas bija jauns guļamrajons pilsētas nomalē, kur dzīvoja daudz gados jaunu cilvēku. Tā kā katram no viņiem bija draugi un paziņas, kas brauca ciemos no citām Rīgas apkaimēm, Pļavnieki kļuva par nelielu centru, kur dzīve kūsāja.

Pļavnieki ir viens no trim lielākajiem Rīgas rajoniem. Pļavniekos dzīvo 47 000 cilvēku, proti, vairāk nekā Ventspilī (34 000), Rēzeknē (27 000) vai Valmierā (23 125). Pēc iedzīvotāju blīvuma Pļavnieki ieņem pirmo vietu Latvijā. Turklāt 1990. gadā iedzīvotāju skaits bija divreiz lielāks nekā šodien, tolaik tur dzīvoja 100 000 cilvēku, no kuriem 24 000 bija bērni. Mikrorajona kopējā platība ir 298,5 hektāri.

Sākotnēji kārtību Pļavniekos uzraudzīja Rīgas pilsētas Maskavas rajona milicijas nodaļas darbinieki. Tomēr ātri vien bija skaidrs, ka Pļavniekos nepieciešams savs iecirknis – tā ātrāk varēs reaģēt uz izsaukumiem un uz karstām pēdām šķetināt izdarītos noziegumus. Iecirkņa "Pļavnieki" telpas, kas atradās deviņstāvu ēkā Rudens ielā 4, projektēja un iekārtoja paši milicijas darbinieki, iecirkņa vadītājs bija Pāvels Šapovalovs, bet 80. gadu beigās par viņa vietnieku kļuva Vsevolods Levins.

Milicijā Vsevolods sāka strādāt 1980. gadā – kā dežūrpolicista palīgs. Vēlāk viņš bija Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas biroja (ONKAB) vadītāja vietnieks, kā arī vadīja Rīgas Latgales priekšpilsētas kriminālpoliciju. Šobrīd Vsevolods ir SIA "Privātdetektīvu birojs" vadītājs.
"Mums atvēlēja ēkas pirmo stāvu un piebūvi, un pašiem bija jāizdomā, kā tur iekārtot dežūrdaļu un kabinetus. Būvniecība ilga pusgadu, pēc tam piešķīra štata darbiniekus un varējām sākt darbu," atceras Vsevolods. Iecirkņa darbinieku pārraudzībā bija Pļavnieki, Dārzciems un Šķirotava, industriālā zona, kā arī 51 kopmītņu ēka – sešās no tām dzīvoja speciālisti no ārvalstīm. Rajons attīstījās ļoti strauji, un drīz vien milicijas telpās kļuva par šauru. Rīgas pilsētas izpildkomiteja saņēma vēstuli ar lūgumu iecirknim piešķirt citas telpas, kas to ņēma vērā un milicijas rīcībā vēlējās nodot ēku Akadēmiķa Mstislava Keldiša ielā 7, pēc tam sprieda, ka piemērotāka būtu ēka mikrorajonā "Pļavnieki-4". Tikai tā vēl nebija uzbūvēta, diemžēl ieceres par celtniecību 1989.–1990. gadā neīstenojās.

Leiputrija auto zagļiem

"Astoņdesmito gadu beigās zagļi siroja pa dzīvokļiem un apzaga automašīnas. Spoguļus nezaga, bet magnetolas gan," atceras Vsevolods Levins. "Apsargājamu stāvlaukumu toreiz vēl nebija, bet automašīnu rezerves daļas bija deficīta prece. Žiguļiem izņēma priekšējos un aizmugurējos stiklus (kas bija apsildāmi), un tehnika bija primitīva, bet efektīva – zaglis ar diviem vantūziem (ierīce izlietņu atdambēšanai ar gumijas uzmavu) pāris minūšu laikā izcēla stiklus. Pat tie, kam nebija diži lielas pieredzes automašīnu zagšanā, varēja uzlauzt un iedarbināt auto 45 sekunžu laikā. Ko tad varējām gaidīt no "profiņiem"?" retoriski vaicā Levins.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!