Foto: Shutterstock
Ārsts ir profesija ar misiju. Mēs viņu rokās ieliekam pašu svarīgāko, kas mums ir, un ceram, ka viņi izdarīs visu iespējamo, lai varētu dzīvot ilgi un laimīgi. Taču arī jaunajiem ārstiem sāp. Un daudziem sāpe sasniedz kulmināciju absolvēšanas gadā, kad pie durvīm klauvē rezidentūra. Viens izvēlas doties uz ārzemēm, cits nolēmis rezidentūras gadus pavadīt reģionos, un ne visi par šādu iznākumu lēkā aiz prieka. Kas tad īsti šobrīd notiek ar rezidentūru Latvijā un kādus izaicinājumus tā jaunajiem ārstiem nes, šķetinām turpmākajās rindās.

Krista ir 5. kursa medicīnas studente, kam šī nozare teju šūpulī ielikta. "Mana mamma ir medicīnas māsa. Viņa jau agrā bērnībā teica, ka būtu labi mācīties par ārstu, kad izaugšu liela, tomēr es vienmēr teicu skaļu "nē", jo domāju, ka dzīvi saistīšu ar mūziku," viņa stāsta. Domas pēc mūzikas skolas absolvēšanas mainījušās, un 8. klases skolniece ēnu dienā pieteikusies anesteziologa-reanimatologa ēnas vietai. "Toreiz mūs – ēnas – ieveda paskatīties operāciju. Kā vakar atceros to mirkli, kad, mazliet sabijusies, iegāju operāciju zālē, noskatījos to līdz galam. Aptuveni operācijas vidū manī uzjundīja ļoti savādas sajūtas. Jutu, kā acis iededzās kā divas mazas uguntiņas. Nākamajā dienā nevarēju pārstāt par to vien runāt, un sapratu – medicīna ir mana nozare. Tā cītīgi gāju uz savu mērķi, un te nu es esmu, jau rudenī būšu 5. kursa studente. Kāpēc manī tāda degsme uzjundīja, tiešām nezinu, bet zinu tikai to, ka degsme ir vēl joprojām."

Kā jau lielākajai daļai medicīnas studentu, Kristas vīzija sastāv no vairākiem plāniem. Plāns A ir izturēt rezidentūras konkursu un iegūt valsts apmaksātu vietu sev tīkamajā specialitātē. "Tiešām vēlētos iekļūt tur, kur man patīk būt, nevis tikai tāpēc, ka vajag turpināt. Ja nu plāns A nepiepildās, tad padomā ir plāns B – noslēgt līgumu ar kādu reģionālo slimnīcu vai privāto sektoru par apmaksātu rezidentūru. Tas nozīmē, ka iestāde apmaksā man rezidentūru, bet pēc tam jāatstrādā konkrēti gadi iestādē. Zinu tikai to, ka par savu naudu rezidentūru neiešu, jo tas ir ļoti dārgi. Ne man un ne manai ģimenei tādas naudas nav, un kredītu arī nevēlos ņemt," savā stāsta dalās Krista.

"Brīžam ir sajūta, ka mums – jaunajiem ārstiem – rada tādus apstākļus, lai mēs paši aizbrauktu, pēc savas vēlmes. Lai arī esmu nu jau 5. kursa studente, mazs zaļš gurķītis, ir bēdīgi justies negaidītai savās mājās." Tāpat viņa norāda, ka jau ilgstoši tiek runāts par to ārstu trūkumu un vecumu, taču, viņasprāt, nekas nemainās. "Kā var būt tā, ka, pabeidzot universitāti, visam kursam nemaz nepietiek vietu? Un ko tad darīt tiem atlikušajiem? Jo arī maksas vietu skaits ir ierobežots. Tas ir aptuveni tā – skolēns pabeidz 9. klasi, bet netiek uzņemts vidusskolā, jo visas vidusskolas ir pilnas. Nu kaut kā neesmu dzirdējusi šādu gadījumu," viedokli izsaka Krista.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!