Apdzīvotās vietas nosaukums radies no vācu valodas vārda "Fehren", bet padomju gados Vērenē bija kolhozs "Darba karogs". Vērenes muižas kompleksā ietilpa pils, klēts, vagara māja un parks, komplekss ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Muižas kungu māja celta 1860. gadā, klēts celta jau 1771. gadā. Muižas parks ir 3,8 hektārus plašs, tajā ir vairāk nekā 20 svešzemju koki un līdz muižai ved četrus kilometrus gara ozolu aleja. Ozolu alejā atrastas arī divas aizsargājamas bezmugurkaulnieku sugas – spožā skudra un lapkoku praulgrauzis, kā arī četras aizsargājamas ķērpju sugas. Diemžēl muižas komplekss ir kritiskā stāvoklī, doties iekšā ēkā nav ieteicams.
Muižā saimniekojusi von Krīdeneru ģimene, vēlāk Hanenfeldu ģimene, kuru nežēlīgās saimniekošanas metodes pieminētas dažādos preses izdevumos. Muižnieks labprāt sodījis visus strādniekus – pēris gan ar žagariem, gan kokiem, gan pletnēm. Pērtas pat grūtnieces par dažnedažādiem noziegumiem. Sevišķi oriģināls bijis sodīto pielikt pie rokas dzirnām, kur tam naktī jāsamaļ noteikts daudzums labības. Kurš to nespēj, atkal tiek pie sitienu gūzmas.
Smago klaušu un sodu māktie pagasta ļaudis bēguši, ko kājas nes, klaušinieku skaits ar katru dienu samazinājies. Ar laiku pagasts nonācis galīgā postā un nabadzībā, raksta A. Kāpostiņš 1928. gada izdevumā "Domas". Muižas saimnieks bijis tāds briesmonis, ka zemnieki landrātam rakstījuši sūdzības un Senāts viņam atņēma muižas valdīšanas tiesības.
Turklāt torņa apkārtnē aug Latvijas lielākā gobu un vīksnu audze, tādēļ tie ir īpaši jāaizsargā. Tornis pieder Latvijas Republikas Zemkopības ministrijai, un tas Vērenē darbojas jau kopš 1974. gada, bet 2017. gadā atjaunots.
Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.
