Foto: Privātais arhīvs

Ceļošana ir mana aizraušanās un neatņemama dzīves sastāvdaļa, cik vien sevi atceros. Pirmais ''ceļojums'' man bija pavisam mazai, jo gribējās zināt – kas gan ir tur tālāk, aiz meža. Nevienam nezinot, biju devusies pa ceļu tālu prom no mājām, vēl tagad atceros to neaprakstāmo brīvības sajūtu un vēju. Vectēvs gan bija pārbijies un neizsakāmi priecīgs, ka mani atradis. Viss beidzās labi,'' tā savu ceļojumu ''Tūrisma Gids'' stāstu konkursam piesaka Ina Romāne. Par saviem ceļojumiem viņa varētu rakstīt un rakstīt, taču šoreiz stāsts par Nidu.

''Tūrisma Gida'' stāstu konkurss nupat ir noslēdzies – plašāku informāciju par uzvarētāju un citas aktualitātes meklē mūsu ''Facebook'' lapā.

''Sākums šim ceļojumam visam bija pavisam sen, kad piedalījos Gētes institūtā Rīgā izdotās grāmatas atklāšanā un manās rokās nonāca Tomasa Manna grāmatiņa ''Mana vasaras māja''. Iedomājos, ka tai gan jābūt ļoti, ļoti īpašai vietai un man tur noteikti jānokļūst. Lai gan Nida ir tepat pie Latvijas, tajā nokļuvu pēc ļoti ilga laika. Apceļota visa Eiropa, tās tālākais Ziemeļu punkts, Rietumu punkts, Dienvidi un Austrumi, taču Nida kā noslēpumaina brīnumzeme palika neatklāta, līdz vienu dienu ieraudzīju, ka augusta sākumā Palangā notiks skaists koncerts, nopirku biļetes, un lēmums tika pieņemts uzreiz – jābrauc arī uz Nidu.

Šis ceļojums ir veicams gan kājām, ja laika daudz kā senos laikos, gan automašīnā, gan ar velosipēdu. Man šis ceļojums vienmēr paliks atmiņā īpašo piedzīvojumu dēļ. Braucām divatā ar dēlu. Bija ieplānots ar autobusu doties no Rīgas līdz Liepājai, no turienes ar nākamo autobusu līdz Rucavai un tad jau tos nieka 35 kilometrus līdz Palangai atpūtas gaitā nobraukt ar velosipēdiem, pa ceļam vēl apskatot seno ostas vietu.

Ceļojums bez uvertīras iesācies ar dramatisku atklājumu Saldus autoostā, ka bankas karte palikusi Rīgas bankomātā, no kura izņemta un makā ielikta 20 eiro naudaszīme uz diviem cilvēkiem. Ir sestdiena, un bankas filiāle Liepājā ir ciet. Liepājā seko nākamais likteņa pavērsiens – autobusa uz Rucavu vietā pieturā piebrauc mikroautobuss, kurā riteņus, pat detaļās izjauktus, nevar ielikt, un tiek pieņemts lēmums mīt pedāļus līdz Palangai. Dēlam sāp galva, domās jau esmu atmetusi plānus par koncertu, Palangu un Nidu, atlikusi uz citu reizi un izplānojusi, ka varētu tepat Latvijas Nidā atrast kādu kempingu un padzīvot tur. Taču, kā zināms, sports ir veselības ķīla, dēlam galvassāpes pāriet, un nolemjam tomēr saņemties un paspēt uz koncertu. Paredzētā mierīgā pārbrauciena vietā sanāk neliela mēroga "Tour de France", jo astoņos vakarā ir koncerts Tiškeviču pilī, līdz kurai ir gandrīz 80 kilometri. Rezervētā viesnīca ir jāatceļ, jo internetbankas maksājumus nepieņem un dažu stundu laikā jāatrod citas naktsmājas, ko, braucot ar riteni pa šoseju ar visai dzīvu satiksmi, nav iespējams izdarīt. Iebraucot Palangā, pirmajā vietā ar uzrakstu "kambariu noma" izdodas sarunāt naktsmājas, saimnieka klātbūtnē internetbankā pārskaitot naudu. Tieši paspējam pārģērbties un aizskriet līdz koncerta norises vietai.

Privātā arhīva foto

Koncerts ir terasē pie grāfu Tiškeviču pils, kurā atrodas slavenais Dzintara muzejs ar iespaidīgu ekspozīciju. Vasarās tur notiek koncerti. Muzeju apskatām nākamajā dienā. Ap pili ir skaists rožu dārzs un botāniskais parks. Palangā ir brīnumskaists koka pastaigu tilts, kas ieiet jūrā, īpaši romantiska gaisotne tur ir vakarā, kad tiek iedegtas lampas un cilvēki nesteidzīgi pastaigājas vai sēž atspieduši muguras pret margām un vēro saulrietu. Palanga ir ļoti sakopta un ģimenēm draudzīga pilsēta: vienā no muzejiem apmeklētāji ir aicināti aptaustīt skulptūras, bērniem un arī pieaugušajiem jauka var izvērsties lietuviešu tautas pasaku parka apmeklēšana, kur var noklausīties pasaku, iejusties tajā, šūpojoties šūpolēs vai sēžot pasaku namiņā. Vakaros var doties uz atjaunoto promenādi vai Basanavičius gatvi – īstu restorānu ielu, kur sajūta kā Itālijas vai Spānijas vakaros, kad pēc siestas un darbadienas beigām cilvēki ar ģimenēm sēž pie galdiem, bauda ēdienu un sarunājas. Mēs par atlikušo skaidro naudu apēdam svaigi ceptas vafeles šokolādē un sākam posties uz Klaipēdu.

No Palangas uz Klaipēdu minamies ar velosipēdiem. Klaipēdā mūs sagaida brīnišķīgs kempings, kas atrodas netālu no mola un vietas, kur kuģi dodas jūrā. Rietošo saules staru apzeltītie kuģi aizpeld jūras un debesu zilumā, atstājot mieru un apcerīgas ilgas skatītājos. Kempingā ir omulīgi namiņi, virtuve, sporta laukums, šūpuļtīkls, kurā bezrūpīgi atlaisties. Šo naktsmītni nenācās atcelt, pēc visai ilgas neticamās situācijas skaidrošanas, darbinieks atsūta e-pastā rēķinu, kurš jānomaksā vēlāk. Neticami! Pirmdien pēc rīta kafijas baudīšanas ārā pie brokastu galda jādodas uz pilsētu atrisināt naudas jautājumu.

Klaipēdā pēc nesekmīgas vizītes vienā bankā kļūstu par konta īpašnieci Lietuvas bankā un beidzot tiekam pie naudas. Notikums tiek atzīmēts kafejnīcā ar vietējo maiznieku gardumiem. No Klaipēdas līdz Nidai jābrauc ar autobusu plānotā velobrauciena vietā, jo darījumu sarunas un risinājumu meklējumi ir paņēmuši vairākas stundas. Delfinārijs Klaipēdā jau vairākkārt ir apmeklēts, tajā neiegriežamies, toties līdz prāmja atiešanai atlikušo laiku pavadām vecpilsētā, kur aplūkojam iespaidīgu restaurēto kuģi, kurā ierīkots arī restorāns, un skaisto vecpilsētu. Klaipēdas vecpilsēta ir sena šarma pilna, tajā var staigāt un aizmaldīties mazajās ieliņās, un atkal iznākt pie ostas, kur cēli slejas kuģu un jahtu masti, aicinot ceļā.

Nida ir brīnumaina vieta – pirmais, kas pārsteidza, bija gaisma un neticami spožās krāsas. Saullēkti vienā salas pusē un saulrieti, pārejot uz otru pusi. Nemaz nerodas jautājums, kādēļ tieši šeit Tomass Manns uzcēla vasaras māju un atpūsties devās arī citi radoši cilvēki, tostarp Zigmunds Freids. Par Eiropas Sahāru dēvētās milzu kāpas, puķu un zvejnieku namiņu krāsu košums un promenāde gar jūru, devīga saule – īsta dienvidzeme! Visas salas garumā ir veloceliņš, kas ved caur mežiem, zvejnieku ciemiem, ķērpjiem noaugušām pasaku priedēm un kaķpēdiņu un mežrožu audzēm. Mežrožu ir tik daudz, ka var paēst tikai no tām vien – tāda sava veida ''Nidas diēta''. Vieta, kur veldzēties saulē, gaismā, smaržās un krāsās. Atpūta. Lai gan tik tuvu Latvijai, tā ir pilnīgi cita pasaule, tik pat neticama kā Venēcija, no kuras atgriežoties, šķiet, ka būts kādā pavisam nereālā vietā, kas ir tik neiespējama un trausla mūsdienu pasaulē.

Privātā arhīva foto
Nidā var ne tikai gulēt un skatīties jūras viļņos, kā arī daudz ko redzēt un piedzīvot – noteikti jāredz slavenā Pārnidas kāpa, kas iekļauta Patrīcijas Šulcas grāmatā ''1000 vietu, kas jums jāredz pirms nāves''. Atliek tikai piekrist. Kāpā atrodas milzīgs saules pulkstenis, dabas taka, un tur var sastapt vienmēr pret vēju ejot salīkušu cilvēku – slavenā fotogrāfa Antana Sutkus skulptūra. Etnogrāfiskā zvejnieku sēta, dzintara muzejs, vējrāžu izstāde, Tomasa Manna muzejs ar grandiozu skatu uz jūru, omulīgas kafejnīciņas, krāsainas ēkas sacenšas košumā, uzkāpjot mežainajā kalnā, var atvilkt elpu pie staltas bākas un doties tālāk uz pilsētiņu vai jūras krastu vērot saules rietu. Pilsēta ir tik burvīga, ka tiek nolemts palikt tur vēl vienu dienu un pat izdodas atrast istabu ar skatu uz jūru. Cenai bija jāatbilst tobrīd esošajam skaidras naudas daudzumam makā, jo saimniece nav ar mieru citādi. Nidā nākas konstatēt, ka tur nav bankas automātu, kaut bija kartē norādīts, ka ir, slēgta arī bankas filiāle, tādēļ varam iepirkties tikai tur, kur var norēķināties ar bankas karti. Lielākā daļa naudas tiek samaksāta saimniecei par istabu, un tad nu atliek tie veikali, kur norēķini iespējami ar karti.


Atceļā no Nidas uz Palangu dodamies ar velosipēdu. Tuksneša smiltis, kas apēdušas ne vienu vien zvejnieku ciemu, par ko rakstīts tūrisma norādēs un ceļvežos, saulē mierīgi snauž, vēro ar piemiegtu aci, kā uz tām saaug zāle, sūnas un puķes. Jūra blakus aijā putas, laivas un putnus, kas uzrodas saullēktā. Kuršu kāpa, izlaidusies starp divām jūrām. Var iegriezties pa ceļam salas mazajās pilsētiņās, kur katrā kas interesants sastopams. Piemēram, Jodkrantē, kas ir viena no senākajām apdzīvotajām vietām Kuršu kāpā, tiešām ir daudz, ko redzēt un piedzīvot – interesants dendroloģiskais parks, aizraujošs tautas mākslas koka skulptūru parks, kas īpaši patīk bērniem, un citas apskates vietas, taču tur jau ir būts, un šoreiz nav tam laika. Vienīgi iegriežamies pastaigāt pa kāpu. Prieks, ka lietuvieši sargā savas dabas bagātības, un modrs sargs visu laiku uzrauga, lai cilvēki nekāptu nost no ierobežotās teritorijas un nebojātu šo brīnumaino dabas pieminekli. Darba viņam daudz, jo nepārtraukti kādam vajag labāku kadru un tiek brists aiz norobežojumiem.
No Palangas ar autobusu līdz Liepājai, baudot pašu zemes jūras krasta burvību, un tad jau mājupceļš ar autobusu uz Rīgu.

Mājās pārbraucot, no plaukta tiek izņemta Tomasa Manna grāmata "Budenbroki". Citāts no grāmatas: "Ak, viņš vēl mazliet juta liedaga smiltis savos pogu zābakos... Viņš gribēja lūgt vecajam Groblēbenam, lai atstāj tās tur iekšā... Lai nu atkal sākas viss, tas ar tiem ķemmdzijas svārkiem un tas ar Hagenštrēmiem... Ja viņam kas bija, tā bija jūra. Viņš atcerēsies jūru un kūrmājas dārzu, kad viss atkal bruks viņam virsū, un, kad viņš iedomāsies vien šalkoņu, ar kādu vakara klusumā bija murdējuši mazie vilnīši, nākdami no noslēpumu pilnās snaudošās tāles un atsizdamies pret dambi, tas padarīs viņu tik drošu, tik nepieejamu visām nepatikšanām..."

Var teikt, ka ceļojums sen pirms paša brauciena bija sācies grāmatā un ar grāmatu tas arī noslēdzās. Ceļošanā skaistākais ir piedzīvojums un tas, ka tā ir tik dažāda kā paši cilvēki un rada veselu jaunu pasauli mūsos, bet citos – pavisam citu jaunu pasauli.''

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!